Paredzēt 6,8% vērtu nodokļa ieņēmumu pieaugumu brīdī, kad ekonomika jau, visticamāk, ir uzņēmusi lejupejošu tendenci, bet iepriekš strauji augošā inflācija var izvērsties deflācijā, ir ļoti liels izaicinājums. Tomēr uz to pagaidām tiek stūrēts nākamā gada valsts budžets.
Kopumā valsts un pašvaldību budžetu ieņēmumi nākamgad ir paredzēti 13,54 miljardu eiro apmērā, tādējādi, moderni runājot, “fiskālā telpa”, salīdzinot ar šā gada prognozētajiem budžeta ieņēmumiem, palielinātos par 863 miljoniem eiro jeb jau minētajiem 6,8%, liecina informatīvais ziņojums “Par makroekonomisko rādītāju, ieņēmumu un vispārējās valdības budžeta bilances prognozēm 2024., 2025. un 2026. gadā”. Būtu kļūdaini nepārprotami apgalvot, ka šāda budžeta ieņēmumu nodrošināšana ir neiespējamā misija. Droši vien šādu ieņēmumu apjomu būtu iespējams panākt, taču uzlabojot nodokļu iekasēšanu, jo makroekonomiskais scenārijs, uz kura balstīts nākamā gada budžets, pašreizējos apstākļos šķiet pārmērīgi optimistisks. Ja tas netiks pārskatīts, bet pati nodokļu iekasēšana notiks tāpat kā līdz šim, ir ļoti liela iespēja, ka būs nepieciešams veikt sāpīgas korekcijas brīdī, kad nauda jau būs sadalīta.
Lai varētu rēķināt, cik naudas valsts kasē nonāks, ir jāizprot, kāda tam ir esošā un prognozējamā ekonomiskā bāze. Piemēram, nodokļu ieņēmuma prognozes ir balstītas uz to, ka nākamgad ekonomika jeb iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaugs par 2,5%. Savukārt IKP kāpums nominālajā izteiksmē, neatskaitot inflācijas ietekmi jeb faktiskajās cenās, tiek lēsts 5,5% apmērā. Ir pamats uzskatam, ka abi šie rādītāji varētu neizpildīties, jo pašreizējā ekonomiskā tendence liecina, ka vismaz nākamā gada sākumā tautsaimniecības apjomiem būtu jāsamazinās. Tādējādi veidojas situācija, ka jau pie krietni “sagurušākas” ekonomikas un sliktākiem nosacījumiem kaut kad nākamā gada vidū ir jāpanāk straujāks izrāviens nekā šogad vai pērn, kad nosacījumu bāze bija labāka.
Nominālo 5,5% vērto kāpumu sasniegt var traucēt iespējamība, ka arī 3% vērts gada vidējais inflācijas rādītājs var būt visai grūti izpildāms uzdevums. Šobrīd inflācija turpina kristies, un ziemas mēnešos tā, visticamāk, būs kaut kur ļoti tuvu nullei, bet nākamā gada pavasarī var ieslīgt deflācijā. Šajā gadījumā 3% vērts 12 mēnešu vidējais patēriņa cenu kāpums nākamajā gadā var kļūt par neiespējamo misiju. Tas ir labi ierindas pircējam, tiesa, līdz brīdim, kamēr viņš pats nekļūst par lēnīgā patēriņa cenu indeksa upuri, jo nullei tuva inflācija pārsvarā ir saistīta ar ekonomiskajām problēmām tautsaimniecībā, bet tās cita starpā samazina pieprasījumu pēc darba rokām. Vai līdz tik kritiskam scenārijam nonāksim, ir pāragri spriest, tomēr, raugoties uz ekonomisko virzību, ticamāk šķiet, ka nākamā gada inflācija būtu 1-2%. Tādā gadījumā tā varētu sakrist ar potenciālo “gads pret gadu” patēriņa cenu pieaugumu, kādu mēs varētu sasniegt jau tuvāko mēnešu laikā. Tā vai citādi inflācijas rādītāja neizpilde nozīmē, ka arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumi var būt mazāki par sākotnēji lēstajiem. Vienlaikus zema inflācija pastarpināti nozīmē, ka 2025. gadā budžets neko daudz nevarēs saņemt no nodokļiem, kas iekasējami saistībā ar uzņēmumu dividendēm. Savukārt 2024. gada ieņēmumus ietekmēs šī gada ekonomiskās norises. Var teikt, ka daudzos sektors gada sākums ir bijis labs, taču situācija kritni vien var pasliktināties vēl šā gada beigās. Tas nozīmē, ka dividenžu apjomi varētu būt mazi un līdz ar to uzņēmuma ienākuma nodokļa iekasēšanas apjomi budžetā.
Nav pamata domāt, ka, vājinoties ekonomikas nosacījumu bāzei, inflācija varētu kļūt straujāka, ja vien to neierosina kādi ārēji faktori, kā tas bija pagājušajā un aizpagājušajā gadā. Šobrīd par lielāko problēmu laikam varam uzskatīt Latvijas preču eksporta kritumu. Jūlijā pret pagājušā gada attiecīgo mēnesi naudas izteiksmē tika fiksēts ap 15% vērts kritums, turklāt kopumā šā gada gaitā varam redzēt, ka situācija pasliktinās, un šobrīd ir grūtības noteikt, kad kritums varētu apstāties. Līdz ar eksporta ieņēmumu samazināšanos, kā arī kritumu atsevišķās uz vietējo patēriņu orientētajās nozarēs, piemēram, mazumtirdzniecība uzsākusi lejupejošu virzību un jau otrajā ceturksnī pret atbilstošu laika periodu pērn kritās par pusprocentu.
Tikmēr vēl relatīvi nesen, 15. augustā, valdībā pieņemtas zināšanai Finanšu ministrijas izstrādātās un Fiskālās disciplīnas padomes 2023. gada 13. jūnijā apstiprinātās makroekonomisko rādītāju prognozes. To ietvaros ir ne tikai paredzētais 2,5% vērtais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā, bet arī cerība, ka šogad Latvijas IKP pieaugs par 1%. Ņemot vērā to, ka lejupslīde gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu periodu pērn palielinājās par 0,5%, ir visai mazas cerības tikt līdz 1% kāpumam šogad kopumā. Savukārt nepareiza pieņēmumu izdarīšana attiecībā uz šā gada ekonomikas virzību diezgan ticami var nozīmēt kļūdainu pieņēmumu izdarīšanu gan uz nākamā gada potenciālo ekonomisko bāzi, gan arī attiecībā uz potenciālajiem ieņēmumiem valsts budžetā.
Šobrīd, plānojot budžetu, ir svarīgi atcerēties, ka dzīvojam ļoti mainīgos ekonomiskos apstākļos. Tas, ka vasara un rudens sākums ekonomiskā ziņā kopumā valstī ir pavadīti pat salīdzinoši komfortabli, nenozīmē, ka tā tas arī turpināsies. Ņemot vērā, ka globālā tirdzniecība rūk un kaimiņvalstīs saasinās ekonomiskās problēmas, arī nākamgad cerētais 7,5% vērtais vidējais algu pieaugums var izrādīties pārspīlēts. Tas tāpēc, ka jau iepriekš pieminētais eksporta apsīkums un vāja tirdzniecības aprite Latvijas iekšienē neļaus ģenerēt pietiekami naudas, lai minētais algu kāpums varētu īstenoties. Iepriekš, līdzīgi kā valsts kase, arī uzņēmumu konti pildījās uz augstākas inflācijas rēķina. Ja inflācija sarūkt un pat izveidojas deflācija, kas nav nemaz tik mazticams scenārijs, tad naudas ir mazāk un arī cerēt uz kaut kādu masveida algu pieaugumu nav īsta pamata. Taču algu pieaugums ir būtisks, jo nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa plūsmu, kas ir sevišķi svarīgi pašvaldībām tāpēc, lai ielās degtu gaisma un turpinātu funkcionēt skolas un bērnudārzi. Tāpat arī valstij, kura cita starpā pašvaldībām krietnu daļu naudas, pārdalot IIN, ir atņēmusi jau iepriekšējos gados. Protams, algu izmaiņas ietekmēs arī sociālā budžeta ieņēmumus. Ir vērts piebilst, ka ne mazāk svarīga ir algu izmaiņu ietekme uz kopējo naudas apriti ekonomikā. Proti, ja prognozes nepiepildīsies, tas nozīmē, ka iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes būs zemākas un, piemēram, PVN tiks iekasēts mazākā apjomā nekā cerēts.
Lai arī budžeta makroekonomiskais ietvars var šķist pārāk optimistisks, tas nav arī nereāls, turklāt ietvaram varbūt pat ir jābūt nedaudz optimistiskam. Tas zināmā mērā Latvijai ļauj brīvāk rīkoties un mazāk enerģijas tērēt saskaņošanas procesos ar Eiropas Komisiju. Turklāt, lai savilktu galus kopā un izpildītu jau pieņemtos lēmumus, piemēram, par algu paaugstinājumu skolotājiem, nav nekāds brīnums, ka potenciālo naudas atrašanu var balstīt uz pozitīvu prognožu fona. Prognozes šobrīd šķiet tādas nedaudz eiforiskas. Taču tas nenozīmē, ka, redzot, ka “viss tūlīt iebrauks auzās”, Finanšu ministrija uz to bezpalīdzīgi noskatīsies. Plānots, ka budžetu Saeimā iesniegs 3. novembrī, un, lai tas stātos spēkā nākamā gada sākumā, vēl ir laika rezerve, lai izdarītu korekcijas.
