Acīmredzamais neticamais mēdz notikt, norādot uz straujiem pavērsieniem tautsaimniecībā, par ko liecina arī pēdējā informācija par darba algas samaksas pārmaiņām Latvijā. Tā norāda uz to, ka vismaz pēdējo trīs mēnešu periodā iedzīvotāju algas Latvijā varētu būt pieaugušas pusotru divas reizes straujāk nekā patēriņa cenas. Tādējādi vismaz vairums Latvijas strādājošo ir atgriezušies pie pirktspējas līmeņa palielināšanās.
Šādu pārliecību var paust ne tikai tāpēc, ka iepriekšējā ceturksnī bijis straujš vidējās darba samaksas, bet arī mediānas darba samaksas pieaugums, kas aptver ne tikai lielo algu saņēmēju, bet arī “tipveida” strādājošo atalgojuma tendences.
Svarīgākais, uz ko vērts norādīt, ir fakts, ka mediānas darba samaksa iepriekšējā ceturksnī piedzīvojusi straujāku kāpumu nekā vidējais atalgojums valstī. Bruto mediānas alga šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pērn ir kāpusi par 12,7% līdz 1215 eiro. Tikmēr vidējā alga “uz papīra” gada laikā pieauga par 12% līdz 1525 eiro.
Jāteic, ka gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā vidējās algas pieauguma temps ir visai līdzīgs. Pirmajā gada laikā alga augusi par 12,2%, savukārt otrajā - par 11,9%. Mediānas algas pieaugums šobrīd ir ļoti svarīgs tāpēc, jo norāda, ka ļoti dažādās ekonomiskajās situācijās esošie Latvijas tautsaimniecības sektori tomēr ir spējuši radīt apstākļus tam, lai varētu runāt par masveida darba samaksas pieaugumu. Tas gan var šķist neticami, jo vēl šā gada sākumā Latvijas strādājošo pirktspēja, straujāk kāpjot cenām nekā algām, ievērojami kritās. Te gan talkā nāk kopējā ekonomiskā situācija, kuras ietvaros inflācija samazinās, bet darba devēji spēj rast līdzekļus tam, lai varam runāt kaut par daļēji sabiedrības labklājības pieaugumu.
Tiesa gan, otrajā ceturksnī kopumā pret šo periodu pērn strādājošo vidējā pirktspēja jeb reālā alga pieauga par procenta desmitdaļu. Šāds aprēķins veikts, balstoties uz informāciju, ka patēriņa cenās otrajā ceturksnī gada izteiksmē pieaugušas par 11,6%. bet vidējā neto alga - par 11,7%. Tomēr ja vēl aprīlī gada inflācija bija 15,4%, tad jūnijā bija sarukusi jau līdz 7,9%, bet jūlijā - līdz 6,4%. Tas nozīmē, ka jau viena ceturkšņa ietvaros strādājošo pirktspējas pieaugums visai ievērojami atšķiras. Tādējādi, ja aprīlī tā bija mērāma ar mīnusa zīmi, tad jau jūnijā algas kopumā bija augušas pusotru reizi straujāk nekā cenas. Pieņemot, ka jūlijā un augustā algas nav mazinājušās, patlaban vidējā darba samaksa, rēķinot gada izteiksmē, varētu būt augusi apmēram divas reizes straujāk nekā cenas.
Kopējā ziņu fonā ir vērts izcelt, ka algas pieaugums nav tikai Rīgas un tās apkārtnes privilēģija, kā nereti mēdz uzskatīt. Patiesībā vairumā reģionu darba samaksa pieaug straujāk nekā galvaspilsētā, līdz ar to var teikt, ka atalgojuma plaisa lēnām sarūk. Straujākais bruto algas pieaugums ir bijis Pierīgas reģionā un Vidzemē, gada laikā pieaugot attiecīgi par 14,9% un 14,4%. Tiesa, vidējās algas atšķirības ir visai ievērojamas - 1515 un 1244 eiro, protams, par labu Pierīgai. Savukārt galvaspilsētā vidējā alga gada laikā kāpusi par 11% līdz 1690 eiro “uz papīra”. Vislēnākais kāpums ir bijis Zemgalē - 9,7%, līdz 1262 eiro. Tikmēr Kurzemē vidējā alga augusi par 11,8% līdz 1293 eiro, bet Latgalē - par 12,8% līdz 1077 eiro. Absolūtos skaitļos vidējā mēneša alga gada laikā kāpusi par 260 eiro, sasniedzot 1077 eiro.
Līdz ar straujāku darba samaksas pieaugumu reģionos varētu būt straujāk kāpusi arī iedzīvotāju pirktspēja. Lai gan inflācija daudzos segmentos ir visai līdzīga, tomēr atsevišķās patēriņa grupās, piemēram, sabiedriskajā ēdināšanā, cenas reģionos ir zemākas nekā Rīgā. Tiesa, rīdzinieki un galvaspilsētai apkārtnē dzīvojošie jau izsenis var nopirkt vairāk, jo atalgojums jau bāzes līmenī ir bijis lielāks.
Tālāko algu dinamiku lielā mērā noteiks uzņēmēju atskārsmes par to, vai viņi vēlas turpināt savu darbību līdzšinējā apjomā, to paplašināt, vai būs spiesti samierināties ar noieta kritumu un finanšu rādītāju samazināšanos. Kā redzams no nesen publicētajiem datiem par uzņēmējdarbības peļņas rādītāju izmaiņām dažādos ekonomikas sektoros, kas tika atspoguļoti arī “Neatkarīgajā”, uzņēmumu finansiālā kapacitāte ir ļoti laba, neraugoties uz nepārliecinošo ekonomikas fonu. Var secināt, ka finanšu bāze ir bijusi pietiekama, lai veiktu līdzšinējo algu pieaugumu.
Attiecībā uz tālāko jautājums ir vienīgi par izaugsmes tempu. Ir skaidrs, ka strauju algu kāpumu ilgstoši turpināt ir ārkārtīgi sarežģīti. Līdz ar to ir pamats domāt, ka trešajā un ceturtajā ceturksnī, rēķinot gada izteiksmē, izaugsmes temps būs lēnāks nekā otrajā gada ceturtdaļā. Tomēr var izteikt diezgan drošu pieņēmumu, ka algu kāpums varētu notikt saistībā ar strādājošo deficītu un jau iepriekš notikušo energoresursu cenu kritumu.
Vienīgais izšķirošais jautājums attiecībā uz darba samaksas pieaugumu ir ārējie faktori. Proti, vai līdzšinējā centrālo banku veiktā procentu likmju celšana un dabiskā ekonomikas bremzēšanās pēc naudas plūdiem Covid-19 laikā nebūs veicinoša kādiem būtiskiem satricinājumiem pasaules lielajās ekonomikās. Gan Rietumeiropa, gan ASV, gan Ķīna tādu vai citu iemeslu dēļ var ieslīgt ne tikai ekonomiskajā depresijā, bet kādu plašāku finanšu satricinājumu ietekmē nonākt arī krīzes situācijā. Pagaidām gan vēl var secināt, ka planētas tautsaimniecība bremzējas, taču šobrīd viss aizrit bez kādiem būtiskiem ekscesiem, tomēr nevaram būt pārliecināti, ka tādus nepiedzīvosim jau šoruden.
