“Latvijā jūlijā bijusi augstāka gada inflācija nekā ES un eirozonā vidēji”, “Latvija janvārī–jūnijā starp desmit ES valstīm ar eksporta kritumu”, “Latvijā rūpniecības produkcijas apmēra kritums jūnijā straujāks nekā ES un eirozonā vidēji”, “Latvija otrajā ceturksnī starp deviņām ES valstīm ar IKP kritumu” – šādi ir virsrakstu vēstījumi par mūsu valsts tautsaimniecības virzību vien dažu dienu laikā.
Protams, tas nav nekas glaimojošs un liek padomāt par to, uz kādiem pamatiem turas Latvijas tautsaimniecība un kurp patlaban virzāmies.
Tas, kas Eiropas ekonomikas ziņu virsrakstos tiek mazāk pieminēts, ir visai plaša sabiedrības noslāņošanās, kas ir kļuvusi par realitāti mūsdienu Eiropā un sevišķi spēcīgi izteikta valstīs ar zemāku labklājības līmeni. Diemžēl Latvija ir to vidū, kur ienākumi nav tie augstākie, līdz ar to arī noslāņošanās ir izjūtama izteiktāk. Tas izpaužas kaut vai tā, ka pie rekordzema bezdarba līmeņa mēs piedzīvojam pārtikas mazumtirdzniecības apjoma samazināšanos, neskatoties uz to, ka iedzīvotāju, līdz ar to arī patērētāju skaits valstī ir pieaudzis. Piemēram, šā gada jūnijā salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pagājušajā gadā pārtikas tirdzniecības apjoms ir sarucis par 5,2%, vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati. Minētais norāda, ka ļaudīm trūkst līdzekļu, lai segtu visas ikdienas nepieciešamības, kas lielā mērā ir saistīts ar augsto inflāciju, kad vieni ir kļuvuši nabadzīgāki, kamēr citu turība ir pieaugusi.
Lai gan daļai iedzīvotāju pirktspēja krītas, ekonomika pagaidām sarūk visai pieticīgi - pēc pēdējiem zināmajiem datiem, gada laikā apmēram par nepilnu procentu. Tas tāpēc, ka vieniem cilvēkiem pirktspēja zūd, bet citiem ienākumi aizvien ir lieli un viņi var turpināt tērēt. Tas rada pieprasījumu gan pēc precēm, gan darba rokām, un tautsaimniecība pagaidām kaut kā “noturas”. Par laimi, līdz ar komunālo izmaksu samazināšanos var sarukt arī trūcīgo iedzīvotāju skaits. Vēl laba ziņa ir tā, ka nominālās algas kopumā agri vai vēlu pievelkas dzīves dārdzības līmenim. Tas gan ir ar nosacījumu, ja pasaule iztiek bez kardināliem finanšu satricinājumiem, taču, kā jau bieži rakstīts, tādus diemžēl nevar izslēgt. Tomēr šī labā ziņa ir tikai “tik daudz” laba, ka nesola kardinālu nabadzības pieaugumu valstī. Tā negarantē nopietnu izaugsmi, un tā ir viena no galvenajām problēmām ar ko var nākties saskarties nākamajos gados. Realitāte: ļaudis iet uz darbu, bet viņu pirktspējas līmenī nekas daudz nemainās. Turklāt daļai tā aizvien nozīmēs dzīvi no algas līdz algai.
Jāteic, ka ziņu virsrakstos minētais ietver ekonomiskos procesus, kuru sasniegtais gala rezultāts nav nekāds pārsteigums. Ja raugāmies pa konkrētām ekonomikas sadaļām, tad ziņas par Latvijas rūpniecības un līdz ar to eksporta kritumu zināmā mērā ir saistītas ar norisēm, par kurām “Neatkarīgās” slejās rakstīju jau šā gada ziemā un pavasarī. Piemēram, Eiropas Centrālās bankas agresīvā procenta likmju celšanas kampaņa ir izteikti nelabvēlīga Latvijas apstrādes rūpniecības un eksporta struktūrai. Mums šajās jomās liela nozīme ir ar būvniecības sektoru saistītajām precēm, un var pat izteikt viedokli, ka esam nogājuši savdabīgu apli. Proti, laikā, kad plosījās Covid-19, gan valstis, gan centrālās bankas veicināja patēriņu, tajā skaitā radot labvēlīgus apstākļus būvniecības apjomu pieaugumam. Tas likumsakarīgi veicināja bumu gan Latvijas kokmateriālu, gan nemetālisko minerālu ražošanā un arī metālapstrādē. Tāpēc procentuālo apjomu “atkritiens” mūsu valsts tautsaimniecībai kopumā bija mazāk sāpīgs nekā daudzās Rietumeiropas valstīs. Tagad, kad augšupejas cikls būvniecībā ir palicis pagātnē, tas tāds kļūst ražojošajās sfērās, kas celtniekus apgādā ar nepieciešamo. Sevišķi vēl tāpēc, ka iepriekš dāsnās ekonomikas finansēšanas un zemo procentu likmju vietā centrālās bankas ir nonākušas pie strauja kredītlikmju kāpuma. Dārgāki kredīti un dārgāki nekustamie īpašumi nozīmē aktivitātes kritumu būvniecības un nekustamo īpašumu nozarē un pēc ķēdes principa arī tālāk ekonomikā. Līdz ar to ziņu par kopējo ekonomikas kritumu, samazinoties valsts iekšzemes kopproduktam (IKP), nevajag uztvert kā kaut ko negaidītu vai arī to, kas mūs kaut kā slikti izceļ Eiropas valstu vidū. Sliktākais ir nevis tas, ka mūsu valsts iekšzemes kopprodukts gada laikā varbūt ir nokrities par kādu procentu, bet gan tas, ka vispārējā konjunktūrā ir maz pozitīvā, kas varētu veicināt mūsu tautsaimniecības atgūšanos.
Lai arī ECB bāzes procenta likmju kāpums, visticamāk, ir noslēguma fāzē un rudenī varētu sekot vēl viens neliels 0,25 procentpunktu vērts kāpums, neiepriecinošs ir fakts, ka likmes varētu turēties augstas vēl vismaz pāris gadu. Tas nozīmē dārgus kredītus gan investīciju projektiem, gan potenciālajiem mājokļu pircējiem, kas mums var nozīmēt zemus kokmateriālu, cementa un citus ar būvmateriālu industriju saistītu preču pārdošanas apjomus. Arī mašīnbūves nozare, kas ietver vairākas Latvijas vadošās eksporta preču sadaļas, ir ļoti atkarīga no tā, cik dārgi vai lēti pieejams finansējums produkcijas patērētājiem. Gala rezultāts ir tāds, ka vairākas Latvijas vadošās ekonomikas nozares - apstrādes rūpniecības - sadaļas paliek bez izaugsmes vai pat var piedzīvot kritumu un tas, kā minimums, neveicinās arī ekonomikas attīstību. Mums Latvijā ir samērā zems izsniegto kredītu apjoms, līdz ar to ar aizdevumiem varētu “sildīt” ekonomiku. Tomēr neskaidrā ekonomikas situācija padara nedrošus gan kredītņēmējus, gan bankas, turklāt aizdevumu likmes ir augstas. Tas nozīmē zemu aktivitāti mājokļu tirgū un bremzētu būvniecības un nekustamā īpašuma sektora attīstību, kas arī ir slikts signāls tautsaimniecības kāpumam.
Dažādas ekonomikas cikla fāzes dažādi ietekmē konkrētu valstu ekonomisko sniegumu, un šī fāze diemžēl nav pārāk labvēlīga Latvijai, taču vēl nenozīmē, ka esam iekļuvuši kādā dziļā krīzē. Tur nonāksim, ja arī kopējā pasaules ekonomiskā situācija kardināli pasliktināsies. Interesanti, ka vēl šī gada sākumā šķita, ka globālā tautsaimniecība diezgan neatlaidīgi virzās pretī lielam kritumam. To, ka situācija nav laba, var teikt arī šobrīd, tomēr šķiet, ka globālo nepatikšanu dūmaka ir sākusi izklīst vai vismaz kļuvusi plānāka. Esam nonākuši pie jaunas ekonomiskās realitātes, kas sevī ietver jau iepriekš pieminētās visai lielās materiālās problēmas lielā daļā pasaules sabiedrības, taču vienlaikus vēl nenozīmē tūlītējas krīzes situācijas iestāšanos.
Eiropā un Latvijā problēma lielā mērā ir saistīta ar slikto demogrāfiju. Tādējādi mūsu pasaules daļa zināmā mērā var aiziet pat to pašu ceļu, ko kopš deviņdesmitajiem gadiem gājusi Japāna, bet Latvijā turklāt pie zemāka labklājības līmeņa. Proti, lēnus ekonomikas izaugsmes posmus pavada recesijas, un nav tāda īstena pamata jaunam izrāvienam. Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs labklājības pieaugums aizvien vairāk nozīmē nevis kopēju izteiktu iezīmi sabiedrībā, bet gan individuālus panākumus.
