Pēdējā laikā uzvirmojot runām par it kā gaidāmo nodokļu reformu, izskanējuši minējumi, ka, lai iekasētu valstij nepieciešamos līdzekļus, nākotnē pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme varētu pieaugt no pašreizējā 21% līdz 23%. Tas rada pieņēmumu, ka reformas idejas autori vēlas iet vieglāko ceļu, piedāvājot vismaz provizorisku ekseļa tabulās paredzamu iekasētās naudas apjomu valsts budžetā, nepadomājot par sekām, ko tas nodarīs mūsu tautsaimniecībai un iedzīvotāju labklājībai.
No valsts viedokļa, vismaz virspusējā skatījumā, ideja par PVN palielināšanu varētu šķist laba vismaz līdz tam brīdim, kamēr nesāk vētīt, ko tas nodara tautsaimniecībai un cik liela tās sadaļa neiekļūst “pelēkajā zonā”. No iekasēšanas viedokļa šis nodoklis ir labs, jo to maksā faktiski visi un vismaz būtiskākajā daļā ikdienas dzīves no šī nodokļa maksāšanas nevar vai ir ļoti grūti izvairīties. Vienlaikus ir kāda daļa mazāk ikdienišķu pirkumu un pakalpojumu, kur šīs nodokļa maksāšana visai bieži nenotiek, tomēr tā ir mūsu ekonomikas krietni mazākā daļa. Par precīziem legālās un ēnu ekonomikas datiem, protams, var diskutēt daudz. Tomēr, ja noteicošā daļa būtu pēdējai, tad iedzīvotāju sašutums pret valstī pastāvošo kārtību būtu daudz lielāks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ļoti daudz kas šeit būtu vienkārši “apstājies”. Cita starpā, ja PVN likme tiktu celta, tad tas radītu papildu grūdienu tam, lai kāda daļa tautsaimniecības, kas patlaban vēl balansē uz robežas, nokļūtu tās “nepareizajā pusē”.
Viena no ekonomikas blaknēm, kas varētu rasties līdz ar PVN likmes celšanu, ir pieaugoša inflācija. Turklāt šī inflācija ir tāda, kas it kā neveicina līdzekļu nonākšanu ekonomikā un laika gaitā nebeidzas ar vismaz nominālu algu kāpumu, bet tieši pretēji. Tiesa, šeit ir arī medaļas otrā puse - jo vairāk naudas saņem valsts, jo vairāk tā tērē, un arī tas rada ekonomikai impulsu. Tomēr, vai valsts tēriņu palielinājums ekonomikā prevalēs pār kopējās dzīves sadārdzinājumu, paliek atklāts jautājums. Mēs nezinām, ko konkrēti ekonomikā varētu mainīt vēl nezināmi valsts tēriņi, tomēr jau tagad varam prognozēt dzīves dārdzības pieaugumu. Turklāt, kā norāda bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš, inflācija šobrīd ir tā, kas bremzē ekonomiku, un tās dēļ izaugsme faktiski ir apstājusies. “Dažādam precēm vai pakalpojumiem sadārdzināšanās tempi var atšķirties, taču ekonomikas pētījumi un mūsu vēsturiskā pieredze rāda, ka PVN pieaugums gandrīz pilnībā tiek nodots patērētājiem augstāku cenu veidā. Tādēļ PVN celšana pati par sevi uz laiku palielinās inflāciju un noteikti neveicinās ekonomiskās aktivitātes pieaugumu,” secina M. Āboliņš. Jautāts, vai PVN likmes kāpums nozīmētu līdzīgu inflāciju PVN likmes pieauguma procentpunktu apmēram, “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš atbild noliedzoši, jo ne viss patēriņš tiek aplikts ar PVN. Vēl esot jāņem vērā, ka daļa no patēriņa netiek aplikta ar PVN standartlikmi, bet gan tā samazināto likmi, kuru turklāt likumdevēji var atstāt nemainīgu. Papildus tam ekonomists norāda, ka cenu līmeni nosaka ne tikai ražotāju un tirgotāju izmaksas, bet arī patērētāju pirktspēja, un šī mijiedarbība dažādās nozarēs ir ļoti atšķirīga.
Pēc P. Strautiņa domām, nav šaubu, ka nodokļu paaugstināšana pati par sevi rada nelabvēlīgu iespaidu. Taču, viņaprāt, svarīgākais jautājums ir, vai mērķi, kas tiks sasniegti, izmantojot šādi iegūto papildu naudu valsts budžetā, attaisnos nodarīto tiešo kaitējumu vai arī nē. “Atbilde uz šo jautājumu, pirmkārt, ir politiska, nevis ekonomiska. Piemēram, vai ieguvums no ātrākas rindu samazināšanas slimnīcās atsvērs patēriņa preču un pakalpojumu cenu pieaugumu? Ja visa papildus iekasētā nauda tiek iztērēta (grūti iedomāties citu scenāriju), tad ietekme uz makro rādītājiem būs mērena, nav pamata gaidīt ne lielu ekonomiskās aktivitātes pieaugumu, ne arī samazināšanos,” vērtē “Luminor” eksperts. Pēc viņa rīcībā esošās informācijas, iespējamās nodokļu paaugstināšanas mērķis nav paātrināt budžeta deficīta samazināšanos, kas tiešām izņemtu naudu no ekonomikas. “Tā kā valsts parāds ir drošā līmenī, ar rezervi, nav nepieciešams īpaši steigties ar deficīta samazināšanu, var ļaut, lai tas notiek, saimnieciskajai aktivitātei pakāpeniski atgūstoties pēc pandēmijas un importa cenu kāpuma šokiem,” secina ekonomists.
Komentējot iespējamo nodokļu reformu, M. Āboliņš teic, ka viena nodokļa izmaiņas nevajadzētu vērtēt atsevišķi no citām izmaiņām, ja tādas tiktu piedāvātas. “Ja, piemēram, PVN pieaugums notiktu vienlaicīgi ar darbaspēka nodokļu samazinājumu, tad ietekme uz ekonomiku noteikti būtu citādāka, nekā ja tiktu celta tikai PVN likme. Kopumā par PVN likmes celšanu es gan būtu piesardzīgs,” spriež “Citadeles” ekonomists. Viņš atgādina, ka Latvijā PVN tipa nodokļi veido aptuveni 27% no nodokļu ieņēmumiem, kas ir ievērojami vairāk nekā Eiropas Savienībā vidēji, kur PVN veido mazāk nekā 18% no nodokļu ieņēmumiem. “Daļēji tas ir mūsu augstās ēnu ekonomikas dēļ, un ar PVN likmes palielināšanu faktiski mēs atzītu, ka ar ēnu ekonomiku cīnīties mēs nespējam. Augstāks PVN nozīmētu arī to, ka vēl vairāk būtu tādu preču, kuru cenas pie mums ir augstākas nekā citās turīgākās valstīs, un no budžeta viedokļa PVN parasti ir bijusi tāda kā pēdējā iespēja, kā palielināt budžeta ieņēmumus kritiskās situācijās,” skaidro tautsaimniecības eksperts. Ekonomikas izaugsme šobrīd ir apstājusies, taču, viņaprāt, kritiskā situācijā mēs neesam. Tādējādi var arī secināt, ka šis nebūtu īstais brīdis, kad ar patēriņa nodokļa celšanu mēģināt papildināt valsts kasi. P. Strautiņš uzskata, ka faktori, kas varētu celt inflāciju, ir nevēlami, tomēr pārāk lielas bažas nerada, jo ārpus nodokļu celšanas konteksta nākamgad inflācija varētu būt ļoti zema. Tas esot saistīts ar faktu, ka izejvielu cenu kritums, kas sākās jau pagājušajā gadā, patērētājus sasniedz ar novēlošanos. Un šī procesa lielākā ietekme uz patērētāju makiem varētu tikt sasniegta nākamajā gadā. Turklāt darba devēju konkurence nodrošinot, ka algu fonda kāpums visbiežāk pārsniedz nominālos skaitļos izteikto ekonomikas pieaugumu. Ekonomists uzskata, ka nākamgad patēriņa kāpums varētu būt diezgan spēcīgs, jo pirktspēju uzlabos kopumā zemākas mājokļos patērētās enerģijas cenas salīdzinājumā ar iepriekšējo apkures sezonu. Līdz ar to teorētiski vajadzētu būt pacietīgiem un tādējādi sagaidīt, kad kase pildās uz ekonomiskās aktivitātes radītu nodokļu rēķina. Taču dilemma saglabājas, un šajā sakarā eksperts atbild ar pretjautājumu - vai laika un pacietības pietiks rindās stāvošajiem veselības aprūpes pacientiem? Tas pats attiecoties uz daudziem publiskajā sektorā strādājošajiem, kuri saņem neadekvāti zemas algas attiecībā uz darīto darbu un prasmēm.
