Atziņas, ka Rietumu ekonomiskās sankcijas uz Krieviju neatstāj nekādu ietekmi, neiztur kritiku. Jau tuvākajā laikā agresorvalsti gaida aizvien lielākas finansiālās problēmas. Tas nozīmē arī to, ka pagājušajā nedēļā izskanējušajām līdzīgas bažas par ekonomisko attiecību uzturēšanu ar agresorvalsti pamazām kļūs par pagātni.
Patiesībā jau šis brīdis ir pienācis. Liela uzmanība tika pievērsta pagājušajā nedēļā publicētajai informācijai par uzņēmumiem, kuri turpina gūt labumu Krievijā vai Baltkrievijā, kas mūsu ģeopolitiskajā situācijā ir tikai loģiska. Centrālās statistikas pārvaldes pieeja, publicējot informāciju par tiem, kas uzturējuši ekonomiskos sakarus ar Krieviju gan 2022., gan 2023. gadā, šķiet saprotama. Tādējādi ir iespējas sabiedrībai izvērtēt, kurš ar Krieviju sadarbojās līdz iebrukumam Ukrainā vai vēl neilgi pēc tam, un kurš to turpina darīt patlaban. Tādējādi daudzi iemīļotu preču ražotāji jau automātiski nonāk nosacīti "baltajā sarakstā". Paliek vien jau specifiskāka vērtēšana, kāpēc to vajadzēja darīt pēc 2014. gada, kad notika Krimas agresija un mēģinājumi atņemt Ukrainai Donbasu. Taču vērtējumi ir jāveic padziļināti, jo viena lieta ir uz citiem tirgiem pārorientēt pāris procentu no saražotā, bet pavisam cita lieta ir tad, ja uz Krieviju eksporta apjoms ir mērāms vairākos desmitos procentu no saražotā. Vadoties no tā, varam arī mēģināt izvērtēt, vai uzņēmums Krievijas tirgu patur centienos nopelnīt, lai saglabātu kaut kādu "kabatas naudu", vai bez eksporta iespējām uz agresorvalsti būtu jāslēdz ražotne un/vai jāveic masveida darbinieku atlaišana. Tāpat jānorāda uz uzņēmumiem, kas savu produkciju eksportē uz Kazahstānu, Armēniju vai citām NVS valstīm, labi zinot, ka produkcija patiesībā nonāks Krievijā vai Baltkrievijā. Tas pats ir arī attiecībā uz importu no Krievijas, proti, svarīgi ir saprast, vai tas tiek patērēts tāpēc, ka tā ir ērtāk, vai tāpēc, ka tam ir grūti rast alternatīvu, kā tas būtu reto metālu gadījumā.
Kamēr Latvijā uzplaiksnīja domu mutuļi sociālajos tīklos, tikmēr pensionētu VDK darbinieku pārvaldīta agresoru valsts piedzīvoja kārtējās finanšu negācijas, kas pašas jau par sevi veicina apstākļus, lai leknā dzīvošana Krievijā kā eksporta tirgū nonāktu pie sava loģiskā beigu akorda. Patlaban esam sākuma posmā, lai paraudzītos uz to, vai Krieviju gaida tāds pats finansiālais liktenis, kādu, piemēram, ir piedzīvojusi Zimbabve. Līdz šim Rietumu gļēvums bija tas, kas Krievijā ļāva uzturēt pietiekamas naudas plūsmas, lai labi varētu dzīvot gan vietējā elite, gan pietiktu naudas "kara mašīnas" uzturēšanai. Tagad situācija ir mainījusies, par ko liecina Krievijas vadības plāni faktiski nacionalizēt valsts eksportētāju valūtas ieņēmumus. Pirmdienas pievakarē par vienu eiro nācās atdot nedaudz vairāk par 102 rubļiem, salīdzinot ar apmēriem 90 rubļiem par eiro pirms pāris mēnešiem. Var teikt, ka eiro kurss ir nedaudz noplacis, jo vēl pagājušajā nedēļā tas maksāja vairāk par 109 rubļiem. Šajā gadījumā svarīgs ir ne tik daudz tirgū notikušais rubļa atlēciens pēc iepriekšējā krituma, bet gan kārtējo reizi iezīmētā tendence kļūt mazvērtīgākam pret tādām valūtām kā ASV dolārs vai eiro. Savukārt attiecībā uz ievestās valūtas novirzīšanu rubļa pirkšanai dažādi domu uzplūdi bijuši arī agrāk, taču tagad vismaz šķietami iegūst daudz konkrētākas aprises. Galvenais mērķis ir stabilizēt rubļa kursu pret citām pasaules valūtām. Vairumā gadījumu līdzīgas darbības noved vai nu pie īslaicīga, vai ne pie kāda rezultāta. Šeit var vilkt paralēles ar pavasarī notikušo arābu valstu mēģinājumu stabilizēt naftas cenu ar paziņojumu par melnā zelta ieguves apjomu samazināšanu. Tas impulsu tirgum strādāt pie augstākām naftas cenām deva vien pāris dienu, bet pēc tam minētā ogļūdeņraža resursa cena atgriezās pie iepriekšējām samazinājuma tendencēm. Vienīgi tagad, kad pieprasījums pēc naftas nonācis iepriekš vēl nebijušā augstumā, cena atgriežas pavasara kāpuma līmeņos. Taču attiecībā uz rubli šāda impulsa nav, un, visticamāk, tā vērtība būs tendēta samazināties arī turpmāk. Latvijā pazīstamam čipsu ražotājam, veļas industrijas flagmanim, kā arī atsevišķiem pazīstamiem zāļu ražotājiem un citiem uz Krieviju mazāk pazīstamiem eksportētājiem tas “de facto” var nozīmēt savas produkcijas pārdošanu par eiro izteiksmē aizvien zemākām cenām, līdz eksports uz kaimiņvalsti kļūs pagalam neizdevīgs.
Līdz šim Krievija ilgstoši veģetēja, pateicoties fosilā kurināmā eksportam, taču pēdējais gads norāda uz to, ka šis kādreiz labvēlīgais faktors izsīkst. Darījumu presē tiek minēts, ka pērn pēc iebrukuma Ukrainā miljonāru un miljardieru (rēķinot nevis rubļos, bet dolāros un eiro) skaits turpināja pieaugt. Tomēr tā ir pagātne, kas saistīta ar pērn pavasarī notikušo paniku preču biržās, kad izejvielu cenas strauji kāpa. Kopš tā laika cenas ir kritušās un šādas “pasmelšanās” iespējas Krievijai ir kļuvušas par pagātni. Līdz ar to tie, kas eksportē uz Krieviju tagad, peļņu gūst uz “pagātnes putām”, kuras pamazām izzūd, un, nemainot savu noieta politiku, viņi, visticamāk, drīz nonāks skaudras realitātes priekšā. Cits jautājums ir par to, kā pret notikušo vajadzētu izturēties vietējiem pircējiem. Viņiem aizvien ir iespēja par notiekošo balsot ar saviem pirkumiem, palūkojoties uz to, kurš Krievijas tirgū ir palicis un kurš no tā aizgājis. Nevēlos šeit moralizēt vai dot mājienus attiecībā uz konkrētiem vietējiem uzņēmumiem, turklāt informācija vēl ir samērā svaiga. Taču attiecībā uz plašāk pazīstamiem Rietumu zīmoliem, kuru produkcija pilnīgi noteikti ir aizstājama ar citiem zīmoliem, izvēli pilnīgi noteikti var izdarīt. Attiecībā uz sevi varu teikt, ka jau ilgāku laiku manā pirkumu grozā neienāk nekas no “Bonduelle” vai “Pepsi” produkcijas, tāpat arī “Milka” vai “Oreo” kārumi vismaz pagaidām ir kļuvuši par pagātni.
