Pēdējo mēnešu laikā redzamais inflācijas kritums, visticamāk, turpināsies, tomēr ir ne mazums faktoru, kas pircējiem aizvien šķitīs nepatīkami, jo patēriņa cenu indeksa lejupskrējiens var aizkavēties. Šajā gadījumā runa nav vien par skādi, ko iedzīvotāju makiem jau nodara elektroenerģijas sadales un pārvadu tarifu izmaiņas, bet gan globāli ekonomiskie procesi. Tiesa, arī jau pieminētais tarifu kāpums iegriezis visai pamatīgi, kopumā elektroenerģijas cenai jūlijā salīdzinājumā ar jūliju pieaugot par 17,6%. Taču, raugoties uz visiem notiekošajiem procesiem plašāk, inflāciju, visticamāk, negaida pagājušā gada “ziedu laiki”, bet gan neliels pakāpiens, no kura sekos “atkritiens”.
Viens no galvenajiem riskiem inflācijas tālākam samazinājumam ir pieaugošās degvielas cenas, kas saistītas ar šobrīd vērojamo naftas cenu lēcienu pasaules biržās. Tas zināmā saistīts ar Starptautiskās enerģētikas aģentūras atzinumiem, ka pieprasījums pēc “melnā zelta” šogad var sasniegt rekorda apmērus. Jāpiebilst, ka tas notiek, neraugoties gan uz aizvien efektīvākiem iekšdedzes dzinējiem, kas mazina degvielas patēriņu, gan arī to, ka tiek intensīvi strādāts pie naftas aizstāšanas ar cita veida degvielu. Dzirdēts, ka jūnijā vidējais naftas patēriņš sasniedzis ap 103 miljoniem barelu diennaktī, kas ir samērā daudz. Iepriekšējos gados pirms kovida pandēmijas, kad jau šķita, ka patēriņš ir sasniedzis griestus, tas bija ap 100 miljoniem barelu diennaktī, turklāt ar samazinājuma ievirzi. Ķīnas ekonomikas atgūšanās no kovida pandēmijas, tāpat arī aktīvāka planētas iedzīvotāju ceļošana arī pēc pandēmijas šo tendenci ir mainījusi. Tiesa, tie zināmā mērā ir ārkārtas faktori, kuri veicinājuši gan degvielas patēriņa, gan cenu lēcienu, un tiem būs lemts pierimt. Taču attiecībā uz tuvāko mēnešu inflācijas veidošanu tie savu “melno darbu” jau varētu būt izdarījuši. Jūlija beigās un augusta sākumā Ziemeļjūras jēlnaftas “Brent” cena bija atkal pārkāpusi 85 ASV dolāru atzīmei, kur pēdējo reizi atradās īslaicīga kāpuma laikā aprīļa sākumā, kad vairākas arābu valstis paziņoja par ieguves apjoma samazināšanu. Tikmēr Latvijā degvielas cenas jau atkal ievērojami pieaugušas, piemēram, dīzeļdegvielas cena atrodas pie 1,60 eiro litrā līmeņa. Tiesa, labā ziņa ir tā, ka naftas patēriņa pieaugums nav radījis cenu šoku un patlaban melnais zelts maksā lētāk nekā pirms kara sākšanās Ukrainā. Pie sliktajām ziņām ir arī dabasgāzes cenas kāpums. Pēdējās dienās “zilā kurināmā” cena ir ap 40 eiro par megavatstundu (MWh) pretstatā apmēram 25 eiro par MWh mēnesi iepriekš. Šeit kāpuma iemesli arī līdzīgi kā naftas gadījumā - “ārkārtas” un īslaicīgi. Proti, cena auga, tai piedzīvojot “tehnisku korekciju” pēc straujā krituma iepriekš, ko zināmā mērā pavadīja investoru aktivitātes pieaugums finanšu tirgos, tajā skaitā pasaules preču biržās. Tāpat kāpumam labvēlīga bija ziņa, ka sašķidrinātās gāzes (LNG) rūpnīcu un "Woodside Energy Group" dabasgāzes ieguves darbinieki Austrālijā ir nobalsojuši par streika rīkošanu. Streiks varētu apgrūtināt LNG eksportu no Austrālijas, samazinot tirgū pieejamo gāzes daudzumu. Tomēr streiki tradicionāli nav uzskatāmi par ilglaicīgu parādību, un tirgus līdzsvaram vajadzētu atjaunoties. Tas savukārt var nozīmēt, ka gāzes cena atkal saruks.
Lai arī ziņas no enerģētisko resursu tirgus nav pašas iepriecinošākās, tās diezin vai atstās paliekošu ietekmi. Šobrīd šķiet, ka tur vērojamie sadārdzinājumi būs veicinoši tam, lai uz deflāciju orientētie procesi uz dažiem mēnešiem iebuksētu, bet ne vairāk. Globālā tendence ir vērsta uz to, ka patēriņu cenu indeksiem gan pasaulē, gan pie mums Latvijā vajadzētu samazināties. Iemesli tam varētu būt vismaz trīs. Viens no tiem ir saistīts ar faktu, ka pēc straujā cenu lēciena, kas ir saistīts ar Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisīto cenu šoku pasaules preču biržās, situācija kopumā ir nomierinājušies. Šobrīd cenu izmaiņas kopumā diktē nevis tas, ka mūsu austrumu kaimiņvalsts kādu var šantažēt, bet gan ekonomiskais pieprasījums un piedāvājums. Arī jau minētais naftas cenas kāpums lielā mērā ir skaidrojams ar visai augsto pieprasījumu, ko diktē aizvien samērā kustīga ekonomika par spīti centrālo banku augstajām procentu likmēm, kuras sadārdzina aizdevumus, līdz ar to bremzē patēriņu. Tomēr, runājot par centrālo banku īstenoto monetāro politiku attiecībā uz aizdevuma likmēm, varam nākt pie secinājuma, ka tie iedīgļi, kas līdz šim veicināja patēriņa burbuļa veidošanos, neskatoties uz augstajām cenām, lielā mērā ir “aplauzti”. Aizdevumu izsniegšana ir piebremzējusies, turklāt noguldījuma likmes komercbankās ir kļuvušas augstākas. Līdz ar to var teikt, ka gan Eiropā, gan Latvijā vismaz daļa cilvēku, kas plānoja izdarīt lielus pirkumus, kuriem bija nepieciešams ņemt kredītus, ir nolēmuši nogaidīt. Proti, pirkumam nepieciešamā sākotnējā iemaksa turpina atrasties bankā, pelnot procentu ienākumus, līdz kļūs skaidrs, ka procenta likmju kāpums ir beidzies vai, vēl labāk, likmes sākušas samazināties. Tas mazina kopējo pieprasījumu un bremzē inflāciju. Kopējo pasaules pieprasījumu var mazināt un dzīves līmeni padarīt lētāku arī bažas par Ķīnas ekonomikas nepietiekamiem izaugsmes tempiem. Ziņa, ka pasaules otrajai lielākajai ekonomikai neiet tik labi, kā tika gaidīts, drīz var kalpot preču biržu tirgoņiem par signālu “pārdot”, kad lētāka var kļūt gan nafta, gan metāli, gan citas izejvielas. Protams, ar daudzām no tām Latvijas ierindas iedzīvotājam ikdienā nav nekāda sakara, tomēr ir jāņem vērā, ka vieni notikumi noved pie nākamajiem. Proti, augstas procentu likmes un gaidāma pieprasījuma samazināšanās nav labvēlīga kopējam investīciju mikroklimatam, un tas, visticamāk, liktu sarukt to izejvielu cenām, kas saistītas ar vairuma Latvijas iedzīvotāju ikdienu. Ar nosacījumu, ka kādai no tām nav izteikts deficīts. Te var piebilst, ka tirgus jau ir “sagremojis” gan Kahovkas dambja spridzināšanu, gan Krievijas draudus uzbrukt labības kuģiem Melnajā jūrā. Tādējādi, piemēram, kviešu cena pēc sākotnēja kāpuma atkal pamazām atgriežas pie iepriekšējās samazinājuma tendences.
Latvijā nereti sūdzamies, ka piedzīvojam augstāko inflāciju Eiropā, tajā skaitā esam līderi Baltijas valstu vidū. Pilnīgi droši varam teikt, ka mūsu inflācijas rādītājs iedzīvotāju salīdzinoši zemo ienākumu, līdz ar to salīdzinoši augsta izdevumu īpatsvara pārtikai un komunālajiem maksājumiem dēļ ļoti bieži ir Eiropas augšgalā. Taču patiesībā mūsu pozīcija inflācijas top valstu vidū ir mainīga. Laikā, kad pērnā gada vasarā un rudenī inflācija pasaulē sasniedza augstākos punktus, mēs cenu pieauguma tempu ziņā atpalikām gan no Lietuvas un Igaunijas, gan arī Ungārijas. Prezidenta Orbāna draudzība ar Kremli pašai valstij labklājības ziņā neko daudz nav devusi. Šobrīd pie 6,4% gada inflācijas Baltijā mēs par vienu procentpunktu atpaliekam no Lietuvas un esam vienā līmenī ar Igauniju. Tikmēr jau pieminētajai Ungārijai gada inflācija jūlijā bija 17,6%, liecina “Tradingeconomics.com” dati. Cenu pieauguma tempu ziņā Latvija šobrīd ir lēnāka nekā tādas Viduseiropas valstis kā Polija un Čehija, kur gada inflācija jūlijā bija attiecīgi 10,8% un 8,8%. Tāpat dzīves dārdzības pieauguma tempu ziņā par procenta punkta desmitdaļu mūsu valsti apsteidz Somija, bet Zviedrijā gada inflācijas rādītājs jūlijā bija 9,3%. Tikmēr Vācijā gada inflācijas rādītājs ir par 0,2 procentpunktiem zemāks nekā Latvijā. Savukārt Francijā gada inflācija jūlijā bija 4,3%, bet Spānijā - 2,3%. No tikko aprakstītajiem skaitļiem varam secināt, ka daudzās Eiropas valstīs aizvien ir visai daudz naudas, lai turpinātu “kurināt” patēriņa cenu kāpumu, kas zināmā mērā var negatīvi ietekmēt inflācijas samazināšanas procesus Latvijā.
