Pašreizējais centrālo banku monetārais kurss, kas virzīts uz procenta likmju kāpumu, veicina aizdevumu sadārdzināšanos, taču vienlaikus ir labvēlīgs tiem, kas kaut ko cenšas uzkrāt ar konservatīvām metodēm, ieguldot naudu banku depozītos, naudas tirgus fondos vai obligācijās. Latvijā aizvien populārākais naudas uzkrāšanas veids ārpus mājas ir banku noguldījumi.
Latvijas mājsaimniecību noguldījumu apjoms vietējās komercbankās pārsniedz 10 miljardus eiro. Tiesa gan, pēdējā ceturkšņa laikā mājsaimniecības vairāk naudas ir izņēmušas nekā noguldījušas atpakaļ bankās. Gada pirmajā ceturksnī šī summa sarukusi par 116,3 miljoniem līdz 10,226 miljardiem eiro, liecina Latvijas Bankas statistika. Vienlaikus ļoti strauji - par nepilniem 290,5 miljoniem eiro jeb vairāk nekā 4% - pieauguši rezidentu uzņēmumu noguldījumi vietējās bankās, pārsniedzot 7,3 miljardu eiro robežu.
Interesanti, ka gads no pērnā gada pirmā ceturkšņa beigām līdz šā gada attiecīgajam laika periodam, kad inflācija sasniedza augstāko punktu kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, ir vainagojies ar visai strauju noguldījuma apjomu kāpumu. Šajā laika periodā mūsu valsts mājsaimniecību noguldījumi Latvijas bankās palielinājušies par vairāk nekā 314 miljoniem eiro, bet vietējais korporatīvais sektors tos ir kāpinājis par nepilniem 1,18 miljardiem eiro. Procentuālā izteiksmē uzņēmumu noguldījumu apjoms gada laikā ir audzis turpat par piektdaļu, kamēr mājsaimniecībām šis kāpums ir visai niecīgs, knapi pārsniedzot 3% robežu.
Vēl pirms gada ienesīguma no noguldījumiem bankās nebija, taču patlaban atsevišķās komercbankās tas jau var sasniegt 4%. To, kādu likmi kredītiestādēs piedāvā, nosaka bankas biznesa modelis. Proti, kredītiestādes, kuras vairāk orientējas uz patēriņa kreditēšanu, saviem noguldītājiem atļaujas maksāt vairāk nekā tās, kuras orientējas uz tā dēvēto universālo plaša pakalpojuma spektra banku biznesu. Tāpat nedaudz vairāk maksā bankas, kuru bizness samērā daudz orientēts uz finanšu aktīvu pārvaldīšanu. Pēdējās saviem noguldītājiem ir gatavas maksāt ap 3,5% gadā.
Ja paraugāmies uz procesa tālāko virzību, tad, visticamāk, tas turpinās kļūt aizvien nepatīkamāks pret tiem, kas ir paņēmuši aizdevumus, bet vienlaikus labvēlīgāks pret tiem, kas vēlas uzkrāt konservatīvām metodēm. Šeit jānorāda, ka pašreizējā situācija ir labvēlīga arī konservatīvo pensiju plānu nākotnes ieguldījumiem un tā tas turpināsies līdz brīdim, kamēr procentu likmes turēsies augstas. Līdz ar to zaudējumi, ko šie fondi piedzīvoja iepriekš, pamazām sāks izlīdzināties. Savukārt, kas attiecas uz raksta galveno tēmu par komercbanku noguldījumu ienesīgumu, tad arī tas varētu turpināt palielināties. Tas skaidrojams ar to, ka Eiropas Centrālā banka (ECB), visticamāk, turpinās celt procentu likmes, jo ar inflācijas apkarošanu nesokas tik raiti kā ir cerēts iepriekš. Līdz ar procentu likmju kāpumu nauda tirgū sadārdzinās un par aizdevumiem ir jāmaksā vairāk. Tas attiecas arī uz līdzekļiem, ko komercbankas piesaista no noguldītājiem, jo tās arī pēc būtības aizņemas naudu no iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar noteiktu procentu likmi.
Par to, cik tālu spēs sadārdzināties kredīti, varam tikai minēt, jo katram kredītņēmējam atkarībā no aizņemšanās termiņa, apjoma un riska profila nosacījumi var ļoti stipri atšķirties. Nedaudz vieglāk ir mēģināt izprast to, kā varētu mainīties noguldījumu likmes, lai gan arī šeit dažādu nezināmo netrūkst. Piemēram, neviens šobrīd nevar precīzi pateikt, cik būtisku aizdevuma procentu likmju pieaugumu var izturēt ekonomika. Turklāt jautājums par šo izturību ir jāiztirzā plašāk, jo viena lieta ir apslāpēt pieprasījumu tā, lai inflācija samazinātos, un pavisam cita lieta ir, ja inflācija nepadodas un procentu likmes tiek celtas tik ilgi, līdz patēriņš “nolūst” fundamentāli un līdz ar to arī inflācija. Problēma ir tā, ka iepriekš ar naudu “pārkurinātajā” ekonomikā līgana patēriņa un inflācijas samazināšanās šķiet aizvien mazāk iespējama. Jautājums, vai to izpratīs un ņems vērā ECB padome, plānojot savu monetāro kursu? Vai ECB samierināsies ar augstāku par ilgtermiņa mērķos noteikto 2% gada inflāciju un pārtrauks kāpināt procentu likmes vai arī turpinās pašreizējo kursu, kas radīs aizvien lielākas ekonomikas un labklājības problēmas. No atbildes uz šiem jautājumiem ir atkarīgs arī tas, cik tālu var tiekties gan kredītu, gan noguldījumu likmes komercbankās.
Ja runājam par pēdējām, tad šobrīd izskatīšanas vērts ir jautājums, vai noguldījumu likmes varētu sasniegt 5% gadā. No vienas puses, likmju celšana šādu iespēju varētu nodrošināt. Tikmēr no komercbanku pārstāvju teiktā var spriest, ka naudas piedāvājums tirgū ir ļoti liels, kas šāda mērķa sasniegšanu, protams, bremzē.
Latvijas gadījumā ir vēl kāds būtisks aspekts. Iedzīvotājiem izdevīga ir naudas izvietošana arī Latvijas valdības krājobligācijās. Tur procentuālais ienesīgums ir nedaudz augstāks nekā banku noguldījumiem. Pēdējā laikā gada un trīs gadu krājobligācijām ienesīgums ir ap 4% gadā. Protams, ceļoties ECB likmēm, arī valsts aizņēmumu vērtspapīru procentuālais ienesīgums varētu pieaugt. Vienlaikus svarīga ir arī valsts vajadzība pēc finanšu resursiem. Ja valstij finanšu resursu pietiek, tad tā var aizņemties lētāk un krājobligāciju likmju kāpums varētu izpalikt. Tomēr, raugoties uz kopējo tirgus faktoru salikumu, šķiet, ka 5% vērta banku termiņnoguldījuma likme varētu būt reāla ar nosacījumu, ka inflācija eirozonā turpina saglabāties augsta. Taču jebkurā gadījumā arī pašreizējais 4% vērtais ienesīgums varētu būt tāds, kas apsteigtu paredzamo gada inflācijas procentu un neļautu naudai zaudēt savu pirktspēju.
