Atziņas, ka Latvijā pārtikas cenas ir par augstu, un attiecīgi vainīgā meklējumi jau ir kļuvušas par visaptverošām tēmām Latvijas sabiedrības diskusiju telpā. Un, lai gan pēdējos mēnešos pārtikas cenas sāk uzrādīt ievirzi uz pieticīgu samazinājumu, vienlaikus ir diezgan ticams, ka ilgstošs un būtisks pārtikas cenu kritums nav gaidāms.
To apliecina arī ziņu aģentūras LETA 20. jūlijā rīkotā nozares ekspertu diskusija, kurā viedokļus pauda gan ražotāju, gan tirgotāju pārstāvji, kā arī Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe.
Diskusijā viena no atziņām bija tāda, ka kopējā cenu veidošanas ķēdē primārie pārtikas ražotāji Latvijā saņem pārāk maz. Raksturojot situāciju, lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis vērsa uzmanību aprēķiniem, ka Latvijas piena ražotājs saņem vien apmēram ceturto daļu no tās cenas, cik piena paka maksā veikalā. Tikmēr Vācijā un Polijā šis skaitlis esot tuvu 60%. Vienlaikus viņš norādīja, ka ļoti liela nozīme samērā augstajā gala cenā, ko samaksā patērētājs, ir augstajam pievienotās vērtības nodoklim (PVN). Atšķirībā no lielā vairuma citu Eiropas valstu Latvijā pienam un tā produktiem nodokļa likme ir 21%. Taču arī tad, ja no šīs cenas noņemtu nodokli, zemnieks vienalga saņemtu tikai apmēram trešdaļu, varbūt mazāk no tās cenas, ko piedāvā tirgotājs. Attiecībā uz pienu gan ir jāpiebilst, ka pēc ilga laika plašākas diskusijas par to, cik saņem primārais piena ražotājs, uzvirmoja tikai ziemā, sākoties krīzei nozarē, saistībā ar tirgus pārprodukciju pēc tam, kad Eiropas uzņēmumiem kritās iespēja savu produkciju pārdot ārējos tirgos aiz ES robežām.
Atceros šoziem notikušu sarunu ar zemkopības ministru Didzi Šmitu, kurš vērsa uzmanību arī uz faktu, ka līdz krīzei nozarei nebija vērojama sevišķi liela interese veidot fiksētas sadarbības mehānismus, tajā skaitā arī uz cenām. Tādējādi, kamēr tirgus bija augošs, ražotāji labprāt strādāja ar tā dēvētajām “spot” cenām un netika domāts par to, ka tirgu var piemeklēt krīze. Taču tāda, pēc D. Šmita teiktā, Eiropas tirgu piemeklējot apmēram reizi septiņos gados. Lai vai kā, tika solīts domāt par atbalstu nozarei, taču ar nosacījumu, lai tirgus veidošanā tiktu veidoti arī stabilizācijas mehānismi. Ir grūti, taču cerams, ka par masveida bankrotiem piena ražošanā nedzirdēsim, un, lemjot par pienkopības nozares atbalstu un piešķirot tai līdzekļus, ir svarīgi saprast, ka tas ir izdevīgi ne tikai zemniekiem, bet arī Latvijas patērētājiem. Ja atbalsta nebūs un zemniekiem nāksies izkaut ganāmpulkus, tad zaudētājs būs arī patērētājs, jo, krīzei beidzoties, piena cenas strauji pieaugs, kas graus arī vietējās sabiedrības pirktspēju.
Atgriežoties pie diskusijas, izskanēja viedoklis par to, ka vietējo pārtikas tirgu kropļojot arī Latvijas zemnieku saņemtie ļoti zemie platību maksājumi, salīdzinot ar citu ES valstu kolēģiem. Tas sadārdzina produkcijas pašizmaksu un arī liek kāpt produkta gala cenai veikalu plauktos.
Sabiedrībā kā viens no esošo augsto pārtikas cenu iemesliem nereti tiek minēti veikalu uzcenojumi, un šajā ziņā ik pa laikam procentu izteiksmē tiek minēti trīsciparu skaitļi. Tomēr, raksturojot situāciju sevis pārstāvētajā nozarē, Latvijas pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis apgalvoja, ka 75-80% no gala cenas tirgotājs samaksā par preci. Vēl apmēram 10% no preces cenas “aiziet” darbinieku algās. Veidojas vēl papildu izmaksas, un tirgotājam no 100% gala cenas pašam paliek kādi 2,5-3%. Tas neesot daudz, ja salīdzinot peļņas procentus, ko gūstot, piemēram, telpu izīrētāji.
Diskusijas gaitā tika atgādināts par sarežģīto situāciju, kādā ir nonākuši veikali lauku apvidos. Darbojoties tirdzniecības jomā, laukos ir jārēķinās ne tikai ar augstākām izmaksām par produkcijas piegādi. Situāciju vēl vairāk pasliktina iedzīvotāju zemie ienākumi un ļoti sliktā demogrāfija, kas nozīmē ne tikai to, ka vairāk mirst nekā dzimst, bet notiek arī iedzīvotāju aizplūšana. Līdz ar spēkā stājušos administratīvi teritoriālo reformu “nomales efekti” kļūs vēl izteiktāki nekā iepriekš, tādējādi jaunu, spēcīgu un, galvenais, zinošu ļaužu sastapšana attālākos lauku apvidos kļūs vēl retāka. Tādējādi Krišjāņa Kariņa, Jura Pūces un Artūra Toma Pleša darbošanās gala rezultāts būs ne tikai uzņēmējdarbības iznīcināšana laukos, bet arī lielākas grūtības vēl palikušajiem iedzīvotājiem tikt pie ikdienā nepieciešamajām precēm.
Protams, nevar viennozīmīgi apgalvot, ka tas būs “pēdējais piliens” lauku uzņēmējdarbības pilnīgā iznīkšanā, taču ir jārēķinās, ka līdz ar jauno kārtību apdzīvotības blīvums laukos samazināsies. Jau iepriekšējā, 2009. gada teritoriālā reforma pierādīja, ka ideja par “attīstības centriem” nestrādā, uz ko norāda visai nepatīkamie migrācijas saldo skaitļi. Tam par iemeslu ir fakts, ka ļoti bieži šādos “attīstības centros” tāpat nav ne sakarīgas darba iespējas, nemaz nerunājot par tādu greznību kā kultūra. Līdz ar to ļaudis plūst uz ārzemēm vai Rīgu un tās apkārtni. Varbūt tas neveicinās būtisku pārtikas produktu inflāciju, taču izmaksas, kas saistītas ar pārtikas produktu sagādi, gan, jo attālums līdz veikalam vidējam lauku iedzīvotājam kļūs aizvien lielāks.
Diskusijas dalībnieku vidū visai liela nozīme augstajās pārtikas cenās tika piešķirta pamatīgajai PVN likmei pārtikas produktiem, kas citām valstīm nav raksturīga. I. Gulbe izteica viedokli, ka tas varētu būt galvenais iemesls, kādēļ, salīdzinot pārtikas cenas Latvijā un citās Eiropas valstīs, Latvija no pircēja viedokļa nonāk zaudētājas lomā. Proti, cenu atšķirību šeit un citur lielā mērā veido tieši PVN tiesa. Iemesls, kādēļ politiķi nesteidzoties samazināt PVN pārtikai, ir saistīts ar samērā lielajām summām, ko no tā var iegūt, un ērto iekasēšanu.
Līdz šim viens no pārtikai samazinātā PVN kapračiem bija kādreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš publiskā diskusiju telpā aizvien centies “noairēt” jebkādus mēģinājumus pārskatīt šo nodokli samazinājuma virzienā. Nekādu iniciatīvu situāciju mainīt gan nav izrādījis arī esošais finanšu ministrs Arvils Ašeradens (abi - “Jaunā vienotība”). Jebkuram ir jāēd, līdz ar to viņš šo nodokli maksā gribot negribot, tostarp nabadzīgākā sabiedrības daļa. Tāpēc PVN Latvijā varētu arī dēvēt “par nodokli nabagajiem”, ko tie maksā, lai pirms vēlēšanām valdošie politiķi par viņiem pēkšņi atcerētos un kaut ko papildus pārdalītu no valsts budžeta pīrāga. Turklāt, jo lielāku inflāciju pārtikas tirgus piedzīvo, jo vairāk ar šī nodokļa palīdzību iekasē valsts un jo lielāka ir produkta cena absolūtā izteiksmē. Tajā pašā laikā samazinot PVN pārtikai līdz 5-10%, kā daudzviet citur Eiropā, vidēja lieluma mājsaimniecībai rastos iespēja ietaupīt pat vairākus desmitus eiro mēnesī, ko iztērēt citām vajadzībām. Šie tēriņi ne tikai kāpinātu tirdzniecības apgrozījumu, bet par tiem arī tiktu maksāts PVN valsts budžetā.
Kāda situācija ir patlaban? Vēl pavasarī statistikas dati vēstīja par pārtikas mazumtirdzniecības apjoma samazināšanos salīdzināmajās cenās, tātad runa ir par tā dēvēto tīro kritumu, kas nav saistīts ar cenu pārmaiņām. Tātad neiegūst ne pārtikas tirgotāji, ne citi pārtikas tirgus ķēdes dalībnieki. Līdz ar to šobrīd nav pamata piekrist tēzei, ka visu samazinātā PVN tiesu “pievāktu” tirgotāji, nosakot augstākas preču cenas. Eksperiments ar Latvijai raksturīgo augļu, dārzeņu un ogu PVN samazināšanu līdz 5%, sākot ar 2018. gada sākumu, skaidri pierādīja, ka šāda sistēma strādā, no kā ieguva gan patērētāji, jo gala cena kļuva pievilcīgāka, gan arī ražotāji, jo tiem uzlabojās realizācijas iespējas. Ja runājam praktiski, ja likme būtu palikusi iepriekšējā, tad 0,85 eiro vietā, ko kāds varbūt šobrīd veikalā maksā par jaunajiem Latvijas kartupeļiem, pircējam būtu jārēķinās ar summu, kas ir tuva vienam eiro. Līdz ar to samazinātajam PVN pārtikai būtu arī savdabīga sociāla funkcija, jo pārtikas tirgū jau dabīgi būtu iestrādāts mehānisms, lai absolūtos skaitļos preces cena būtu zemāka nekā tad, ja likme paliek, kāda tā ir šobrīd. Tam no labklājības viedokļa būtu lielāks kopējais efekts nekā idejām par nemitīgu sociālo pabalstu koriģēšanu, kam patiesībā ir novēlots finansiālais efekts, sevišķi vēl augstas inflācijas laikā.
