Patēriņa cenu pārmaiņu tempi Latvijā pēdējā laikā vairāk līdzinās biržu indeksu dinamikai un norāda uz krasām pārmaiņām ekonomikā. Tiesa gan, šķiet, ka šīs pārmaiņas patlaban nav labu vēstošas, bet tieši pretēji. Tādēļ, iespējams, jau šobrīd piedzīvojam būtisku valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. To īsti vēl neizjūtam, pateicoties vasaras atvaļinājumu laikam, kad ekonomikas vizuālie vaibsti (rindas darba biržās, tukšākas veikalu autostāvvietas utt.) nav tik pamanāmi kā rudenī vai ziemā.
Ja gada inflācija viena mēneša laikā pēkšņi krīt par vairāk nekā četriem procentpunktiem - no 12,1% līdz 7,9%, tad likumsakarīgi rodas jautājums par iemesliem kuri izraisījuši šādus pavērsienus ekonomikā. Turklāt, ja tiek piedzīvots šāds kritums, tad tas vienlaikus nozīmē visai iespaidīgu deflāciju viena mēneša griezumā, un tāda tā arī bija, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, patēriņa cenu indeksam viena mēneša laikā samazinoties par iespaidīgiem 1,4%. Tas ir viens mēneša deflācijas rekords un ievērojami apsteidz tos cenu krituma tempus, kas tika piedzīvoti saistībā ar 2008. gada ekonomikas krīzi, pasaules ekonomikas vārguļošanu pagājušās desmitgades vidū, kā arī brīžus, kad ekonomika tika nobremzēta saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Tātad šoreiz ir noticis kaut kas īpašs un stipri neraksturīgs iepriekšējiem mēnešiem. Var teikt, ka inflācijas straujš kritums un cenu pavērsiens deflācijas virzienā bija vienlaikus gan paredzams, gan pēkšņs. Paredzams tāpēc, ka tik straujš cenu lēciens, kādu piedzīvojām pērn, nevar turpināties ilgstoši. Cenu kāpums temps, kas pēc Covid-19 pandēmijas atsākās 2021. gadā un turpinājās dzīves sadārdzinājuma pārmērībās 2022. gadā, pārspēja pat slaveno “trekno gadu” sniegumu gadsimta sākumā, kad, tēlaini izsakoties, bankas naudu meta pakaļ. Tiesa gan, uz procentiem. Par pēdējiem gan daudzi pārāk nedomāja, un tas pasaulē izvērtās slavenajās nekustamo īpašumu kreditēšanas krīzēs 2007. gadā un arī 2008. gadā, kad krīze kļuva globāla un visaptveroša. Atšķirībā no “treknajiem gadiem” šoreiz lielā mērā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā inflācijas lēciena laika sprīdis bija ievērojami īsāks un vienlaikus daudz apjomīgāks. Tajā pašā laikā tādu izteiktu ekonomikas pārkaršanas procesu nebija un arī kreditēšana bija piezemētāka, tāpēc arī inflācijas “atkritiens” pats par sevi nekādus lielos pārsteigumus neizraisa. Pārsteigums ir pēkšņais krituma temps, lai gan vēl nesen šķita, ka patēriņa cenu indekss krīt visai negribīgi un uzņēmumi nereti izmanto iespēju celt cenas un turēt augstus uzcenojumus, kas pat var ne tuvu nesaskanēt ar izmaksu pieauguma tempu. Turklāt vēl maijā salīdzinājumā ar aprīli patēriņa cenas pieauga par solīdiem 1,2%, kas norāda uz spēcīgu pieprasījumu ekonomikā, turklāt tas saskan ar brīdi, kad energoresursu cenas ir ievērojami kritušās, kas nosacīti ekonomikā paver jaunas tēriņu iespējas.
Tas, ka mēneša griezumā notiek straujš cenu samazinājums vienlaikus ļoti daudzām precēm un pakalpojumiem, liecina par problēmām uzturēt iepriekšējos cenu līmeņus. Tādējādi no patērētāju viedokļa šāds kritums ir labs un vērsts uz to, lai dzīves dārdzība būtu sabalansēta ar reālo maksātspēju. Tādējādi, raugoties no pašreizējā skatu punkta, parastais iedzīvotājs noteikti ir ieguvējs, jautājums ir vienīgi par to, vai ieguvumi ir ilgtermiņa. Būtu naivi ticēt, ka liela korporatīvā sektora daļa vienlaikus samazina cenas, domājot par to, lai tās ir sabalansētas ar vienkāršā pircēja maku biezumu. Daudz ticamāka šķiet versija, ka jūnijs ir pirmais mēnesis, kad piepildās “Neatkarīgās” slejās jau iepriekš paredzētais, ka patēriņš nesamazināsies lēzeni un sabalansēti, bet notiks “ar lūzumu”. To zināmā mērā var saistīt gan ar Eiropas Centrālās bankas aizvien augstākām likmēm, kas aizvien vairāk naudas no tekošā patēriņa novirza uz kredītu maksājumiem, gan arī to, ka pasaules ekonomika sāk piedzīvot to sabremzēšanos, kura tika paredzēta jau pagājušās desmitgades izskaņā. Jau toreiz parādu nasta bija ievērojami pieaugusi un pie globālās tautsaimniecības padebešiem jau sāka veidoties negaisa fronte. Taču visus pārsteidza Covid-19 atnākšana, un notika masveida naudas iepludināšanas kampaņas ekonomikas glābšanai, kas ļāva “nopirkt” papildu laiku. Tiesa, tagad parādu slogs ir vēl lielāks, ģeopolitiskā situācija Krievijas agresijas dēļ ir pasliktinājusies, kam pievienojās arī iepriekš augstā inflācija un nesamērīgs aizdevuma procentu likmju lēciens.
Kamēr ļaudīm nauda ir, tie to tērē, līdz ar to palīdz uzturēt inflāciju. Tiklīdz kaut kādu apstākļu kopsakarību pēc nauda izsīkst, tad nav vairs iespēja uzturēt ne patēriņu, ne arī cenu pieaugumu uz vispārēja pieprasījuma rēķina. Tālāk notiek cenu un patēriņa kritums, kā rezultātā naudas aprite ekonomikā kļūst lēnāka. Ir pat pamats domāt, ka šoreiz patēriņa cenu krituma temps būs ievērojami straujāks nekā saistībā ar 2008. gada krīzi, jo arī iepriekš notikušais cenu lēciens bija krietni stāvāks. Savukārt sākoties patēriņa samazinājumam, nereti tiek nobremzēti iepriekš paredzēti attīstības plāni, tādējādi tautsaimniecībā samazinās investīcijas, bet tālāk jau arī pieprasījums pēc celtnieku pakalpojumiem, rūpniecības produkcijas utt. Kopējie korporatīvā sektora ieņēmumi sāk sarukt, rodas grūtības kārtot saistības un norēķināties par aizdevumiem, par kuriem turklāt jāmaksā vairāk nekā iepriekš, tāpēc ka ir cēlušās procentu likmes. Arī pieprasījums pēc darba rokām samazinās, un apstājas algu un arī kopējās labklājības pieaugums valstī. Tagad vēl vasarā to īsti nesajutīsim, jo līdz ar atvaļinājuma sezonu visi procesi notiek lēnāk, taču ir pamats domāt, ka rudens var nākt ar visai nepatīkamām atziņām. Ieguvumi, ko tagad iespējams sajust saistībā ar cenu kritumu, var neatsvērt tos zaudējumus, kas būs saistīti ar ekonomikas vēl izteiktāku sabremzēšanos un kritumu.