Aizvien augstā inflācija pagājušajā nedēļā Eiropas Centrālajai bankai (ECB) lika nākt klajā ar vēl vienu paziņojumu par bāzes procentu likmes celšanu, to kāpinot par 0,25% līdz 4% līmenim. Šis likmju kāpums tiek motivēts ar nepieciešamību ierobežot kreditēšanu, tā slāpējot patēriņa pieaugumu un šī lielā patēriņa veicināto inflāciju. Lai arī likme ir nonākusi jaunā augstākajā punktā kopš “treknajiem gadiem”, jau tagad analītiķu vidē tiek spriests, ka šis nebūs pēdējais procentu likmju celšanas piegājiens un jau nākammēnes tā varētu pieaugt vēl.
Vai pašreizējais agresīvais monetārais eksperiments novedīs pie mērenāka patēriņa cenu kāpuma vai sagraus ekonomiku, šobrīd vēl aizvien ir atklāts jautājums.
Bāzes procentu likmei ceļoties, tradicionāli palielinās arī procentu likmes starpbanku tirgū, par kurām kredītiestādes savstarpēji aizdod vai aizņemas naudu, un šīs likmes kļūst par pamatu arī aizdevuma procentu likmju aprēķinos. Pie mums tradicionāli par pamatu kredītprocentu cenošanā tiek izmantotas EURIBOR trīs un sešu mēnešu likmes, un dienu pēc ECB lēmuma paziņošanas tās bija pieaugušas. 15. jūnijā, tātad vēl pirms lēmuma pieņemšanas, EURIBOR trīs mēnešu likme bija 3,547%, bet sešu mēnešu likme - 3,818%. Pagājušajā piektdienā šie skaitļi bija pieauguši attiecīgi līdz 3,572% un 3,822%.
Tie it kā ir nebūtiski kāpumi, taču šeit ir jāņem vērā vairāki faktori. Starpbanku tirgū ECB lēmums jau tika gaidīts, tādējādi tirgus jau ilgāku laiku lēni, bet mērķtiecīgi bija gājis uz piektdien sasniegtajiem līmeņiem. Svarīgs ir ne tik daudz vienas dienas izmaiņu konteksts, cik tas, kas norisinās ilgākā laika periodā. Šeit jāatgādina, ka apmēram pirms gada abas EURIBOR likmes bija tuvas nullei, un apmēram 3,5 procentus vērts kāpums gada laikā var nozīmēt arī simtiem eiro lielākus maksājumus par aizdevumu. Ja algas pieaugums to sedz, situācija ir vieglāka, sarežģītāk ir tiem, kuri ir palikuši bez algas pieauguma, turklāt viņus nomāc jau tāpat augstā inflācija.
Kā jau minēts, analītiķu vidē tiek uzskatīts, ka procenta likmju kāpums vēl nav izsmelts augstās inflācijas dēļ, kas būtībā nozīmē, ka kredītu maksājumi pieaugs vēl vairāk. Aizdevuma procentiem nav iespējas būtiski samazināties, jo diezgan tuvu bāzes procentu likmei tiek noteikta arī tā procentu likme, par kādu komercbankas var glabāt naudu ECB. “Lieko naudu”, kas ir ārpus nepieciešamajām rezervēm, komercbankas glabā ECB. Šobrīd noteiktā likme ir 3,5% gadā, un bankām tā ir pietiekami pievilcīga, lai nerautos lieki “kreditēt”, tādējādi izpildot uzstādītos ECB mērķus par aizdevumu izsniegšanas ierobežošanu.
Tiesa gan, aizvien vairāk šķiet, ka šo uzstādījumu pildīšana var arī neko nedot, jo par spīti visiem minētajiem centieniem vismaz šķietami augsts saglabājas gan patēriņš, gan inflācija. Kritiku neizturētu arī apgalvojums par to, ka tā dēvētajos treknajos gados starpbanku likmes bija vēl augstākas. Daudz būtiskāks par kopējo procentuālo skaitli ir likmju celšanas temps, un šobrīd novēlotās ECB uzsāktās cīņas ar inflāciju dēļ šis kāpums temps ir “mežonīgs”, kamēr “treknajos” gados tas bija daudz lēzenāks krietni ilgākā laika periodā un sākās no daudz augstāka punkta. Toreiz EURIBOR trīs mēnešu likme bija tuvu 2%, nevis zem nulles kā pērn.
“Normālos” apstākļos centrālajai bankai, ceļot procentu likmes, varētu izdoties samazināt inflāciju, radot labvēlīgu vidi tam, lai patēriņa cenu kāpums būtu mērens. Tomēr to, kas ar pasaules ekonomiku ir noticis pēdējos gandrīz 20 gados, nevar nodēvēt par sabalansētu izaugsmi. Sākotnēji pasaules banku sektors uzkurināja kreditēšanas burbuli, izsniedzot pārmērīgu aizdevuma masu, kas jau pati par sevi bija savdabīga bumba ar laika degli, jo vispārējā eiforijā reti kurš bija ieinteresēts sekot līdzi tam, vai kredītņēmēji šos aizdevumus vispār var atļauties. Otrā nagla ekonomikas zārkā bija ideja uz šo šaubīgo aizdevumu bāzes veidot finanšu produktus, ar kuriem spekulēt biržā. Tādējādi finanšu tirgum piedzīvojot likumsakarīgo sabrukumu, ekonomika cieta vairāk nekā tikai tad, ja problēmas saistītos tikai ar aizdevumu atmaksu. Pārskrienot lielākajām nepatikšanām, izrādījās, ka ekonomika pati īsti atjaunoties nevar, un sākotnēji ASV centrālā banka, bet vēlāk arī citi monetārie uzraugi sāka aktīvi izmantot kvantitatīvās stimulēšanas metodi, kas paredzēja valdības parāda vērtspapīru uzpirkšanu, lai bankas aktīvāk aizdotu naudu nevis valstij, bet kreditētu tautsaimniecību. Būtībā tā bija naudas drukājamās mašīnas ieslēgšana, lai uzpirktu parāda vērtspapīrus un radītu apstākļus lētiem un viegli pieejamiem kredītiem. Laika gaitā tas nostrādāja, taču parādu nasta kļuva vēl smagāka nekā tā dēvētajos treknajos gados, un vēl pirms Covid-19 atnākšanas pie globālās tautsaimniecības padebešiem jau sāk biezēt melnu negaisa mākoņu fronte.
Kovida atnākšana lika naudas drukājamo mašīnu ieslēgt atkal. Tas palīdzēja izvairīties no strauja ekonomiskā kritumu, taču lielā ekonomikā un finanšu tirgū iekļuvusī naudas masa kļuva par grūti kontrolējamu un patiesībā par jaunu nelaimju iedīgli. Pat rekordtempā kāpinātas procentu likmes, kas sadārdzina kredītus, nav spējīgas apslāpēt inflāciju, jo “liekā” naudas masa ir kļuvusi grūti savaldāma. Procentu likmju celšana bremzē aizdevumu ņemšanu un mājokļu pirkšanu, dažviet pat veidojoties nekustamā īpašuma tirgus krīzēm, taču monetārie pasākumi nespēj nobremzēt naudas tērēšanu citos ekonomikas segmentos, kas nav saistīti ar kredītu ņemšanu. Lai arī daudzviet Eiropā bija sūdzības par ļoti augstu inflāciju, patiesībā ir visai plaši iedzīvotāju slāņi, kuriem naudas ir kļuvis vairāk. Tā kā inflācija apsteidz noguldījumu likmes, šī nauda tiek ar skubu tērēta un atkal rada jaunu patēriņa cenu skrējienu. Turklāt iepriekš lielo inflāciju veidojošais enerģētisko resursu cenu kāpums biržā ir pārvērties cenu kritumā, līdz ar to atkal radīsies jauni līdzekļi, kurus tērēt un barot inflāciju.
Ja ņem vērā iepriekš minēto, tad ECB īstenotais procentu likmju kāpums var būt ļoti ilgstošs un lielai sabiedrības daļai kļūt nepanesams no aizvien pieaugošo kredītu maksājumu viedokļa, turklāt tas grauj tautsaimniecības sabalansētību. Veidojas aizvien izteiktāka sabiedrības noslāņošanās, kad vieniem kļūst aizvien grūtāk tikt galā ar ikdienas tēriņiem, bet citu turība pieaug, un šie citi ir pietiekami lielā skaitā, lai ar saviem tēriņiem turpinātu uzturēt augstu inflāciju. Procentu likmēm kļūstot aizvien augstākām, turīgo gals kļūs aizvien plānāks, bet nabadzīgo skaits palielināsies aizvien izteiktāk, kas var beigties ar pēkšņu patēriņa sabrukumu un jaunas krīzes atnākšanu. Tā izpaudīsies aizvien lielākās grūtībās nopelnīt iztikai, vienlaikus saglabājoties augstiem kredītu maksājumiem, kas novedīs pie jaunām ekonomikas strukturālām problēmām un zaudētiem gadiem, mēģi
