Vairākus desmitus gadu ilgstoša neprofesionāla reģionālā politika novedusi valsti pie pamatīgas noslāņošanās starp galvaspilsētu un attālākām Latvijas vietām. Kamēr Rīgā vidējais Eiropas Savienības labklājības līmenis varētu būt manāms jau pie horizonta, tikmēr 200 un pat mazāk kilometru attālumā ir bēdu ieleja, kas izpaužas arī vairākus desmitus procentu zemākās algās.
Turklāt, ja pašreizējās izglītības ministres ieceres attiecībā uz skolu skaita samazināšanu laukos tiks realizētas to plānotajā veidolā, situācija kļūs neatgriezeniski slikta. Lauku apvidiem zaudējot jaunus un izglītotus ļaudis, neizbēgami sabruks arī vietējās ekonomikas paliekas un Latvijas kartē parādīsies aizvien vairāk pelēku plankumu, kas sevišķi bīstami ir mūsu valsts austrumu un dienvidaustrumu pierobežā. Tādējādi, kamēr “Jaunās vienotības” ministri skandē par eiropeiskām vērtībām, tikmēr vienlaikus nekautrējas radīt apstākļus tam, lai tās pazustu no mūsu valsts attālākajiem apgabaliem. Šajā gadījumā var rasties jautājums, vai tā ir vienas partijas nespēja rast savai jomai profesionālus ministrus, vai runa ir par apzinātu kaitniecību. Ja patiešām būtu ieinteresētība veicināt sabalansētu valsts attīstību, tad atbilstošajiem ierēdņiem vai ministriem atliktu vien atvērt Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājaslapu un palūkoties uz tādu rādītāju kā migrācijas saldo konkrētos novados. Tad varētu secināt, ka jau 2009. gada administratīvi teritoriālā reforma bija kļūda un mehāniska pašvaldību skaita samazināšana, kam neizbēgami sāk sekot arī veselības un izglītības iestāžu skaita samazināšana, arī bija kļūda. Ja zūd iespēja izglītoties un saņemt medicīnisko palīdzību, saņemt citus pakalpojumus, tad arī iedzīvotāji aizplūst un samazinās reģiona ekonomika.
Vidējā darba samaksa Rīgā un reģionos var atšķirties pat vairāk nekā par trešdaļu. Rīgā mēneša vidējā darba samaksa šā gada pirmajā ceturksnī bija 1630 eiro, bet Latgalē tikai 1038 eiro, liecina CSP dati. Rīgas rādītājs par diviem simtiem apsteidz pat Pierīgas statistisko reģionu, ko pēdējā laikā arī varēja uzskatīt pat par samērā turīgu uz pārējo fona. Līdz ar to pārējie reģioni jau zināmā mērā sevi piesaka kā bēdu ieleju, lai gan arī tajos ir atsevišķas pilsētas ar rūpnieciska rakstura ekonomikas struktūru - tādas kā Valmiera, Dobele, Liepāja, Jelgava u.c., kas ceļ augšup vietējo ekonomiku, līdz ar to arī atalgojumu.
Turpinot par vidējām algām, Zemgales un Kurzemes reģionos tās šā gada pirmajā ceturksnī sasniegušas 1218 un 1229 eiro, savukārt Vidzemē vidējā alga bija 1170 eiro. Ja gribam saglabāt objektivitāti, tad ir jānorāda, ka vismaz pēdējā gada laikā vidējais atalgojums reģionos ir audzis straujāk nekā Rīgā. Tas norāda uz to, ka ekonomiskā aktivitāte tur saglabājas un reģionu darba devēji par strādājošo piesaisti aizvien vairāk tiek ierauti sacensībā ar kolēģiem no Rīgas un Pierīgas. Iepriekš reģionos, sevišķi virzienā uz austrumu pusi, nereti tika dzirdēts, ka privātā sektora darba devējiem ļoti patika maksāt minimālo algu vai nedaudz virs tās, jo cilvēkresursu pieejamība bija salīdzinoši augsta. Taču apmēram pēdējie pieci seši gadi šajā ziņā ir ienesuši izmaiņas, un tagad naudas plūsma nedaudz dāsnāk plūst strādājošo virzienā. Tas arī ir iemesls, kāpēc pēdējā laikā, kamēr vidējā alga Rīgā augusi par 11%, Latgalē tā palielinājusies par 16,4%. Tikmēr Vidzemes statistiskais reģions piedzīvojis algu kāpumu par 15,4%, Pierīgas - par 14,1%, Zemgales - par 13,6%, bet Kurzemes statistiskais reģions - par 12,2%. Tādējādi var runāt par nelielu labklājības konverģenci starp reģioniem un Rīgu, turklāt tā ir vērojama jau ilgāku laiku.
Lai arī algu plaisa starp galvaspilsētu un attālākām vietām nedaudz samazinās, tas notiek gandrīz nemanāmi, un ir jāšaubās, ka pat vidēja cilvēka mūža laikā Latgalei varētu izdoties pietuvoties Rīgai tā, lai algas starp abām atšķirtos kaut pat par 10% vai 15%. Ja vienviet ekonomiku balsta augstas pievienotas vērtības pakalpojumi, bet cita vieta lielā mērā ir atkarīga no rūkošā Krievijas tranzīta un tur ir visai maz rūpniecības, tad ir visai grūti cerēt uz labklājības līmeņa izlīdzināšanos. Latgales lielākās pilsētas gadījumā tas arī lielā mērā varētu būt saistīts ar lojalitātes trūkumu pašreizējai valstij. Tieši ekonomikas struktūra nosaka, uz cik lielu algu var pretendēt konkrētajā apdzīvotajā vietā vai reģionā. Taču, lai veidotos iespējami labvēlīgāka tautsaimniecības struktūra, ir nepieciešamas investīcijas, savukārt tām ir nepieciešama infrastruktūra, pirmām kārtām jau ceļi. Valdības pienākums būtu to nodrošināt, taču tā to nav darījusi un tādējādi veicinājusi nesabalansētu valsts reģionālo attīstību. Ja investoram ir grūti nokļūt Krāslavā, tad viņš turp arī nedosies, sevišķi vēl tāpēc, ka pastāv iespējas naudu ieguldīt citviet. Gala rezultātā mums tukšojas valsts attālākie reģioni, bet vienlaikus ir ļaužu pārblīvēta Pierīga, kur pašvaldībām ir grūti tikt galā ar straujam cilvēku pieplūdumam nepieciešamas infrastruktūras radīšanu.
Neapšaubāmi arī izglītība ir nepieciešama, tāpēc skolu likvidācija laukos var reģionu ekonomikas zārkā iedzīt vēl vienu naglu. Ministri droši vien cer, ka pēc lauku skolu slēgšanas iedzīvotāji būs motivēti pārcelties uz tā dēvētajiem attīstības centriem. Taču arī šajos centros pārsvarā nekāda labklājība no laukiem izdzītos negaida, lai arī cik daudz viņi būtu gatavi pie tās strādāt. Gala rezultātā iepriekš apsīkusī emigrācija atsāksies, lauku ļaudīm lēni, bet neatlaidīgi pametot mūsu valsti. Tas neizbēgami liks sarukt arī reģionu ekonomikai un liks dārgi maksāt par jau esošās infrastruktūras uzturēšanu.
