Pagājušais gads Eiropas Savienībā (ES) kopumā ir vainagojies ar valdību parādu slogu samazināšanos, un varētu pat šķietami izvirzīt hipotēzi, ka beidzot “vecais kontinents” sācis nostāties uz finansiāli atbildīgākas takas un novērst potenciālos ekonomiskos apdraudējumus nākotnē. Taču ir ļoti augsta iespējamība, ka labās ieceres var nepiepildīties tāpēc, ka mainījusies konjunktūra globālajā finanšu tirgū.
Latvijā parādu apjoms nav tāds, lai sagādātu problēmas valstiskā līmenī, taču mūsu valsti var negatīvi ietekmēt pārējās pasaules problēmas, bremzējot naudas aprites ātrumu un uz kādu brīdi aizņemšanos padarot vēl dārgāku, nekā līdz šim spējušas augošās procentu likmes. Tas ietekmēs arī “mazo cilvēku”, jo naudas kustības ātrums tautsaimniecībā lielā mērā ir noteicošs arī izmaiņās, kas saistītas ar darba samaksu.
Covid-19 atnākšana un papildu izdevumi valdību budžetiem likumsakarīgi nozīmēja arī valsts parāda pieaugumu, jo summas, kas bija jātērē, lai nepieļautu ekonomikas nonākšanu “brīvajā kritienā”, bija iespaidīgas. Šo procesu pavadīja arī atbalstoša centrālo banku politika, kuras palielināja naudas masu un pirka valdības parāda vērtspapīrus, lai valstu aizņemšanās notiktu ar iespējami zemākiem procentiem un ar mazākiem maksājumiem aizdevējiem. Tomēr problēmas sākās brīdī, kad inflācija, kas bija šķietami pazudusi, atgriezās ar joni, un monetāro stūri no maigas uz aizņēmumiem orientētu politiku nācās pagriezt pretējā virzienā.
Tiesa, pa vidu bija neliels laika sprīdis - apmēram gads, kas valstu finanšu stāvoklim nāca par labu. Proti, aizvien augstāka inflācija nozīmēja arī lielākus ieņēmumus budžetā, turklāt pie augstākām cenām arī iepriekšējais nominālā naudas izteiksmē izteiktais parāds ir vieglāk panesams. Inflācijas apstākļos augot gan nominālajam nodokļu, gan ekonomikas apjomam, valstīm radās labvēlīgi apstākļi, lai samazinātu savu parādu pret ekonomikas apjomu jeb iekšzemes kopproduktu (IKP). Tādējādi, piemēram, kopējais ES valstu valdību parāds 2020. gadā pēc Covid-19 atbalsta pasākumu sniegšanas sasniedza 90% no savienības ekonomikas apjoma. Salīdzinājumam - gadu iepriekš tie bija 77,7% pret IKP. Taču, ekonomikai atkopjoties, palielinoties cenām un līdz ar to arī nodokļu ieņēmumiem, 2021. gadā parāds bija sarucis līdz 88%, bet pērn jau līdz 84% pret IKP, liecina “Tradingeconomics.com” informācija.
Arī eirozonā tendence ir līdzīga, taču valūtas zonas valstu parādu līmenis ir ievērojami augstāks - kritums attiecīgi no 97,2% līdz 91,5% pret IKP. Augstāks valdības saistību apjoms šajā gadījumā var šķist dīvains, jo, lai iestātos Eiropas monetārajā savienībā, viens no kritērijiem bija arī valsts parāda apjoms ne lielāks par 60% no IKP. Taču jāņem vērā, ka gan atsevišķu eirozonas dienvidu valstu, gan arī tādu valstu kā Francija un Beļģija finanšu plānotāji par augsto parādu statistiku sevišķi neiespringst. Turklāt dienvidu valstu vidū ir arī tādas, kurām parādu apjomi strauji rūk, kamēr atsevišķām valstīm nedaudz uz ziemeļiem augošais saistību apjoms nešķiet nekas īpašs. Laikam jau tāpēc, ka tās paredz, ka Eiropas Centrālā banka un citas finanšu institūcijas izglābs, ja atgadīsies kaut kas slikts, jo negribēs pieļaut, ka defolta izraisītā sērga iet plašumā.
Rezultātā, kamēr Portugālē ir vērojama izteikta valsts parāda apjoma samazināšanās, tam sarūkot no 135,2% pret IKP 2020. gadā līdz 113,9% pagājušā gada beigās, tikmēr Francijā progress ir bijis krietni vien piezemētāks. Šīs valsts parāda apjoms minēto divu gadu periodā ir sarucis vien no 114,6% līdz 111,6% pret IKP, neraugoties uz to, ka jau pieminētais augstas inflācijas periods bija labvēlīgs tam, lai budžetā iekasētu vairāk naudas un ar to kārtotu savas iepriekšējās saistības. Kaut arī parādu apjomi ir augsti, kopējā situācija vismaz statistiskajos ciparos uzlabojas. Arī Latvijai, kura 2022. gadā ar 40,8% (2020. gadā 42%, bet 2021.gadā - 43,7%) pret IKP vērtu valdības saistību apjomu atrodas eirozonas parādnieču tabulas lejasgalā. Salīdzinājumam - izslavētajai finanšu paraugvalstij Vācijai pagājušajā gadā valdības parāds bija 66,3% no ekonomikas apjoma.
Lai arī šī kopaina patiešām vēsta par progresu, taču pašreizējais ekonomiskais un finansiālais fons nav labvēlīgs tā turpinājumam. Agresīvā procentu likmju celšana nozīmē, ka arī valstis būs spiestas atvēlēt aizvien vairāk līdzekļu iepriekšējo saistību kārtošanai. Tas var nozīmēt, ka var nākties aizņemties aizvien vairāk un parāda slogs būs grūtāk “panesams”, jo arī inflācijai ir tendence kristies. Inflācijas kritums nozīmē arī to, ka nominālais nodokļu ieņēmumu apjoms naudas izteiksmē varētu samazināties.
Tādējādi var veidoties divu vai pat trīs nepatīkamu ieviržu kombinācija. Proti, no vienas puses, vajadzība aizņemties pieaug, turklāt tas jādara par augstākām procentu likmēm, savukārt, no otras puses, samazinās naudas ieņēmumu apjoms, ar ko šīs saistības kārtot. Turklāt, ja raugās uz pavisam negatīvu scenāriju, tad sākumā krītošas un vēlāk stagnējošas ekonomikas iespaidā valstīm, ja tās nevēlēsies defoltēt, nāksies rast aizvien sarežģītākus ceļus pie dažādiem aizdevējiem. Protams, jautājums ir par to, cik stipra ir ekonomika. Piemēram, Latvija 2008. gadā piedzīvoja finanšu satricinājumus nevis tāpēc, ka tai būtu liels valdības parāds (tas bija mazāks par 10% pret IKP), bet gan tāpēc, ka ekonomika pārāk lielā mērā bija uzbūvēta uz privātās aizņemšanās rēķina.
Runājot par tuvāko gadu, Eiropas valstis var iegāzt pārāk optimistiski veidoti budžeti. Tradicionāli, lai apmierinātu iespējami vairāk izdevumu pozīciju, budžeti tiek “zīmēti” samērā optimistiski, un problēmas sākas brīdī, kad atgadās kaut kas neparedzēts. Piemēram, inflācija un ekonomiskā aktivitāte krītas vairāk nekā paredzēts, tādējādi budžetā ienāk mazāk nodokļu naudas, bet tālāk jau viss norit pa negatīvi orientētu spirāli. Tāpat situāciju Eiropā var sarežģīt politiskā stīvēšanās ASV, kuras jau tuvākajā laikā var piemeklēt defolts. Problēma ir tā, ka apstiprinātā valsts budžeta ietvaros ar nodokļu ieņēmumiem vien nepietiek un valstij ir nepieciešama aizņemšanās, taču ASV Kongresā šādu vienošanos neizdodas panākt jau kopš gada sākuma, un valstij nerodas iespēja tikt pie nepieciešamajiem līdzekļiem. Droši vien mūsdienās reti kura valsts tehniski spētu pilnībā nokārtot savas parādsaistības, tādēļ iepriekšējie aizņēmumi tiek pārfinansēti ar jauniem, un ASV ir viens no šādas finanšu politikas pionieriem. Visticamāk tomēr, ka pēc nervus kutinošas pretstāves republikāņu un demokrātu starpā pēdējā brīdi kaut kāda vienošanās par atļauju jauniem aizņēmumiem tiks panākta un valsts turpinās maksāt savus rēķinus. Tomēr katrai darbībai ir sava “pirmā reize”, un arī šajā gadījumā par izdošanos nav 100% garantija, kas nozīmē, ka pieaug finanšu tirgus jutīgums pret dažādiem satricinājumiem. Līdz ar to aizdevēji daudz piesardzīgāk izturēsies arī pret Eiropas valstu parādiem, sevišķi valstīm, kuru finansiālā situācija “uz papīra” nav pārāk spoža.
Negācijām ejot plašumā, atkal var veidoties situācija, kāda bija apmēram pirms desmit gadiem, kad kapitāls no finansiāli vājākām valstīm devās pie stiprākām. Latvija nepieder ne pie vienām, ne otrām. Varbūt ar nelielu tendenci, kas vērsta uz atrašanos “finansiālo stiprinieku” vidū. Taču ģeogrāfiskā novietojuma un mazā finanšu tirgus dēļ Latvija diezin vai piedzīvos jūtamu naudas pieplūdumu, tai bēgot no tām valstīm, kurām klājas grūtāk. Tad jau drīzāk potenciālie naudas noglabātāji un investori varētu izvēlēties Somiju, jo tai ir lielāka atpazīstamība un arī apjomīgāks finanšu tirgus, un tas varētu notikt, neraugoties uz to, ka šīs valsts valdības parāds pret vienu ekonomikas vienību ir lielāks nekā Latvijā. Pērn tas bija 73% no IKP salīdzinājumā ar 74,7% 2020. gadā.
Ja runājam par Latviju, tad, krīzei atnākot, mūsu valsts ekonomiskā dzīve, visticamāk, nepasliktināsies valdības vai privātā sektora parādu dēļ, jo tie ir relatīvi mazi, ja tos salīdzina ar mūsu tautsaimniecības apjomu. Tomēr tas nenozīmē, ka mūsu dzīve netiks ietekmēta, jo gadījumā, ja jaunas globālas parādu krīzes scenārijs īstenotos, arī mūsu valstij nāktos saskarties ar tendencēm, kas saistītas ar lēnākām naudas plūsmām, bremzētām investīcijām un krītošu pieprasījumu. Jau tagad pie vieglas ekonomikas sašūpošanās Eiropā mēs redzam, ka mūsu ražošanas apjomi krītas. Pie lielākām negācijām ārvalstu nauda Latvijā plūdīs mazāk un arī valsts iekšienē būs mazāk naudas, ko tērēt.
