Patēriņa cenu indeksa pieaugums, lai gan bremzējas, tomēr diezin vai tik lielā mērā, lai tas šķistu pietiekami mūsu valsts “mazajiem” ikdienas soļa veicējiem. Mājsaimniecību tēriņi turpina pieaugt krietni straujāk nekā vidējā darba samaksa valstī, tādējādi iedzīvotāju finansiālo iespēju kapacitāte rūk, mazinot iespējas arī ekonomikai augt uz lielāka patēriņa rēķina.
Patēriņa cenu indekss aprīlī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada sulu mēnesi ir pieaudzis par 15,1%, vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tādējādi patēriņa cenu indeksa pieauguma temps šobrīd varētu būt pieaudzis pat divreiz straujāk nekā vidējā darba samaksa valstī. Turklāt, kā rāda statistika, lai arī inflācija bremzējas (martā gada inflācija bija 17,3%), katru mēnesi dzīves dārdzība pieaug. Aprīlī salīdzinājumā ar martu patēriņa cenu indekss ir pieaudzis par vidēji 0,3%.
Te gan jāmin viens aspekts. Viens no inflācijas dzinuļiem ir apģērbu un apavu segments, kur sezonalitātes un atlaižu beigu ietekmē cenas caurmērā kāpušas par 7%. Citās pozīcijās, tajā skaitā lielākajai mājsaimniecību budžeta izdevumu pozīcijai - pārtikai, cenu pieaugums mēneša ietvaros ir par procentu desmitdaļām. Te gan ir jānorāda uz faktu, ka cenu izmaiņas notiek ļoti nevienmērīgi un, kamēr vienām precēm tās krītas, citām aizvien turpina pieaugt. Tas ir vērojams arī vienu preču segmentu ietvaros, piemēram, pārtikas produktiem. Šeit problēma ir tā, ka pārtikas tirgus var ļauties vienotai vai gandrīz vienotai augšupejas tendencei, kad pasaulē dzīve kļūst dārgāka. Taču tajā pašā laikā ļoti dažāda virzība var būt brīdī, kad notiek kopējas inflācijas samazināšanās. Tas var būt atkarīgs no ražas, uzkrājumiem noliktavās un galu galā atlaidēm. Tas dažādu preču grupu produktiem var ļaut piedzīvot atšķirīgas cenu izmaiņu ievirzes vai pat tendences ilgākā laika posmā. Tāpat jārēķinās, ka arī uzņēmumi ir maksimāli ieinteresēti uzturēt pēc iespējas augstāku peļņas līmeni, tādēļ augstas cenas tiek uzturētas vai pat kāpinātas līdz brīdim, kamēr patērētāju uzvedība liek pārdomāt par pretējo.
Ziņas par komunālo tarifu samazinājumu acīmredzami likušas sarosīties mājokļu izīrētājiem. Proti, aprīlī salīdzinājumā ar martu mājokļu īres maksa pieaugusi par 3,5%. Šo vismaz daļēji varam saistīt ar pieaugošajiem kredītprocentu maksājumiem par nekustamo īpašumu saistībā ar Eiropas Centrālās bankas īstenoto procentu likmju celšanu. Tas vedina domāt, ka, noplokot pirmajam inflācijas vilnim, jau neapzināti tiek gatavota augsne nākamajam. Sākot pavērties iedzīvotāju iespējām tērēt vairāk līdzekļu ārpus iepriekš strauji sadārdzinātā komunālā pakalpojumu sektora, rodas jauni cenu pieauguma aizmetņi citos patēriņa segmentos.
Lielākais cenu kāpums ir vērojams apaviem, kam cenas mēneša laikā caurmērā kāpušas par 20,9%, taču, kā jau minēts, tas ir saistīts ar tīri sezonāliem faktoriem un gada izteiksmē šajā segmentā cenu pieaugums ir mērens un tālu zem vidējās inflācijas rādītāja. Tomēr, ja raugāmies uz situāciju kopumā, netrūkst segmentu, kur cenas turpina augt gan vietējā, gan ārējo tirgu līmenī. Samērā izteikti ir redzams, ka cenas visai strauji aug precēm un pakalpojumiem, kuriem nav izteikti primārs raksturs, taču atteikšanās no tiem var radīt dažādus psiholoģiskas dabas sarežģījumus. Piemēram, lolojumdzīvnieku preču segmentā pagājušajā mēnesī cenas vidēji ir kāpušas par 3,7%. Domājams, ka vairums mājdzīvnieku īpašnieku savu lolojumu nepieciešamības vērtē augstāk nekā citus primāri veicamus tēriņus, līdz ar to augsne cenu celšanai saglabājas labvēlīga gandrīz jebkuros ekonomikas apstākļos. Tiesa, vainojams var nebūt konkrētais zooveikala īpašnieks, bet gan fakts, ka visā pasaulē dzīve kļūst dārgāka.
Vēl ir preces, kurām cena pieaug saistībā ar to, ka nākotnē tiek gaidīti mazāki piegāžu apjomi. “Neatkarīgā” jau rakstīja par sausumu pasaules lielākajā olīveļļas ražotājvalstī Spānijā. Pireneju pussalas valsts zemnieki gaida būtisku ražības kritumu, ja tuvākajās nedēļās meteoroloģiskā situācija radikāli nemainīsies. Iespējams, šis faktors ir novedis pie tā, ka aprīlī olīveļļas mazumtirdzniecības cena Latvijā caurmērā ir cēlusies par 6,3%.
No jauna veidojošās inflācijas piemēri ir visai dažādi, un tā ir daudz “atskabargaināka”, nekā varēja domāt iepriekš. Patlaban inflāciju aizvien balsta finansiālā gatavība vai vajadzība tērēt pie augstajiem cenu līmeņiem, uzņēmumu vai iedzīvotāju vēlme savās ekonomiskajās darbībās kompensēt iepriekšējās inflācijas radītos zaudējumus, kā arī iepriekš jau pelnošu ekonomikas subjektu vēlme pelnīt vēl vairāk. Tādējādi dažādu cenu augšup virzošu faktoru netrūkst. Interesants piemērs ir aviopārvadājumi. Kā jau daudzkārt minēts, naftas cenas ir nokritušas stipri zem pirmskara līmeņa, tajā pašā laikā pēdējo triju mēnešu laikā cenas šajā segmentā ir pieaugušas gandrīz par ceturto daļu. Tiesa, janvārī te tika piedzīvots 20% vērts samazinājums, taču pēdējo triju mēnešu cenu pieaugums to kompensējis ar 3-4 procentpunktu uzviju.
Atklātākus vai slēptākus cenu celšanas piemērus var sastapt daudzviet, un kopējais gala rezultāts ir dzīves dārdzības pieaugums un potenciāli aizvien lielāka ekonomiskā nenoteiktība. Acīmredzami uzņēmējdarbības vidē tiek uzskatīts, ka patērētājiem pieejamie līdzekļi ir pietiekami, lai cenas celtu vēl. Tādējādi inflācija turēsies augsta tik ilgi, kamēr patērētājs būs spējīgs to apmaksāt. Pagaidām vēl aizvien var īstenoties scenārijs, ka pirms gadu mijas inflācija tuvosies nullei, taču šāda scenārija īstenošanās būs ļoti nepatīkama gan uzņēmējiem, gan parastiem strādājošajiem. Straujš inflācijas kritums būs saistīts ar vēl augstākām nekā šobrīd procentu likmēm, patēriņam un cenu pieaugumam rūkot nevis lēzeni, bet ar strauju kritumu, kas sagādās maksātspējas problēmas gan korporatīvā, gan mājsaimniecību līmenī. Tādējādi, jo ilgāk inflācija turēsies augsta, jo sāpīgākas būs atskabargas brīdī, kad cenu līmenis būs orientēts lejupslīdes virzienā.
