Desmit eiro par kausu alus ir īstena “trekno gadu” cena pat tad, ja tāda tā ir Tallinas vietā, kur apgrozās turīgākie pilsētas švīti, vai viņu biznesa partneri. To var uzskatīt arī par kārtējo indikāciju “cenu burbulim”, kas “izpūties” pāri Eiropai, un mūsu ziemeļu kaimiņvalsts šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Drīzāk otrādi.
Igaunijā iepriekš bija augstāka inflācija nekā pie mums, un jau ilgāku laiku ekonomika tur darbojās pārkaršanas režīmā, taču pērn tās kvēldiegi pārdega. Kamēr Latvijas un Lietuvas ekonomikas vēl ir balansējušas uz recesijas robežas, Igaunijas tautsaimniecība atrodas ļoti pamanāmā lejupslīdē jau vairākus ceturkšņus pēc kārtas. Saskaņā ar Igaunijas Statistikas departamenta ātro novērtējumu, mūsu ziemeļu kaimiņvalsts ekonomika šā gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn piedzīvojusi kritumu par 4%. Savukārt pērn ceturtajā ceturksnī pret šo periodu 2021. gadā tā bija sarukusi par 4,1%.
Runājot par pēdējā laikā piedzīvoto kritumu, “Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš vērš uzmanību uz to, ka jāņem vērā Igaunijas ekonomikas iepriekš ļoti straujais pieaugums. 2021. gadā tie bijuši kādi 8%.
Šo izaugsmi veidoja trīs faktori. Pirmkārt, Igaunijā bija ļoti strauji augoši augstas pievienotās vērtības pakalpojumi. Otrkārt, daļu no lielās izaugsmes veidoja statistiski faktori. Attiecībā uz tiem ir jāmin, ka lielu intelektuālā īpašuma ieguldījumu 2021. gadā veica “Volkswagen grupa”. Tiesa, tas nenozīmē, ka vācu autobūves gigants uzsāka kādas taustāmas darbības, taču pārvedums skaitliski ietekmēja ekonomikas kopējo apjomu naudas izteiksme, tādējādi paceļot uz augšu arī kaimiņvalsts iekšzemes kopproduktu (IKP).
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš skaidro, ka šis faktors IKP datos paradījās kā lielas investīcijas, lai gan faktiski tās ir vienreizēja grāmatvediska operācija. Savukārt 2022. gadā Igaunijā redzams ievērojams investīciju kritums. Ar reālo ekonomiku šādām operācijām gan ir mazs sakars, skaidro “Citadeles” eksperts.
“Trešais izaugsmes faktors. Viņi “notrallināja” daļu savu pensiju līdzekļu, ieliekot šo naudu mājokļu tirgū, kas jau tāpat bija pārkarsis,” stāsta P. Strautiņš. Ar to viņš domā iepriekš notikušo pensiju reformu, kas iedzīvotājiem ļāva daļu līdzekļu izņemt no 2. pensiju līmeņa. Par burbuli Igaunijas nekustamo īpašumu tirgū kopumā viņš nerunā, taču norāda, ka atsevišķās vietās Tallinā cenas bija uzkāpušas ļoti augstu un jau iepriekš tika runāts, ka šādi cenu līmeņi nevar būt ilgtspējīgi. Tādējādi cilvēku vēlme tikt pie ātras un vieglas naudas ar viņiem izspēlēja ļaunu joku.
Attiecībā uz naudas pumpju apstāšanos P. Strautiņš norāda arī uz notikumiem Igaunijas IT sektorā. “Viņiem IT sektors aizvien ir ļoti spēcīgs, taču tur patlaban netiek piedzīvoti tie labākie laiki, jo atšķirībā no Latvijas Igaunijā tas bija vairāk atkarīgs no riska kapitāla,” stāsta P. Strautiņš. Viņš piebilst, ka riska kapitāls piedzīvo ziedu laikus, kad ir ļoti zemas procentu likmes, kā tas bija iepriekš, taču tagad cilvēki par tālākas nākotnes sapņiem nav gatavi tik daudz maksāt. Uz Igaunijas IKT nozares nedienām norāda arī SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis. “Pārsteidzošā kārtā vislielākā negatīvā ietekme bijusi nozarei, kas savulaik bija ekonomikas izaugsmes dzinējspēks - IKT. Tā kā nozares īpatsvars ekonomikā ir kļuvis ļoti liels, tas arī pavilka uz leju visu IKP. Ekonomiku spēcīgi bremzēja arī enerģētikas sektora un apstrādes rūpniecības kritums,” piebilst SEB pārstāvis. Viņš arī norāda, ka Igaunijas ekonomikas skaitļi patlaban atspoguļo straujo cenu pieaugumu, nevis nopietnu uzņēmējdarbības vides pasliktināšanos. Viņš piebilst, ka Igaunijā pērn bija augstākā inflācija ES un līdz ar procentu likmju kāpumu tas ir vājinājis mājsaimniecību spēju turpināt patērēt.
“Investīcijas iepriekš cēla ekonomisko bāzi, taču tagad ir apstājušās. Atsevišķās nozarēs ir nopietnas ekonomiskās problēmas. Piemēram, ir plīsis Zviedrijas mājokļu tirgus burbulis, un šī iemesla dēļ ļoti cieš Igaunijas preču eksports. Turklāt tas šobrīd cieš vairāk nekā Latvijas preču eksports,” Igaunijas norises komentē P. Strautiņš. Arī Latvijas būvmateriālu industrija uz Zviedriju eksportē daudz, taču Latvijas gadījumā šīs valsts tirgum nav tik liela nozīme kā Igaunijā, skaidro “Luminor” eksperts.
M. Āboliņš piebilst, ka rūpniecībā un eksportā ir beidzies Covid -19 pandēmijas laikā neraksturīgi augstais preču pieprasījums, preču krājumi ir atgriezušies normālākos līmeņos, tādēļ jaunie pasūtījumi rūpniecībā mazinās. Viņaprāt, līdzīga situācija gan ir visā Baltijā un Latvijā, kā arī Lietuvā rūpniecībā šobrīd ir kritums. Igaunijā rūpniecībā un eksportā lejupslīde ir sākusies nedaudz agrāk, iespējams, lielāka eksporta īpatsvara dēļ uz Somiju un Zviedriju, kur strauji atdziest mājokļu tirgi un krīt mazumtirdzniecības apgrozījums.
Valdot lejupslīdes fonam Igaunijā, rodas likumsakarīgs jautājums, vai kaimiņvalsts nedienas kaut kādā veidā neveicinās arī Latvijas ekonomikas kritumu, sevišķi ņemot vērā to, ka Igaunija ir otrs lielākais Latvijas preču eksporta partneris. M. Āboliņš izsaka viedokli, ka tiešā veidā Igaunijas problēmas mūs būtiski neietekmēs, jo Baltijas valstu ekonomikas pārsvarā attīstās ļoti līdzīgi un to nosaka kopēji ārējie faktori. “Tādēļ drīzāk lejupslīde kaimiņos varētu būt signāls, ka arī Latvijā varam ieraudzīt lielākus mīnusus,” vērtē “Citadeles” ekonomists. Viņš uzsver, ka nelielais ekonomikas pieaugums Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī nav ļoti pārliecinošs, jo gandrīz visu izaugsmi ekonomikā veidoja laba PVN iekasēšana un relatīvi labāks Latvijas rūpniecības sniegums. “Visbeidzot, pērn Latvijā budžeta deficīts pārsniedza 4% no IKP, kamēr Igaunijā un Lietuvā budžeta deficīts bija zem 1%. Tā ir liela atšķirība un noteikti viens no iemesliem, kādēļ pēdējos ceturkšņos mūsu IKP cipari izskatās nedaudz labāk nekā kaimiņiem,” skaidro M. Āboliņš.
P. Strautiņš vērš uzmanību uz faktu, ka ļoti liela nozīme eksportā uz Igauniju ir pārtikas produktiem. Tie atšķirībā no daudzām citām precēm ir mazāk pakļauti ekonomiskas cikliskumam, līdz ar to būtiskām problēmām Latvijas tautsaimniecībā, ietekmējoties tieši no Igaunijas notikumiem, nevajadzētu rasties. Tāpat viņš norāda, ka patlaban Igaunijas tautsaimniecībā vēl aizvien ir ļoti solīds pieaugums pret 2019. gadu, proti, salīdzinājumā ar laika periodu pirms Covid-19 atnākšanas, līdz ar to kaimiņvalstij ir saglabājusies ļoti laba ekonomiskā bāze. Kā pozitīvu faktoru P. Strautiņš min to, ka Igaunijā līdzīgi kā Latvijā pirmās nepieciešamības preču dārdzības augstākais punkts ir jau aiz muguras. Tas savukārt nozīmē, ka abās valstīs iedzīvotājiem varētu atbrīvoties kādi līdzekļi, ko varētu novirzīt patēriņam. Vienlaikus viņš sliecas domāt, ka Igaunijas ekonomika apjomu izmaiņu ziņā šo gadu noslēgs “pieticīgos mīnusos”.
