Ekonomikas līkloči pēdējā gada laikā bijuši veicinoši straujam dzīves dārdzības pieaugumam, tomēr šobrīd ar aizvien lielāku pārliecību var izvirzīt hipotēzi, ka šis process pamazām kļūst par pagātni. Pēdējā laikā redzam aizvien izteiktāku cenu kritumu pasaules preču biržās, kas pamazām ietekmē arī kopējo izmaksu un cenu līmeni.
Daudzos gadījumos augstās inflācijas laikā uzturētie lielie peļņas līmeņi aizvien mazāk atbilst esošajai tirgus situācijai, jo, cik noprotams, diezgan lielai sabiedrības daļai pirktspēja izsīkst aizvien vairāk. Lai arī atšķirībā no kaimiņvalstīm ekonomika vēl uzrādījusi pieaugumu, taču tautsaimniecības sektoru griezumā situācija ir ļoti atšķirīga, no solīdas izaugsmes līdz būtiskiem kritumiem. Tādējādi, ja paraugāmies uz kopējo situāciju finanšu tirgos, tajā skaitā preču biržās, ekonomiskajām tendencēm un centrālo banku uz aizdevumu procentu likmju kāpumu orientēto monetāro politiku, cenu pieaugumiem vajadzētu pierimt un drīzāk varam runāt par dzīves dārdzības samazināšanos.
Tiesa, šī uz cenu piebremzēšanos vai pat kritumu orientētā virzība var nesolīt labāku dzīvi itin visiem. Ir jāsaprot, ka gadījumā, ja cenas krītas, tad kāds uz tā rēķina ir spiests pārdot kaut ko lētāk nekā iepriekš, līdz ar to zaudējot ieņēmumus. Jautājums ir par to, vai iepriekšējā cenu lēcienā uzņēmumam ir izdevies nodrošināt pienācīgas finanšu rezerves, jo šobrīd nevaram izslēgt, ka samērā drīz, varbūt pat tuvākā gada laikā, veselīgā cenu korekcija lejup neizvēršas pamatīgā deflācijā. Šādā gadījumā arī ierindas strādājošā ieguvumi var būt visai īslaicīgi.
Pagājušajā gadā, lai arī ne tuvu netika līdzi inflācijai, Latvijā pieauga gan vidējā, gan mediānas alga, kas raksturo caurmēra strādājošā ienākumus. Ja cerētā nelielā cenu korekcija izvēršas ilgstošākas un apjomīgas deflācijas periodā, arī algu pieaugums var kļūt par pagātni. Var, protams, cerēt, ka iedzīvotājs iegūs uz cenu samazināšanās rēķina, taču ir ļoti augsta iespējamība, ka tas tā var arī nenotikt. Tas tāpēc, ka deflācijas laikā būtiski krities pieprasījums, apstājusies jaunu investīciju projektu realizēšana, līdz ar to ir arī mazāks strādājošo pieprasījums darba tirgū. Vidusmēra vai zemu atalgota strādājošā labklājība tāpēc var ciest pat vairāk nekā esošās lielās inflācijas laikā.
Vēl sliktāka situācija var veidoties tad, ja uzņēmumi deflācijas radītā ieņēmumu krituma dēļ nespēj kārtot savas saistības, kam var sekot bankrotu skaita pieaugums gan uzņēmējsabiedrību, gan mājsaimniecību līmenī. Tas gan ir kritisks scenārijs, pie kā, iespējams, varam nonākt tuvākā gada vai divu laikā. Runājot par tūlītējām un jau esošām lietām, ja līdz ar cenām vienlaikus samazinās arī izmaksas, tad teorētiski nevajadzētu zust arī ekonomiskajam līdzsvaram. Tomēr galvenā problēma inflācijas samazināšanās laikā ir tā, ka cenu izmaiņas nenotiek līdzsvaroti. Labs piemērs ir ziemas beigās notikusī piena cenu samazināšanās, kad ražotājs bija spiests pārdot lētāk, taču vienlaikus izmaksas palika augstas, tādējādi apdraudot uzņēmumu finansiālo pastāvēšanu. Un, ja uzņēmējdarbības vide kardināli pasliktinās, arī darba ņēmējiem nav pamata cerēt uz labāku dzīvi, drīzāk otrādi. Taču pagaidām cenu tendences vismaz šķietami ir labākas tiem, kas pērk, nevis tiem, kas pārdod.
Lai arī attiecībā uz cenu un potenciālās labklājības virzību netrūkst dažādu nepatīkamu atskārsmju, ir arī pozitīvas ziņas. Tās pamatā nāk no enerģētikas sfēras, sevišķi, ja runa ir par naftas un gāzes cenām. Ir piepildījušās “Neatkarīgās” slejā iepriekš izteiktās prognozes par to, ka naftas cena izrādīs vēlmi kristies, tādējādi nonākot aizvien jaunos pirmskara zemākajos līmeņos. 3. maijā, slēdzot biržu, viens Ziemeļjūras jēlnaftas “Brent” barels maksāja 72,33 ASV dolārus, kas, salīdzinot ar laika periodu pirms kara, ir zemākais līmenis kopš 2021. gada septembra. Tas likumsakarīgi ir novedis arī pie visai pamanāma degvielas cenu krituma arī Latvijā. Tāpat iepriecē arī gāzes cenu izmaiņas, kas aizvien vairāk pietuvojas līmenim, kas bija pirms “lielā” cenu līmeņa sākšanās. Pašreizējie 36-37 eiro par dabasgāzes megavatstundu ir apmēram deviņas reizes zemāka cena nekā augstākajā punktā pagājušā gada augustā un ir atbilstoša cenu līmenim, kāds bija 2021. gada jūlijā, tātad krietni pirms pilna mēroga karadarbības sākšanās Ukrainā. Varam būt gandarīti, ka pasaule ir tikusi galā ar Krievijas izejvielu trūkuma radītajām negācijām, turklāt cenas kritums ievērojami samazinās kaimiņvalsts ienākumus, lai spētu finansēt kara turpinājumu. Mums pašiem tas nozīmē apkures un karstā ūdens tarifu kritumu, kā arī pamatotu cerību, ka iztiksim bez līdzīga elektrības cenu lēciena kā pērn augustā. Respektīvi, esam iegājuši fāzē, kad sākam piedzīvot dažādu izmaksu līmeņu mazināšanos un ārējās tirdzniecības cenas būs labvēlīgas tam, lai vairuma Latvijas sabiedrības maku pildītu, nevis tukšotu, kā bija pērn.
Dzīves dārdzības pieaugumam pasaulē atkāpjoties, ir redzamas izmaiņas arī ārējās tirdzniecības cenās, kuru iepriekšējais pieauguma temps sarūk gan eksporta, gan importa sadaļās. Turklāt, aplūkojot īsākus termiņus, piemēram, viena mēneša griezumā, var redzēt arī cenu samazinājumus, kas, iespējams, varētu izvērsties vispārējā tendencē, un galu galā cenu kritums var notikt arī gada griezumā.
Latvijas iedzīvotāju lielākā budžeta izdevumu pozīcija ir saistīta ar pārtiku. Arī šeit redzam, ka katru mēnesi cenu pieauguma temps pret atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā samazinās. Piemēram, šā gada februārī salīdzinājumā ar atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā pārtikas produktu importa cenas kopumā bija pieaugušas par 13,1%. Salīdzinājumam - pusgadu iepriekš, pagājušā gada augustā, šis pieauguma temps sasniedza 20,6%. Tas nozīmē, ka dārdzības pieaugums izsīkst un tas nonāks arī līdz parastā pircēja makam. Jau šobrīd aizvien vairāk kļūst tādu pārtikas produktu, kuru cenas samazinās. Tiesa, pagaidām to pamatā var attiecināt uz piena produktiem un kartupeļiem. Attiecībā uz pēdējiem gan ir jāpiebilst, ka, izsīkstot iepriekšējās ražas krājumiem un tirgu aizvien vairāk pārņemot jaunajiem kartupeļiem, līdz jaunajai ražai cenas var piedzīvot sezonālu kāpumu.
Savukārt tuvākajā laikā cenas varētu kristies gaļai, kā arī dažādiem graudaugu produktiem. Tiesa, ne visiem. Piemēram, rīsu cenas varētu pieaugt saistībā ar mazāku ražas ievākumu un dažādām loģistikas problēmām, tostarp saistībā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā.
