Sašūpošanās Rietumu banku sektorā martā ne tikai radīja trauksmes sajūtu atsevišķu kredītiestāžu klientiem, bet arī veicināja pavērsienus finanšu tirgū kopumā, kārtējo reizi saasinot vēlmi savus uzkrājumus saistīt ar kaut ko “taustāmu”. Gadu tūkstošiem par šādu glābšanas riņķi ir kalpojis zelts, un arī šoreiz interese par dzelteno metālu pieauga, kam sekoja tā cenas pieaugums.
Laika posmā no marta sākuma līdz trešdienas rītam zelta cena biržā pieaugusi par 9-10%, atrodoties nedaudz virs 2025 ASV dolāru atzīmes par Trojas unci. Aprīlī, kamēr nebija pierimušas negācijas saistībā ar sašūpošanos ASV banku sektorā, kur no spēles izstājās salīdzinoši nelielas bankas, bet atsevišķos sektoros ar pietiekami pazīstamiem nosaukumiem, tādas kā “Silicon Valley Bank”, “Signature Bank” u.c., savukārt Eiropā cieta jau daudz un plaši aprakstītā “Credit Suisse”, zelta cena spēja pietuvoties gandrīz 2050 dolāriem par unci. Tādējādi tā bija pietuvojusies savam vēsturiskajam rekordam - 2078,80 dolāriem par unci, kas tika sasniegts 2022. gada 8. martā. Tas arī bija brīdis, kad finanšu tirgi piedzīvoja visaugstāko stresa līmeni pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un investori izejvielu tirgos pirka gandrīz visu, ko vien var nopirkt, baidoties par izejvielu deficītu.
Zelts pārsvarā tiek uzskatīts par investīciju metālu, nevis izejvielu, tomēr tā kāpums bija saistīts ar vispārēju nedrošību. Ja izejvielu cenas pieaug gandrīz visos segmentos, tas var liecināt par gaidāmajiem ekonomikas satricinājumiem saistībā ar izejvielu trūkumu. Un, tiklīdz veidojas šādas situācijas, tā sarosās zelta pircēji.
Otrs faktors, kādēļ izejvielu cenas nereti aug, ir saistīts ar naudas drukāšanas pasākumiem, kas veicina finanšu pieplūdumu arī vērtspapīru un izejvielu tirgos. Tādējādi kāpj gan akciju cenas, gan zelts, gan industriālie metāli un citas izejvielas. Šis process savukārt ir inflācijas kāpuma ierosinātājs. Lielā inflācija, ko piedzīvojām pagājušajā gadā un patlaban, ir tieši šāda procesa un Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītu faktoru kombinācija. Diemžēl šos procesus diezin vai bija iespējams pilnvērtīgi novērst - raugoties pēc šodien pieejamās informācijas, diezin vai reāli bija iespējams novērst Krievijas agresiju pret savu dienvidrietumu kaimiņu, tāpat kā droši vien nebija citu ceļu kā veikt naudas drukāšanas pasākumus, lai Covid-19 periodā apturētu ekonomikas kritumu.
Ja šāda ekonomikas stimulācija uz naudas masas palielināšanas rēķina nenotiktu, diezgan droši var teikt, ka mēs dzīvotu sliktāk nekā patlaban. Inflācijas nebūtu, taču, sabrūkot tautsaimniecībai, arī iedzīvotāju pirktspēja, visticamāk, būtu ievērojami zemāka nekā patlaban ar visu augsto inflāciju. Vienīgais, ko šajā gadījumā var pārmest, ir, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) it kā pamatīgi nogulēja to brīdi, kad bija jāuzsāk inflācijas ierobežošanas pasākumi ar procenta likmju celšanu. Tā kā inflācijas ierobežošanas process netika uzsākts laikus, tad tagad likmes ir jākāpina ar lielāku joni. Tas savukārt rada negatīvas blaknes ekonomikā, iztukšojot iedzīvotāju un uzņēmumu, kā arī valstu makus lielākiem kredītmaksājumiem, taču vienlaikus var būt veicinošs faktors tam, lai zelta cena pieaugtu.
Šī pieauguma pamatā varētu būt atskārsme par to, ka centrālajām bankām, tajā skaitā ECB, vēl ilgstoši var nākties kāpināt likmes, lai inflācija kļūtu piezemētāka. Kā jau minēts, līdztekus šim procesam nauda tiek izņemta no patēriņa, bet tam savukārt ir jāsamazina pieprasījums, kas nozīmē arī ekonomikas apgriezienu kritumu. Šis process jau ir aizsācies, bet, kā redzams, inflācija mazinās ļoti negribīgi, jo tautsaimniecības virzība nav viendabīga. Tas nozīmē, ka procentu likmes tiks dzītas augšup vēl vairāk un ekonomiskā virzība var kļūt aizvien mazāk prognozējama un mazāk viendabīga un turklāt var sekmēt jaunas finanšu krīzes atnākšanu.
Šis pagarais un daudziem varbūt pagarlaicīgais skaidrojums varētu būt par iemeslu, kādēļ interese par zeltu varētu pieaugt. Jāpiebilst, ka ekonomikas šūpošanās nenozīmē, ka tikai parastās naudas uzkrājumi var tikt pārvērsti zeltā. Daudz aktuālāka varētu būt līdzekļu aizplūšana no dažādiem augstāka riska aktīviem - akciju, augsta ienesīguma obligāciju un ekonomikas cikliskumam pakļauto izejvielu tirgiem - un šīs naudas novirzīšana dzeltenā metāla pirkumiem. Tāpat arī strīdi ASV likumdevēju starpā par valsts parāda vērtspapīru limitiem, kas var ietekmēt valsts parāda saistību kārtošanu, atstāj zināmu veicinošu ietekmi tam, lai zelta cena kāptu. Vienlaikus ir jāatceras, ka minētā investīciju metāla cena pārsvarā aug dažādu saasinājumu brīžos, līdz ar to atšķirībā no investīcijām veiksmīgu uzņēmumu akcijās zelta cenas izmaiņām ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība
Biržā zelta cena tiek noteikta, tirgojot nākotnes kontraktus, taču tas ļoti bieži nav finansiāli “paceļams” parastam ieguldītājam ar ierobežotu investīciju budžetu. Piemēram, 100 unču vērta zelta kontrakta cena šobrīd būtu nedaudz lielāka par 200 000 ASV dolāru. Parasti ieguldītāji šādu summu nevar atļauties, tāpēc tiek izmantota maržinālā tirdzniecība, kad ieguldītājs iemaksā drošības depozītu, piemēram, 5% no ieguldījuma vērtības un pārējo naudu tirdzniecībai “piemet” banka vai kāds cits finanšu starpnieks. Taču šāda veida spēle gan uz cenu kāpumu, gan kritumu ir ļoti riskanta. Tiklīdz pēkšņi nepareizā virzienā notiekošās tirgus svārstības procentuāli cenu samazina vai palielina tik daudz, ka drošības depozīts vai kāda tā daļa ir “izkususi”, tā atvērtā pozīcija tiek slēgta.
Jāpiebilst, ka pat uz riskantuma fona šādas investīcijas ir ļoti dārgas, nupat pieminētā scenārija gadījumā 200 000 dolāru vērta kontrakta iegāde no paša ieguldītāja prasītu 10 000 dolāru. Iedzīvotājiem tāpat ir iespēja iegādāties arī fizisku zeltu - stieņus vai monētas, taču arī šeit ir jāsaskaras ar salīdzinoši lielām izmaksām gan paša darījuma apjomīguma, gan papildu izmaksu dēļ, kuras varētu būt saistītas ar uzglabāšanu. Zelta stieni tā vienkārši nedrīkst, atnākot mājās, iemest rakstāmgalda atvilktnē, jo kāda nodevīgi radusies švīka uzreiz samazinās zelta stieņa vērtību.
Potenciālajam ieguldītājam, sevišķi mazajam investoram, šķietami vispievilcīgākā iespēja pelnīt no dzeltenā metāla cenas pieauguma ir iegādāties biržā tirgotos fondus, kuri seko līdzi zelta cenas pārmaiņām. Šajā gadījumā iespējas paveras arī ieguldītājam ar ierobežotu investīciju budžetu, turklāt, esot fonda daļu īpašniekam, nav tik daudz jāsatraucas par mirkļa svārstībām un ir iespējams vētru pārlaist, nogaidot labākas tirgus situācijas iestāšanos. Viens no šādiem biržā tirgotajiem finanšu produktiem ir “SPDR Gold Shares”. Šī ieguldījuma fonda daļas vērtība laika posmā no 8. marta, kad sāka šūpoties banku sektors, līdz 2. maijam ir pieaugusi no 168,54 līdz 187,52 dolāriem jeb par 11,3%. Tāpat veiksmīgas var būt investīcijas zelta ieguves uzņēmumu akcijās, jo, to produkcijas cenai augot, palielinās arī uzņēmumu ieņēmumi un peļņas gūšanas iespējas.
