Polijas, Ungārijas un Slovākijas paziņojumiem par ierobežojumiem lauksaimniecības preču importā no Ukrainas Latvija ar līdzīgu nostāju vismaz pagaidām nesekos.
Arī pie mums lauksaimniecībā strādājošajiem kļūst aizvien grūtāk konkurēt ar ievērojami lētāko produkciju no Ukrainas, taču Latvijas izvēlētais ceļš pagaidām būs balstīšanās uz ES kopēji pieņemto lēmumu, šobrīd iztiekot bez radikāliem gājieniem. Arī pašu lauksaimnieku vidū nav nepārprotamas vēlmes attiecībā uz tūlītēju robežu slēgšanu pilnīgi visai Ukrainas lauksaimniecības produkcijai. Pēc zemkopības ministra Didža Šmita domām, pilnībā aizliegt Ukrainas graudu un citu lauksaimniecības un pārtikas produktu importu no šīs valsts, lai aizsargātu savas vietējās lauksaimniecības nozares, ir galēja rīcība.
Kā “Neatkarīgā” noskaidroja Zemkopības ministrijā, 25. aprīlī Luksemburgā notiekošās Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru sanāksmes darba kārtībā plānots iekļaut jautājumu par tirgus situāciju īpaši pēc iebrukuma Ukrainā, lai ministri diskutētu par aktuālo situāciju saistībā ar graudu un citu lauksaimniecības produktu importu ES un atsevišķu dalībvalstu pieņemtajiem vienpusējiem lēmumiem. Tur tad arī zemkopības ministrs paudīs Latvijas nostāju, īpaši akcentējot vietējo ES ražotāju aizsardzību un koordinētu ES darbību, lai mazinātu Ukrainas lauksaimniecības produktu importa ietekmi uz savienības kopējo tirgu. “Eiropas Komisijai (EK) būtu bijis jārīkojas operatīvāk, ņemot vērā, ka jautājums par Ukrainas importa ietekmi uz ES tirgu ir izskanējis Briselē jau vairākkārt - gan sanāksmēs, gan aktualizēts arī no Latvijas zemkopības ministra puses divpusējo tikšanos laikā ar Eiropas lauksaimniecības komisāru,” - šādu viedokli sniedza zemkopības ministra palīdze Kristīne Liepa. Cita starpā tiek atgādināts, ka trīs Ukrainas kaimiņos esošajām valstīm (Polijai, Rumānijai un Bulgārijai) graudkopības nozares problēmu risināšanai, kas radās Krievijas militārās agresijas izraisīto pārtikas piegāžu traucējumu dēļ, un tā rezultātā pieaugot Ukrainas graudaugu importam ES, ir piešķirta finansiālā palīdzība.
Šī gada 4. aprīlī šim mērķim tika piešķirti ES ārkārtas atbalsta līdzekļi 56 miljonu eiro apmērā. “Uzskatām, ka šobrīd ES ir jāsaglabā vienota nostāja un jāsniedz viss iespējamais atbalsts Ukrainai. Vienlaikus jāmeklē strukturāli risinājumi, kā novērst tirgus traucējumu ietekmi uz vietējiem ražotājiem. ES vienotā tirgus problēmas, kas radušās Krievijas īstenotā kara Ukrainā dēļ, nedrīkst atstāt tikai dalībvalstu ziņā,” vēsta ministrijas pozīcija. Turklāt bez graudkopības ir ietekmētas arī citas nozares, un Eiropas Komisijai ir proaktīvi jādomā par šo problēmu un seku mazināšanu, ko rada Krievijas izraisītā kara Ukrainā dēļ pieaugušais preču imports no šīs valsts. Pagaidām Eiropā lielākās kaislības attiecībā uz Ukrainas lauksaimniecības precēm ir saistītas ar graudiem. Kā liecina Zemkopības ministrijas informācija, graudu importa struktūrā Ukraina veido salīdzinoši nelielu daļu. Proti, 4,8% kukurūzas importā - 4,8% un 1,7% kviešu importā.
Graudu kopējais imports Latvijā no Ukrainas pagājušajā gadā palielinājās par 118%, no deviņiem tūkstošiem tonnu 2021. gadā līdz gandrīz 20 tūkstošiem tonnu pērn. Galvenokārt no Ukrainas tika importēta kukurūza un kvieši, bet pavisam nelielā apjomā mieži un griķi.
“Mums noteikti ir jāpalīdz Ukrainai. Taču nedrīkstam pieļaut situāciju, ka gala rezultātā no tā cietējas ir Ukrainas tuvumā esošās valstis, kas šo palīdzību sniedz,” situāciju vērtē graudkopības kooperatīvās sabiedrības “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons. Pēc viņa teiktā, gatavās produkcijas cenas ir nokritušās ļoti zemu, savukārt izejvielas, lai audzētu nākamo ražu, ir dārgas, jo tās iegādātas pagājušā gada rudenī par augstām cenām. “Imports no Ukrainas notiek, un graudi paliek tai tuvējās valstīs un sagādā problēmas vietējam tirgum, tajā skaitā arī Latvijā,” situāciju komentē I. Jansons. Viņš piebilst, ka, neraugoties uz lielajām transporta izmaksām, šie graudi vienalga ir ievērojami lētāki nekā Latvijā audzētie. “Mums ir jāpalīdz Ukrainai, taču šiem graudiem ir jādodas tranzītā, lai tie nonāktu valstīs, kur pārtikas trūkst, nevis jāpaliek Latvijā,” uzsver lauksaimnieku pārstāvis. Viņš piebilst, ka pagaidām nav noteikts, ka graudiem no Ukrainas obligāti būtu jādodas tranzītā, līdz ar to tie paliek Eiropas tirgū. I. Jansons norāda, ka problēma nav meklējama tikai Ukrainā ražotajos graudos, vietējo lauksaimnieku dzīvi sarežģī arī Krievijas graudkopības produkcija, jo graudi nav sankcijām pakļauto preču vidū. “Lielākā problēma ir tā, ka mums nepieciešamās izejvielas, piemēram, minerālmēsli, ir pakļautas sankcijām, līdz ar to tās mums jāpērk dārgāk. Savukārt graudi, kas ir mūsu galaprodukts, nav sankcijām pakļauti, un mums ar šo Krievijas produkciju ir jākonkurē,” norāda I. Jansons. Viņš skaidro, ka problēmas būtība ir faktā, ka pašreizējā situācijā nevar sabalansēt izmaksas ar ieņēmumiem. Turklāt Latvijā saražoto graudu apjoms jau tā ir trīs reizes lielāks par vietējo patēriņu. “Ir jāņem vērā, ka karadarbības dēļ ir izveidojusies ārkārtas situācija, līdz ar to pilnīgi noteikti Latvijai vajag palīdzēt graudus tranzītā nogādāt, kur to trūkst. Savukārt par importa ierobežojumu noteikšanu būtu jādiskutē ar citām tuvējām valstīm, kuras saskaras ar līdzīgu situāciju,” viedokli rezumē I. Jansons.
Uz situācijas problemātiku norāda arī citās lauksaimniecības organizācijās. “Saredzam tiešu ietekmi uz Latvijas tirgū, turklāt nozarēs, kas pie mums pašas piedzīvo krīzi,” situāciju vērtē Lauksaimniecības Statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes loceklis Kaspars Melnis. Pēc minēto lauksaimniecības organizāciju vadības pārstāvja domām, šobrīd situācija prasa lūkoties ne tikai uz graudiem, bet gan plašāk, tajā skaitā arī uz piena produktiem, vistu olām un citu dzīvnieku izcelsmes produkciju. Viņš norāda arī uz neseno kritisko situāciju olu tirgū, kad uz Lieldienām Latvijā no Ukrainas tika ievests milzīgs skaits olu.
Pēc K. Meļņa domām, arī attiecībā uz graudiem ir jāņem vērā vietējās lauksaimnieciskās ražošanas specifika, proti, importa aizliegumiem noteikti nevajadzētu skart lopbarību. Kādreiz ļoti daudz lopbarības tika ievests no Krievijas un Baltkrievijas, taču jaunajā ekonomiskajā situācijā ir jāmeklē citi ceļi, tāpēc Ukrainas tirgu varētu uzskatīt par iespēju. “Tos graudus, ko ražojam Latvijā, mēs pamatā eksportējam, bet lopbarību visus pēdējos gadus mēs pamatā esam ieveduši,” situāciju skaidro K. Melnis. Viņaprāt, importa ierobežojumi ir jāveic sabalansēti, lai pēkšņi nav tā, ka, radot aizliegumus, tiek liegta iespēja iegādāties nepieciešamo lopbarības apjomu. Tādējādi, komentējot nozares viedokli, lauksaimnieku organizāciju vadības pārstāvis liek noprast, ka atbalsta ideju par importa ierobežojumiem, “taču lai neveidojas situācija, ka paši sev iešaujam kājā”. Viņš atgādina, ka, piemēram, piena iepirkuma cena ir kritiski zema, taču lopbarības cenas vēl aizvien turas augstas. Tādējādi, ja lopbarības imports netiek ierobežots, tās cenai būtu iespēja samazināties.
