Trešdien Latvija saņēma ilgi gaidīto ziņu par jūtamāku inflācijas samazināšanos, nekā bijām pieredzējuši iepriekš, tomēr par pašu patēriņa cenu indeksa samazināšanos šobrīd svarīgāk būtu zināt, vai notikušais kritums nav novēlots. Tieši atbilde uz šo jautājumu nozīmētu, vai mūsu valsts ekonomiskā aprite saglabāsies tāda, kāda ir patlaban, ar cerībām uz straujāku izaugsmi, vai arī varētu piepildīties pesimistiskākie scenāriji.
Ja pēdējie ņemtu virsroku, tas norādītu, ka Eiropas Centrālā banka varētu turpināt jau kopš pagājušā gada vasaras īstenoto procentu likmju kāpināšanu cerībā apslāpēt pārāk augstu pieprasījumu. Taču galu galā tā to var nocirst saknē, novedot pie ekonomikas krituma.
Patēriņa cenu indeksam martā krītoties līdz 17,3%, patiešām ir panākts visai jūtams progress, lai patērētājiem būtu iespēja justies komfortablāk nekā pirms tam. Mēnesi iepriekš gada inflācijas rādītājs bija par trim procentpunktiem augstāks jeb 20,3%. Dzīves dārdzība gan turpina pieaugt, taču daudz lēnākā tempā, turklāt atsevišķās preču un pakalpojumu grupās cenu līmenis kļūst mazāks. Tiesa gan, sarēķinot kopumā mēneša laikā, proti, martā salīdzinājumā ar februāri, patēriņa cenu indekss kopumā pieaudzis par 0,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Cenu izmaiņu ievirze Latvijas ekonomikā patlaban ir raiba kā dzeņa vēders, un ir sfēras, kur pēdējā mēneša laikā cenu līmenis ir visai jūtami samazinājies, taču tajā pašā laikā netrūkst tādu, kur dārdzība turpina kāpt, turklāt visai strauji. Tas liecina, ka patlaban ekonomika varētu būt tādā kā pārejas stadijā, kur vienviet ierobežotā iedzīvotāju maksātspēja sāk spiest cenas lejup, savukārt citviet vēl tiek mēģināts testēt patērētāju gatavību maksāt. Ja raugāmies, cik augsta pie mums ir inflācija, tad gribot negribot tomēr ir jānonāk pie secinājuma, ka naudas, ar ko kurināt patēriņu, mūsu ekonomikā aizvien pietiek, neraugoties uz to, ka liela daļa sabiedrības nevar atļauties pat kādas no pamatnepieciešamībām. Saskaņā ar CSP mājsaimniecību apsekojumu, pērn šādu iedzīvotāju īpatsvars pārsniedza 44%. Var pieļaut, ka šobrīd šādu iedzīvotāju īpatsvars pieaug, taču ne pārāk strauji, jo “cenu augšupejas vilciens” kādam ir jāvelk.
Taču vienlaikus daudzviet sevi sāk pieteikt cenu lejupslīde, un Latvijas iedzīvotāji pat varētu justies diezgan pārsteigti, cik daudz ir preču, patēriņa produktu un to grupu, kam martā salīdzinājumā ar februāri cenas kopumā ir samazinājušās. Pēc “Neatkarīgās” novērojumiem, tādu bija 75 no kopumā 295 statistiķu apskatītajām. Visstraujākais patēriņa cenu kritums viena mēneša laikā ir bijis kanalizācijas pakalpojumiem, kā arī “citai degvielai personiskajiem transporta līdzekļiem”, kur cenas salīdzinājumā ar februāri bija sarukušas par 5,9%. Tāpat samērā straujš cenu kritums bijis preču grupā, kas pārstāv augus un ziedus - par 5%, dīzeļdegvielai (-4,8%), ūdensapgādei (-4,7%), savukārt piens kļuva caurmērā par 4% lētāks.
No stratēģiski nozīmīgām lietām ir vērts pieminēt, ka diezgan jūtams cenu kritums ir bijis elektroenerģijai un cietajam kurināmajam, salīdzinājumā ar februāri sarūkot par attiecīgi 3,4% un 3,3%. Jāpiebilst, ka pēdējām divām minētajām lietām cenu kritumam ir vēl lielāks potenciāls, kas, visticamāk, tiks realizēts gan aprīlī, gan nākamo mēnešu gaitā. Elektrībai gan situāciju var pamainīt meteoroloģiskās nianses, un, gadoties sausam augustam kā pērn, patērētājiem atkal nāksies piedzīvot sarūgtinājumu, jo cenrādis var būtiski mainīties uz augšu. Runā, ka arī tuvējo reģionu kalnu upēm var nākties dzīvot visai pieticīgu ūdensplūsmu režīmā, jo sniega esot pamaz, un tas nav labs signāls tiem, kas cer uz dāsnu hidroenerģijas devumu. Tomēr pagaidām trauksmei ne tuvu nav pamata, jo neviens nezina, cik bagātīgs nokrišņu daudzums mūs piemeklēs vasarā.
Attiecībā uz inflāciju cita lieta, ka preču grupās, kurās cenas pieaug, tas notiek straujāk nekā grupās, kurās krīt. Turklāt dārdzības pieaugums saistīts arī ar lielo izdevumu grupām, piemēram, pārtiku. Pēdējā mēneša laikā kopumā tā kļuvusi par 1,5% dārgāka. Savukārt, ja runājam par lielākajiem cenu kāpumiem, tad jānorāda uz aviopārvadājumiem, kas mēneša laikā sadārdzinājušies par 15%. Līdzīgs cenu kāpums ir bijis dārzeņiem, un acīmredzami tas ir galvenais iemesls, kādēļ pārtikas kopējais sadārdzinājums statistiķiem sanāk minētie 1,5%, lai gan veselai virknei pārtikas produktu cenas krīt. Bez jau pieminētā piena samērā straujš cenu kritums ir bijis arī jogurtam, sviestam un brokastu pārslām, kur cenas viena mēneša laikā ir kritušas par 3% un vairāk. Savukārt konditorejas izstrādājumi kļuva par 1,1%, bet siers un biezpiens par 1% lētāki.
Cilvēku vadīta globālā ekonomika nozīmē to virzīt no viena cenu burbuļa līdz nākamajam. Viena burbuļa noslēgumu mēs piedzīvojām 2008. gadā, un nākamais, visticamāk, varētu plīst šobrīd. Ja uzņēmējs redz iespēju kāpināt cenu, tad viņš likumsakarīgi to darīs līdz brīdim, kamēr redzēs, ka līdzšinējā politika sevi neattaisno un, lai sasniegtu labāku finanšu rezultātu, cena ir jālaiž lejup. Problēma ir tā, ka pēdējos gadu desmitos šādi masveida manevri tirgu dzen pretī kardinālām svārstībām un to visu vēl pastiprina lielas preču biržās cirkulējošās naudas masas. Līdz ar to cenas ar joni dodas gan augšup, gan lejup, un, jo nabadzīgāka ir valsts, jo skaidrāk tā izjūt globālās dārdzības pieaugumu vai kritumu. Arī Latvijā ekonomikas bāze ir tāda, ka šobrīd aizvien vēl esam to Eiropas valstu vidū, kur cenu skrējiens ir visstraujākais.
Taču, ja runājam par nākotnes Latvijas ekonomisko attīstību, tad svarīgs ir ne tik daudz mūsu inflācijas rādītājs, bet gan patēriņa cenu indeksa tendences visā eirozonā kopumā, jo tieši tās nosaka Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetāro politiku. Iepriekšējā desmitgadē gan ECB, gan citām centrālajām bankām pamatmērķis bija ekonomikas izraušana no potenciālās ieslīgšanas deflācijas valgos, jo tas būtu neizbēgami novedis pie jaunas ekonomikas lejupslīdes un lielākas nabadzības, neskatoties uz to, ka viena finanšu krīze jau tikko bija beigusies. Tomēr arī ilgstoši centieni panākt ekonomikas augšupeju ar aizvien jaunām un jaunām finanšu injekcijām ekonomikā rada blaknes, kuras pēdējā laikā izpaudušās kā augsta inflācija. Krievijas iebrukums Ukrainā inflācijas ugunskurā iemeta vien negaidītas papildu pagales. Galvenais degšanas iemesls ir naudas drukāšana, bez kuras pilnībā nevarētu iztikt, jo tad mūsu sadzīve būtu krietni vien nabadzīgāka nekā tagad pie augstās inflācijas. To apliecina fakts, ka tautsaimniecībā gan Latvijas, gan Eiropas līmenī aizvien vēl aizvien ir daudz naudas, lai uzkurinātu vispārējo dzīves dārdzību, un likumsakarīgi, ka uzņēmēji to izmanto, lai cenas celtu vēl augstāk. Tas ģenerē papildu peļņu, kas atkal tiks tērēta, veicinot cenu pieaugumu, bet centrālās bankas turpinās celt procentu likmes. Tas notiks, līdz aizvien dārgākā patēriņa vadzis beidzot lūzīs, taču jo vēlāk tas notiks, jo ar potenciāli lielāku kritumu ir jārēķinās gan Latvijas, gan Eiropas tautsaimniecībai.
