Pagājušais gads veicināja strauju Latvijā saražoto lauksaimniecības produktu cenu kāpumu, savukārt šogad uz deflāciju orientēto tendenču ietekmē cenas varētu visai pamanāmi sarukt. Domājams, ka to sajutīs arī Latvijas patērētāji pie veikalu kasēm.
Kaut arī jau kopš pagājušā gada pavasara preču biržās ir vērojams lauksaimniecības preču cenu kāpums, Latvijas patērētāji to kaut cik pamanāmi sāka izjust vien šogad. Tas saistīts gan ar cenu nobīdi reālajā ekonomikā, gan ar samērā mazo Latvijas tautsaimniecību, kur ir relatīvi neliela naudas aprite un cenas var ilgstoši turēties tādas, kādas tās ir saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem kontraktiem. Tādēļ mūsu valsts patērētājiem nācās un aizvien nākas samierināties ar samērā augstām pārtikas cenām veikalos, jo ražotāju cenu jeb cenu, par kādu preci pārdod konkrētais ražotājs, izmaiņas pagājušajā gadā bija izteikti orientētas uz pieaugumu.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskie dati, lauksaimniecības cenu indekss Latvijā pagājušajā gadā ir palielinājies par 33,9%, tajā skaitā lopkopības cenu indekss pērn kāpa par 41,7%, bet augkopības - par 29,3%. Lai arī augkopības indeksa kāpums ir zemāks, tieši daudzu augkopības produktu cenas veikalos strauji pieauga, un tas ir skaidrojams ar visai kardinālām atšķirībām dažādu preču grupu starpā. Droši vien retais nav pamanījis, ka ļoti straujš lēciens ir vērojams tām preču grupām, kas saistītas ar graudaugiem. Izskaidrojums tiešākajā mērā ir meklējams graudu ražotāju cenu pieaugumā.
Graudu cenu indekss pērn palielinājās par 37,1%, tajā skaitā rudziem - par 56,2%, miežiem - par 44,2%, auzām - par 65%, kviešiem pieaugums bija mazāks - tos audzētāji pārdeva caurmērā par 34,9% dārgāk nekā gadu iepriekš. Savukārt preču grupa, kas tiek klasificēta kā “milti un citi graudaugi”, veikalu plauktos pērn decembrī salīdzinājumā ar 2021. gada pēdējo mēnesi caurmērā maksāja par 43,9% dārgāk. Ja ņem vērā, ka “ķēde” no izaudzēta grauda līdz gala produktam veikala plauktā ir garāka nekā kartupelim, tad īsti nav pamata runāt par būtisku peļņas maržu palielināšanos, jo gan pārstrādātāji, gan tirgotāji, gan šo preču transports un loģistika arī saskaras ar izmaksu kāpumu.
Savukārt jau pieminēto kartupeļu cenas pērn decembrī mazumtirdzniecībā maksājušas par 12,1% vairāk nekā gadu iepriekš. Tajā pašā laikā redzams, ka kartupeļu cenu indekss 2022. gadā pieaudzis par 34,1%. Tas norāda, ka ne vienmēr ražotāju cenas pieauguma temps gūst atbilstošu izmaiņu veikala plauktā. Tomēr kopumā lauksaimniecības produktu cenu indeksa dinamika ir samērā tuva tām cenu izmaiņām, kas novērojamas veikalu plauktos. Kā jau minēts, šis indekss pērn pieauga par 33,9%, bet pārtika mazumtirdzniecībā pērn decembrī bija vidēji par 29,3% dārgāka nekā gadu iepriekš šajā pašā mēnesī.
Visticamāk, jau tuvāko mēnešu laikā patērētāji varēs ieraudzīt zemākas cenas nekā ziemā. Daļai produktu, piemēram, piena produktiem, tas jau ir manāms. Savukārt citiem tas vēl ir tikai priekšā. To, cik ātri notiks potenciālais cenu kritums, noteiks vairāki faktori. Pirmais un galvenais ir konkrētai preču grupai atbilstošo lauksaimniecības kultūru cenu pārmaiņas biržā. Ir jāatceras, ka Latvija savas valsts iekšienē nenosaka lielākās daļas lauksaimniecības preču cenas. Var pat teikt, ka šeit pie mums noteiktās cenas ir precēm, kuras pārsvarā iegādājās tirdziņos, nevis pēc kurām dodas uz lielveikalu. Tajos nopērkamo preču cenas ir saistītas ar globālajām norisēm, un šeit scenārijs nav viennozīmīgs. Tas tāpēc, ka lielu daļu cenu pieauguma veido nevis ziņas par ražām, pieprasījumu un piedāvājumu, bet gan ziņas par centrālo banku monetāro politiku, līdz ar to finanšu tirgū ieplūstošajām naudas masām, kā arī informācija par globālajām makroekonomikas tendencēm.
Ja runā par pēdējiem diviem ziņu elementiem, tad to nozīme vismaz Latvijas informatīvajā telpā nav pietiekami novērtēta. Proti, jau kopš 2020. gada vidus, kad notika visai dāsna ekonomikas finansēšana, gan uzturot zemas procentu likmes, gan iepludinot naudu finanšu tirgos, un vienlaikus parādoties ziņām par potenciālo pasaules ekonomikas stabilizēšanos, preču biržu spekulantiem tika dots nepārprotams signāls pirkt, kas noveda pie cenu lēciena vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tas savukārt cenu pieaugumu uzkurināja vēl vairāk, jo sākotnēji nebija skaidrs, kas notiks ar daudzu lauksaimniecības produktu piegādēm.
Savukārt šobrīd pirkšanas aktivitātes atkal var saasināt gan atziņas par to, ka pasaules ekonomika nepiedzīvos tik lielu recesiju, kā sākotnēji domāts, gan to, ka dažādi “apsteidzošie” ekonomikas rādītāji vēsta, ka globālajā tautsaimniecībā atveseļošanās vai nu jau ir sākusies, vai tūlīt sāksies. Tajā pašā laikā cenas lejup virza aizvien augošas centrālo banku procentu likmes augstā pieprasījuma slāpēšanai, gan atziņas, ka pasaulē tiek saražots par daudz, kā tas bija gadījumā ar pienu. Tāpat izmaksas par energoresursiem ir kritušās, un arī tas ir veicinošs faktors, lai cenas saruktu.
Kā šādā faktoru buķetē mainīsies cenas veikalu plauktos, droši prognozēt ir grūti, taču ticamākais scenārijs ir tāds, ka cenu lejupslīdi var izraisīt tas biržas cenu kritums, ko lauksaimniecības produkti biržās ir piedzīvojuši no pērnā gada pavasara vasaras līdz šim brīdim. Par tālāko drošus secinājumus izdarīt ir sarežģīti, taču domājams, ka šogad vajadzētu kristies gan lauksaimniecības produktu ražotāju cenām, gan cenām, par kurām produktus iegādājamies mazumtirdzniecībā.
Protams, cenas ietekmēs vēl pērn par augstajām cenām iepirktie minerālmēsli. Tas nosacīti var likt pārtikas produktu cenai turēties augstākai, taču galvenais būs atkarīgs no kopējām ekonomikas un biržu cenu tendencēm. Ja ekonomika saruks un arī biržā cenas saglabāsies tādas, kādas ir, vai arī ies uz leju, tad zemniekiem vai nu nāksies dārgo minerālmēslu radīto peļņas kritumu vai zaudējumus uzņemties pašiem, vai arī lūgt atbalstu valdībai. Tas attiecas gan uz Latviju, gan uz citām pasaules valstīm.
Tiesa, šeit situācija ir jāvērtē dziļāk, jo ne vienmēr lauksaimniecībā nodarbinātajiem klājas tik slikti, cik nereti esam spiesti sadzirdēt Latvijas medijos. Piemēram, pērn gada ceturtajā ceturksnī nozare, kas tiek klasificēta kā “augkopība un lopkopība, medniecība un saistītas palīgdarbības”, Latvijā ir strādājusi ar nepilnu 49,3 miljonu eiro peļņu pēc nodokļu nomaksas, kas ir par 34% vairāk nekā gadu iepriekš šajā laika periodā. Skaidrs, ka ne jau mednieki šeit ir tās lielās peļņas guvēji. Līdz ar to var secināt, ka situācija lauksaimniecības nozarē ir visai daudzšķautņaina, un diezin vai var runāt, ka visiem tagad iet grūti. Drīzāk gan pērn lielā inflācija tomēr ir bijusi labvēlīga daudzu lauksaimnieku pelņas pieaugumam. Līdz ar to vismaz kādās nozarēs, visticamāk saistībā ar graudiem, ir iespējas samērā komfortabli sadzīvot ar situāciju, ja biržas cenas krītas.
