Dalība vienotā Eiropas valūtas zonā sola ne tikai ieguvumus, bet arī riskus. Piemērojot ekonomikas ziņā ļoti dažādām valstīm vienotu monetāro politiku, eirozonai ir jārēķinās ne tikai ar divu ātrumu attīstību, bet daudz plašāka mēroga nepatikšanām. Proti, līdzīgu scenāriju kā iepriekšējās desmitgades sākumā, kad vairums valūtas zonas dalībvalstu dzīvo ļoti lēnas izaugsmes režīmā, kamēr citas cīnās par izdzīvošanu un var nonākt pie labklājības krituma.
Diemžēl tas attiecas arī uz Baltijas valstīm, ar nosacījumu, ja augsta inflācija eirozonā ieilgs. Patiesībā aizvien vairāk šķiet, ka Baltijas valstis ar savu labklājības kritumu subsidē Rietumeiropas valstu atgriešanos no pārmērībām pie normālas ekonomiskās dzīves. Tas gan nenozīmē, ka Latvijai būtu jāatsakās no dalības Eiropas monetārajā savienībā, jo līdz šim tā ir kalpojusi un turpinās kalpot par savdabīgu drošības ventili finanšu jomā, un bez liekas kautrības var teikt, ka arī valsts ārējā drošībā.
Uz kopējā eirozonas fona Baltija pēdējā laikā ir izcēlusies ar augstāku inflāciju, taču ar ievērojami zemākām algām. Tas nozīmē, ka mājsaimniecību un uzņēmumu spēja paciest kredītlikmju pieaugumu ir daudz mazāka nekā Eiropas rietumos. Tomēr eirozonas politika ir vienota, un, kamēr kovidnaudas absorbēšanās ekonomikā ļauj strauji celt algas Rietumeiropā pie salīdzinoši zemākas inflācijas nekā Baltijā, šajās valstīs patērētāju aktivitāte var saglabāties augsta, neraugoties uz ECB īstenotajiem monetārajiem pasākumiem. Tas nozīmē, ka, piemēram, tāda valsts kā Francija ar savu ekonomisko bāzi un algu pieaugumu vēl ilgstoši varēs ģenerēt ECB skatījumam neatbilstošu inflācijas rādītāju, saglabājot visai augstu iedzīvotāju pirktspēju. Tādējādi, lai nobremzētu šīs un citu Rietumeiropas valstu veidoto patēriņa cenu pieaugumu, ECB varētu būt spiesta vēl ilgstoši turpināt likmju pieaugumu.
To, ka inflācija ir augsta un tā vairs nav saistīta tikai ar Krievijas īstenoto karu Ukrainā, atzīst arī Latvijas Bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks. Viņa ieskatā ECB inflācijas apkarošanā nāksies īstenot tālāku procentu likmju pieaugumu. Atšķirībā no pieminētajiem rietumeiropiešiem Latvijā tas nozīmē daudz lielāka mēroga sociālo problēmu pieaugumu, kas negatīvi ietekmēs arī ekonomisko attīstību. Vēl ir jānorāda, ka augsto inflāciju Baltijā veido tieši salīdzinoši zemā iedzīvotāju pirktspēja, kas lielāku mājsaimniecības ienākumu daļu spiež novirzīt tēriņiem par pārtiku un enerģijas resursiem, kas uz citu patēriņa komponenšu fona ir sadārdzinājušies straujāk. Patiesībā šo situāciju varam salīdzināt ar bagātām un mazturīgām mājsaimniecībām Latvijā, kur vienas inflāciju tikpat kā nejūt, kamēr otras nonāk aizvien dziļākā nabadzībā un vairs nevar pilnībā atļauties nopirkt ikdienā nepieciešamās preces.
Nesen publicētajā Centrālās statistikas pārvaldes pētījumā par mājsaimniecību labklājību tika teikts, ka pagājušajā gadā 58,1% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 gadiem nevarēja atļauties nodrošināt vismaz vienu no 13 pamatnepieciešamībām. Piemēram, segt pēkšņus neparedzētus izdevumus no pašu līdzekļiem pērngad nevarēja atļauties 44,6% iedzīvotāju. Salīdzinājumam - 2021. gadā šādu iedzīvotāju īpatsvars bija 42,5%. Tagad šie skaitļi var būtiski pasliktināties, un to jutīsim arī ekonomikā. Nevar izslēgt, ka no pašreizējiem 3,5% ECB savu bāzes procentu likmi var kāpināt pat vēl par procentpunktu, kas faktiskajā izteiksmē var nozīmēt, ka mājsaimniecības ikmēneša kredītu slogs vēl pieaug par vairākiem desmitiem eiro, bet kopš likmju celšanas sākuma pagājušajā gadā šis kāpums jau droši vien sasniedz trīsciparu skaitli eiro izteiksmē. Tam pieplusojot inflācijas radīto kaitējumu, vidējais pirktspējas kritums gada laikā sasniedz jau divciparu procentu skaitli. CSP iepriekš lēsa, ka, ņemot vērā neto algas pārmaiņas, vidējā reālā alga gada laikā kritusies par 8,9%. Tai pierēķinot procentu likmju kāpuma ietekmi, pirktspējas kritums jau būtu lēšams padsmitos procentu. Kā norāda LB, šobrīd tā lielā mērā vēl turas uz kovida laikā izveidojušos iekrājumu rēķina, taču tie izsīkst. Tas nozīmē, ka ekonomika drīzumā var saskarties ar izteiktāku pirktspējas kritumu, kas noteikti nav veicinoši tās izaugsmei.
Komentējot situāciju ar procentu likmju celšanas ietekmi uz ekonomiku tieši saistībā ar kreditēšanu, Latvijas Bankas ieskatā tai vajadzētu būt relatīvi nelielai. Piektdien notikušajā preses konferencē M. Kazāks norāda, ka Latvijā banku kredītu apjoms pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir ap 28%, kamēr eirozonā tas ir tuvu 90%. Kādā “Tradingeconomics.com” apkopojumā par pasaules valstīm teikts, ka Latvijā aizdevuma apjoms privātajam sektoram pret IKP ir 33,47%. Atšķirība no centrālās bankas vadības teiktā nav liela un droši vien ir saistīta ar dažādiem uzskaites periodiem un varbūt arī metodoloģiju, taču svarīgāks ir kaut kas cits. Salīdzinājumā ar Lietuvu, kur šis skaitlis fiksēts 37,44% līmenī, Igaunijā tas ir 63,36%. Līdz ar to mūsu ziemeļu kaimiņvalsts jau ir nonākusi ļoti lielas ekonomiskās lejupslīdes riska zonā.
Jāpiebilst, ka Igaunijā pagājušā gada ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu 2021. gadā ekonomika, saskaņā ar “Tradingeconomics.com” informāciju, ir kritusies par 4,1%, samazinājumam ilgstot jau trīs ceturkšņus pēc kārtas un lejupslīdes tempam strauji pieaugot. Tas nozīmē, ka tālāks ECB īstenots likmju kāpums paver iespēju daudz straujākam ekonomiskajam kritumam, un tas neapšaubāmi var “pavilkt” līdzi arī Latviju un Lietuvu. Baltijas valstis ļoti aktīvi tirgojas savā starpā, un, kādai piedzīvojot lielākas problēmas, neapšaubāmi negatīvi tiek ietekmētas arī pārējās divas. Piemēram, Latvijai abu pārējo Baltijas valstu preču eksporta īpatsvars ir tuvs 30%, tādējādi negācijas kādā no tām atspoguļosies arī mūsu ekonomikas rādītājos. Jāpiebilst, ka ar ekonomikas kritumu, lai arī daudz mazāku nekā Igaunija, saskārusies arī Lietuva, kur IKP gada izteiksmē pērn ceturtajā ceturksnī sarucis par 0,4%, kamēr Latvijā fiksēts kāpums 0,3% apmērā, vēsta “Tradingeconomics”.
Savelkot datus kopā, šķiet, ka Latvija no ekonomikas saglabāšanas viedokļa ir labvēlīgākā situācijā par abiem kaimiņiem, tomēr ir jāņem vērā vēl kādi būtiski fakti. Inflācija pie mums vēl aizvien ir augstāka nekā Igaunijā un Lietuvā, kur tā, rēķinot gada izteiksmē, februārī Igaunijā bija 17,6%, bet Lietuvā - 18,7%. Tikmēr Latvijā patēriņa cenu pieaugums gada laikā sasniedzis 20,3%, kas ir ļoti augsts rādītājs. Jāpiekrīt Latvijas Bankas norādēm, ka šāds skaitlis lielā mērā ir izskaidrojams ar uzņēmumu augstajām peļņas maržām un cenas nereti tiek palielinātas, izmantojot kopējo dārdzības pieauguma fonu.
No šāda viedokļa inflācija patiešām būtu jābremzē, taču šeit veidojas vismaz divi būtiski problēmu aspekti. Pirmais no tiem ir jau minētais sociālais fons, kas negatīvi atsauksies ekonomikā, turklāt pēc inflācijas samazināšanās ekonomiskā jauda var izrādīties krietni par mazu, lai tautsaimniecība varētu aktivizēties. Ir jārēķinās, ka ECB centieni ierobežot inflāciju agri vai vēlu samazināšanās virzienā ietekmēs Rietumeiropas iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, līdz ar to Baltijas valstīm var sarukt eksporta iespējas, tādējādi ienākumu gūšanas iespējas. Tas savukārt var veidot jaunu slazdu labklājības pieaugumam.
Otra būtiska nianse, ar ko jārēķinās, ir tā, ka inflācijas un uzņēmumu maržu mazināšanās gan Baltijā, gan Rietumeiropā var notikt nevis lēzeni, atrodot veselīgu konsensusu, bet ar pēkšņu lūzumu un strauju kritumu līdzīgi kā 2008. gadā. Var gadīties, ka lieli pieauguma procenti izvēršas straujā kritumā un deflācijā, sagraujot patērētāju aktivitāti, bet kredītņēmējus atstājot pie augstām procentu likmēm, kam var sekot masveida bankrota vilnis gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu vidū.
Protams, ekonomikā ir arī iekšējās rezerves, nereti pat slēptas. Pozitīvā ziņa ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji varētu būt turīgāki, nekā uzrāda statistikas cipari, jo ēnu ekonomikā kāds šo naudu varbūt varētu būt noslēpis un tā ieplūst tautsaimniecībā, atzīst M. Kazāks, tomēr norāda, ka uz to nevar būvēt ekonomisko attīstību. Igaunijai biznesa vides rādītāji esot tuvi Rietumeiropas attīstītajām valstīm, kas paver iespēju, ka, noskrienot negācijām, valsts varēs salīdzinoši ātri atkopties. Jautājums ir par Latviju, kur uzņēmējdarbības vide ne tuvu nav tik iepriecinoša. Centrālā banka cenšas regulējumu jomā aplūkot iespējamību noņemt kādus nevajadzīgus ierobežojumus, lai kreditēšanu aktivizētu. Vēl desmit gadus zemu investīciju un kreditēšanas pieaugumu mūsu valsts nevar atļauties, norāda centrālās bankas vadītājs. Viņa pieminētā aktivitāšu īstenošana attiecībā uz to, lai kredītu pieejamība būtu lielāka, protams, nav ne šodienas, ne rītdienas jautājums. Tomēr tā varētu sniegt palīdzīgu roku mūsu ekonomikas atlabšanā brīdī, lai pēc varbūtējā krituma tuvākajos ceturkšņos mūsu tautsaimniecībai būtu iespēja izrauties no diezgan paredzamajiem stagnācijas valgiem.
