Valsts uzspiestajos pensiju fondos ieguldītās naudas vērtības zudums inflācijas dēļ sacenšas ar ieguldījumu zudumu pensiju fondu īpašumu cenu krituma dēļ. Līdzšinējo iemaksu vērtības lielākā daļa jau pazudusi un atlikušās daļas pazušana ir neizbēgama pārskatāmā nākotnē.
Paldies valstij vismaz par iespēju sekot pensiju fondos iemaksātās naudas pazušanai un savlaicīgi gatavoties iztikt bez tās. Portāls “manapensija.lv” rāda pensiju fondos ieguldītās naudas pieaugumu pēdējo piecpadsmit gadu laikā caurmērā par 2-3% gadā. Summā tas dotu 30-40%, kas pirmajā brīdī varbūt pat izklausās labi. Taču Centrālās statistikas pārvaldes oficiāli paziņotā inflācija tikpat ilgā laika posmā no 2008. gada janvāra līdz 2023. gada februārim bijusi 65%. Tādējādi katrs 2008. gadā iemaksātais lats tagadējam vai nākotnes pensionāram nav devis nekādu pieaugumu, bet viņš ir pazaudējis gandrīz pusi no iemaksu vērtības. Vai šī vērtība tiešām izkūpējusi gaisā, vai arī kāds to pievācis?
Pēdējo gadu jaunums ir tāds, ka pensiju fondos ieguldītā nauda pazūd ne tikai kā naudas pirktspēja, bet arī nomināli kā ieguldījumu izteiksme kaut mazvērtīgos eiro. Nomināla zuduma bedres koordinātas ir pēdējie 12 mēneši, kuru laikā ieguldītāji pazaudējuši vidēji 7-8% no pensiju uzkrājumiem. Bedres tālākā mala ir lēzenāka, jo caurmēra zaudējumi divos gados kopā veido ap 3-4% no ieguldījumiem atkarībā no pensiju plāna. Tuvākā bedres mala ir stāvāka un ved uz augšu. Pensiju fondi iegrāmatojuši ienesīgumu ieguldījumu vērtības pieaugumu par 3-4% pēdējā pusgada laikā. Tas izklausās cerīgi, ja vien nepaturam vērā, ka nominālais ienesīgums atspoguļo naudas drukājamo mašīnu darbināšanas jaudas un inflācijas kāpinājumu.
Publiski pieejamie dati likuši sarosīties Saeimas deputātiem. Vakar viņi sarīkoja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas un Sociālo un darba lietu komisijas kopsēdi ar vienu vienīgu darba kārtības punktu “Par valsts fondēto pensiju 2. līmeņa uzkrājuma pārvaldību". Lēmumu līmenī viņi nonāca tikai līdz norunai, ka Sociālo un darba lietu komisija kaut kad rudenī palūkosies, vai situācija nav uzlabojusies pati no sevis. Ja tas nebūs noticis, naudas zudumu nāksies kārt pie lielā zvana kaut vai valsts budžeta veidošanas dēļ. Latvija taču ir apņēmusies nodrošināt saviem iedzīvotājiem izdzīvošanas minimumu. Ja no pensiju 2. līmeņa ienākošā nauda neļaus sasniegt šo minimumu tiem pensionāriem, kuriem jau ir pienākušas tiesības uz pensiju 2. līmenī ieguldīto naudu, tad viņu uzturēšanai naudu nāksies meklēt valsts budžeta ieņēmumos.
Bez jau sagatavota lēmuma projekta apspriešana nevarēja dot nekā vairāk par pašu apspriešanu. Tās virzību diktēja kaut nostāstu līmenī zināmais par Igauniju, kas atļāvusies pensiju 2. līmeni pārvērst no obligāta par brīvprātīgu, turklāt ar atpakaļejošu spēku. Proti, igauņiem tika dotas tiesības izvākt no pensiju fondiem naudu, kas tur ieskaitīta laikā, kad fondi bija obligāti. Šādu fondu izveidošana bija viens no obligātajiem priekšnosacījumiem, lai Baltija valstis drīkstētu pretendēt uz uzņemšanu Eiropas Savienībā. Latvija sāka ieskaitīt naudu pensiju fondos 2001. gada 1. jūlijā, bet savienībā tika uzņemta 2004. gada 1. maijā. Tādējādi Latvijai ir ticami dati par pensiju fondu reālo darbību. Bet vēl svarīgāk, ka Latvijai kā ES dalībvalstij ir lielākas tiesības nekā bija Latvijai kā ES kandidātvalstij. Igaunijas piemērs rāda, ka ES nav normu un nav gribas sodīt ES dalībvalsti par atteikšanos no savulaik obligātas prasības.
Latvijas valsts aparāts paliek pie pārliecības, ka Igaunijas mācība Latvijai ir igauņu rīcību neatkārtot. “Es neesmu dzirdējis labas atsauksmes par pensiju fondu iztukšošanu,” apgalvoja Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs, atsaucoties uz igauņiem, ar kuriem daudzu gadu laikā iepazinies Baltijas asamblejā. Viņš turpinot sazināties ar saviem paziņām arī tad, kad viņi vairs nav valsts amatpersonas ar ierobežojumiem savu personisko uzskatu paušanā.
Ierēdniecības vārdā komisiju kopsēdē uzstājās Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece finanšu politikas jautājumos Līga Kļaviņa. Viņa atsaucās uz neapstrīdamo faktu par Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos un pensionāru skaita pieaugumu. Aizvien mazāk nodarbināto tiešām nespēs samaksāt aizvien lielākus nodokļus, lai uzturētu aizvien vairāk pensionāru. Pensiju 2. līmenis tiek uzskatīts par iespēju palielināt pensijas ar naudu no ārzemēm.
Diemžēl tagad jau vairāk nekā 20 gadus krāta statistika apliecina, ka ārzemnieki naudu neatdod. Ja rēķina pēc iemaksātās un atpakaļ saņemtās naudas pirktspējas, tad vairāk nekā puse naudas ārzemēs tiek pazaudēta. Latvijas iedzīvotāji atdod naudu labā ticībā, ka ārzemnieki par Latvijas naudu būvēs rūpnīcas un attīstīs infrastruktūru, kas kopā ģenerēs peļņu, no kuras Latvija atgūs savu daļu. Reāli ārzemnieki Latvijas naudu paņem, bet peļņas vietā atdod ieguldījumu pārpalikumus, cik nav spējuši nozagt vai notrallināt.
Latvijas kopējo ieguldījumu mazo atdevi no ārzemēm var izskaidrot kā kārtējo liecību, ka pensiju fondi ir piramīdas. Tās neuztur ienesīgi ieguldījumi dimantu raktuvēs. Fondus uztur maksājumi no tiem, kuri tikko kā iesaistīti piramīdas zemākajos līmeņos. Latvijai nav izredžu nonākt piramīdas augstākajos līmeņos, jo pasaulē vairs nav cilvēku jeb valstu, kuras alktu šai piramīdai pievienoties tā, kā Latvija to alka 2001. gadā.
Bēdīgā pieredze ārzemēs mudina atkal un atkal pārdomāt, vai tiešām nav iespējams apsaimniekot naudu tepat Latvijā. Tas būtu iespējams četros veidos, kādi izskanēja Saeimas komisiju kopsēdē.
Pirmais - igauņu variants, pārliekot visu atbildību par saprātīgu, uz nākotnes ieņēmumiem vērstu brīvo līdzekļu izmantošanu uz iedzīvotājiem. Nē, igauņu pieredze rādot, ka vairums iedzīvotāju ne uz ko tādu neesot spējīgi. Tie, kuri spējīgi naudu ieguldīt saprātīgi, ir jau ieguldījuši, savus uzņēmumus izveidojuši vai vēl kādus citus veidus atraduši, lai vecumdienās dzīvotu, cepures kuldami jeb valsti neapgrūtinādami. Pārējie būs valstij kā vēl smagāks akmens kaklā.
Otrais - mikroskopiskais variants, par kādu ieminējās savulaik labklājības ministres amatā bijusī, tagad Aināra Šlesera grupas "Latvija pirmajā vietā" locekle Saeimā Ramona Petraviča. Tas būtu atļaut iztukšot pensiju uzkrājumus nevis visiem pēc vēlēšanās, bet pēc vajadzībām, sākot ar medicīnas pakalpojumu apmaksāšanu.
Trešais - globālais variants atzīt, ka “otrais pensiju līmenis ir neveiksmīgs eksperiments un tas ir jāpārtrauc”. Tā sacīja Latvijas Zemnieku savienības aktīvists Raimonds Krūmiņš, kura partijas biedrs, Saeimas opozīcijas veidojuma ZZS deputāts Uldis Augulis tūlīt precizēja, ka tas nav ZZS viedoklis. R. Krūmiņa domu gaita ir tāda, ka atsevišķi cilvēki tik tiešām nav spējīgi veikt pareizos ieguldījumus, bet Latvijas valstij tie kalpotu “ekonomiskajai transformācijai". Šajā reizē R. Krūmiņš bija ar mieru lietot terminu, ar kādu valsts 2023 gada budžetu reklamēja ZZS konkurente “Vienotība". Transformācijas budžets tad būtu seši miljardi jau uzkrāto eiro un gada pienesums, kas pagājušā gadā varētu būt ap 600 tūkstošiem eiro (pensiju fondi vēl nav sagatavojusi visas atskaites par pagājušo gadu).
Ceturtais - daudziem alerģiju raisošā valsts uzņēmumu privatizācija ar to akciju pārdošanu biržā. Pensiju fondi pirktu akcijas uzņēmumos, kuru monopolstāvoklis nodrošina lielu un garantētu peļņu. L. Kļaviņa informēja, ka ierēdņi sacerot projektus dokumentiem, ar kuriem šādu sen pieteiktu plānu novest līdz īstenošanai. Daudzās valstīs šādas naudas dzirnavas tik tiešām griežas. Mazajā Latvijā tās iegriezt izrādās grūtāk, jo šeit skaidrāk redzams, cik šāda naudas pārmalšana bezjēdzīga. Priekšlikuma būtība taču ir vēlreiz dubultot elektrības cenu pret solījumu sadalīt elektrības lietotāju naudu pensionāriem. Tātad, lai atdotu pensionāriem to pašu pensionāru naudu, cik tās būs palicis pāri pēc tam, kad šo naudu būs apgrozījuši biržas spekulanti un citi starpnieki.
