Gadu desmitiem ekonomiskās labklājības ziņā esam sevi salīdzinājuši gan ar abu pārējo Baltijas valstu, gan Eiropas Savienības vidējā līmeņa labklājību. Priecāties īpaši nav par ko, sevišķi ja paraugāmies uz to, cik tālu vidējās algas ziņā ir izdevies aizvirzīties Lietuvai un Igaunijai, un saprotam to, ka kaimiņu panākšana varētu būt visai sarežģīta.
Raugoties vēl pērn publicētajā pētniecības portāla “Reinisfischer.com” Eiropas Savienības (ES) valstu algu reitingā, varam redzēt gan mums ierasti sliktas, gan ne tik sliktas un pat salīdzinoši labas ziņas. Katrs progresu var izvērtēt pats, ņemot vērā, ka 2020. gadā Latvijas vidējā bruto alga bija 50% no vidējās ES, bet pērn 53,6%.
Sliktās ziņas jau pie mums ir daudz apspriestas un saistītas ar to, ka atalgojuma ziņā ļoti atpaliekam no kaimiņvalstīm - Igaunijas un Lietuvas. Savienības 27 valstu vidū mēs gan esam augstāk, nekā tradicionāli tiek mēļots ļaužu vidū, ka zem mums ir vienīgi Bulgārija un Rumānija. Cita starpā var arī norādīt, ka pēdējā no minētajām ekonomikas ziņā pēdējā laikā ir samērā strauji progresējusi, un tas vismaz atalgojuma ziņā ar vidējo mēneša bruto darba samaksu 1303 eiro ļāva Rumānijai ierindoties 24. vietā, nevis vairs priekšpēdējā.
Mūsu valsts algu reitingā, apsteidzot Horvātiju, atrodas divas vietas augstāk vienā līmeni ar Maltu. Tabulā teikts, ka abās pērn vidējais darba ņēmējs “uz papīra” mēnesī ir saņēmis 1379 eiro. Sasniegt Maltas līmeni, kura iestāties eirozonā bija gatava agrāk nekā Latvija, protams, nav slikti. Tāpat var rasties zināms gandarījums, ka vidējās algas ziņā atrodamies arī virs tādām valstīm kā Slovākija un Ungārija. Tur, saskaņā ar apkopojuma datiem, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā ir bijusi 1212 un 1296 eiro. Taču mūsu veikums pāris gadu laikā izskatās visai paplāns, ja salīdzinām abu pārējo Baltijas valstu sniegumu.
Lietuva un Igaunija pēc vidējās bruto darba samaksas ES valstu vidū atrodas attiecīgi 15. un 16. vietā. “Reinisfischer.com” tabulā teikts, ka vidējā alga tur bija attiecīgi 1730 un 1553 eiro. Tiesa, nereti ir dzirdēts, ka pret Lietuvas algu datiem esot “jāizturas uzmanīgi”, jo nesen tur tika veikta nodokļu reforma un tas, kas saistībās pret valsti iepriekš pārsvarā bija darba devēja, tagad ir darba ņēmēja ziņā. Proti, tagad darba ņēmējam būtiskākā nodokļu daļa ir jāsamaksā pašam, taču pirms tam tika veikts attiecīgs algu kāpums, lai to kompensētu. Kad kādā no dažādajiem Lietuvas algu kalkulatoriem minētos 1730 eiro pārvēršam neto algā, tad Lietuvā vidēji “uz rokas” saņemtie nepilni 1097 eiro jau ir samērā līdzīgs rādītājs tam, uz ko pretendē vidējais Latvijas darba ņēmējs.
Pie mums pērn ceturtajā ceturksnī mēneša vidējā neto alga bija 1055 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Lai arī minēto atkāpi ir vērts ņemt vērā, raugoties uz iedzīvotāju reālajiem ienākumiem, tomēr, raugoties uz kopējo ES valstu reitingu, gan Lietuva, gan Igaunija ir priekšā tādām valstīm kā Čehija, Portugāle un Grieķija. Ir vērts piebilst, ka, saskaņā ar “Reinisfischer” datiem, vēl 2020. gadā darba samaksas ziņā Grieķiju bija apsteigusi arī Latvija. Tobrīd vidējā darba samaksa pie mums bija 1152 eiro, bet helēņu darba ņēmēji caurmērā pretendēja uz 1060 eiro lielu pirmsnodokļu algu. Toreiz gan Latvijas pārsvaru lielā mērā noteica fakts, ka dažādu taupības pasākumu dēļ Grieķijā kritās arī vidējā darba samaksa. Kopš tā laika Egejas jūras pērles ekonomika acīmredzami sāk visai izteikti nostāties uz kājām, par spīti Covid-19 nodarītajam postam, ļaujot “atlēkt” arī algām. Rezultātā divu gadu laikā Grieķijas vidējā bruto alga kāpusi par visai iespaidīgiem 38,3%, kāpuma tempa ziņā apsteidzot visas pārējās ES dalībvalstis.
Vienlaikus ļoti straujus algu pieaugumus pēdējo divu gadu laikā ir izdevies sasniegt tādām labklājības valstīm kā Francija un Zviedrija, kur vidējā pirmsnodokļu alga ir kāpusi par attiecīgi 33,35% un 30,06% līdz 4130 eiro un 4154 eiro. To, visticamāk, kaut kādā mērā var saistīt tā dēvēto kovidnaudas iepludināšanu ekonomikā. Līdz ar to ir atbildēts arī jautājums, kas “baro” inflāciju Eiropā laikā, kad energoresursu un lauksaimniecības kultūru cenas preču biržās ir nokritušās.
Latvija ar 19,7% fiksēto vidējās algas kāpumu divu gadu periodā minētajā sarakstā ierindojas 8. vietā. Šķiet visai daudz, taču ar to vienalga nevar apsteigt patēriņa cenu pieaugumu. Tikmēr minētajās Zviedrijā un Francijā tas ir izdevies, kas liecina, ka pirktspējas ziņā mēs no šīm valstīm atpaliekam aizvien vairāk. Proti, inflācijas procents tur ir zemāks, bet nominālās algas pieaugums straujāks. Par atpalikšanu mēs pilnīgi noteikti varam runāt arī Dānijas un Austrijas kontekstā, kur algu pieauguma temps arī pārsniedz 19%, bet inflācija ir lēnāka nekā Latvijā.
Vēl ir jāpiebilst, ka iepriekš notikusī Grieķijas apsteigšana un tagadējā Maltas panākšana vēl nenozīmē, ka Latvijā strādājošais dzīvo labāk nekā šo valstu iedzīvotāji, kaut vai tā iemesla dēļ, ka šo dienvidvalstu iedzīvotājiem nenākas tā tērēties par dārgo siltumenerģiju, aukstās sezonas drēbēm un apaviem, līdz ar to viņu ikdienas solis ir bijis un aizvien ir ievērojami vieglāks nekā Latvijā. Vienlaikus ir pamats domāt, ka pēc notikušā pārtikas un izejvielu cenu krituma biržā arī mūsu valsts iedzīvotāju pirktspēja šogad varētu uzlaboties, tiesa, ar nosacījumu, ka pašreizējā šūpošanās pasaules finanšu tirgos neizvērsīsies jaunā lielā krīzē.
