Fakts, ka kādā no populārākajiem Latvijas mazumtirdzniecības tīkliem sviests atkal tiek tirgots par 99 eirocentiem (cenrādī norādīts, ka iepriekš tas maksājis 2,19 eiro), vēl nenozīmē, ka ar inflāciju un tās radītajām problēmām mēs būtu tikuši galā. Patiesībā bīstamība iedzīvotāju labklājībai, kas saistās ar augstu inflāciju, tikai pieaug.
Runājot par straujo patēriņa cenu pieaugumu, iedzīvotāji tradicionāli vērtē jau esošos zaudējumus, kas saistās ar lielākiem izdevumiem par konkrētām precēm un pakalpojumiem, tomēr patiesībā ietekme ir daudz plašāka. Šobrīd aizvien vairāk šķiet - ja inflācija saglabāsies augsta, lielākais posts vēl ir tikai gaidāms. Tas gan nav saistīts ar lielākiem rēķiniem vai izdevumiem par pārtiku, bet gan ietekmi uz kopējo tautsaimniecību.
Nesen intervijā TV3 raidījumam “900 sekundes” Latvijas Bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks atzina, ka cenu kāpums ir straujāks, nekā to varētu saistīt ar Krievijas Ukrainā uzsākto karu. Centrālās bankas vadītājs teica, ka gan eiro zonā, gan Latvijā inflācija vairs nav kara izraisīta. Viņš atgādināja, ka saistībā ar karu inflāciju izraisīja sākotnējais energoresursu cenu lēciens, taču tagad cenas ir kritušās, līdz ar to jārūk būtu inflācijai, taču tas nenotiek. Cita starpā līdzīgas atziņas nāk arī no Atlantijas okeāna otras puses - ASV, ka, neraugoties uz centrālo banku monetāro stingrību ekonomikā, pieprasījums aizvien saglabājas augsts, līdz ar to inflāciju neizdodas apvaldīt tā, kā uz to cer monetārie uzraugi.
Interesanti, ka laikā, kad iedzīvotāju pirktspēja samazinās, uzņēmumiem izdodas saglabāt augstas peļņas maržas un tikt pie peļņas pieauguma. Lai vai kā, tas norāda, ka ekonomikā ir izveidojies savdabīgs burbulis, pat neraugoties uz runām par recesiju. Februārī Latvijā gada inflācija aizvien noturējās virs 20% atzīmes, un tas liek piekrist centrālās bankas vadītājam, ka cenu izmaiņu tendence nav īsti “veselīga”. Turklāt ļoti slikti ir tas, ka arī eirozonas valstīs kopumā inflācijas procents dilst ļoti lēni. Kamēr ASV gada inflācijas rādītājs ir noslīdējis no 9,1% pērn vasarā līdz 6% šā gada februārī (un ar to vietējie monetārie uzraugi vēl nav īsti apmierināti), Eiropas monetārajā savienībā gada inflācija februārī bija 8,5% salīdzinājumā ar 8,6% janvārī. Šī ekonomikas cikla augstāko inflāciju eirozona bija sasniegusi oktobrī, kad tā bija palielinājusies līdz 10,6%, liecina “tradingeconomics.com” dati.
Mūsu valūtas zona inflācijas samazināšanās tempu ziņā aizvien izteiktāk atpaliek no ASV, un tas norāda uz to, ka, par spīti lielajai nastai, ko rada kredītresursu sadārdzinājums, ļaudīm vēl aizvien ir iespēja visai plaši atvērt makus, lai “kurinātu” patēriņa cenu indeksa kāpumu. Vienlaikus minētais aizvien izteiktāk norāda, ka Eiropas Centrālās bankas rīcība attiecībā uz inflācijas apkarošanas pasākumiem bija novēlota. Proti, vēl 2021. gada rudenī, kad inflācija jau bija pamatīgi ieskrējusies, no monetāro uzraugu retorikas varēja noprast, ka cenu kāpums pierims pats no sevis. Taču, tā kā inflācijas apkarošanā bija nogaidīts pārāk ilgi, to nācās slāpēt ar aizvien radikālākām metodēm, proti, procentu likmes ceļot strauji, kam seko lēcienveidīga kredītresursu sadārdzināšanās.
Patiesībā ir vēlreiz jāatgādina, ka dzīves dārdzības pieauguma sākotnējais dzinulis nebija pilna mēroga karš Ukrainā un ar to saistītās negācijas izejvielu tirgos. Inflācijas aizmetņi sevi pieteica jau apmēram gadu pirms kara sākuma, kad preču biržās sadārdzinājās gandrīz itin viss, jo tirgus bija pārpludināts ar “lētas” naudas resursiem.
Tajā pašā laikā Eiropā ir monetārie uzraugi, kuru rīcība bijusi daudz pārdomātāka. Šajā gadījumā runa ir par Norvēģijas piemēru. Šīs valsts centrālā banka bija viena no pirmajām pasaulē, kas pašreizējā ekonomiskā cikla ietvaros sāka kāpināt procentu likmes jau 2021. gada septembrī. ECB šim procesam pievērsās vien pērn vasarā. Līdz ar to Norvēģijas gadījumā ekonomika un valsts iedzīvotāji mazāk saskārās ar aizdevuma “likmju šoku”, turklāt bāzes procentu likme tur ir mazāka nekā eirozonā, tāpat kā mazāks ir arī inflācijas rādītājs. Norvēģijā gada inflācijas rādītājs februārī bija 6,3%, bet augstākais punkts - 7,5% - tika sasniegts pērn oktobrī. Gala rezultātā arī monetārie mēri var būt pakāpeniskāki. Šomēnes Norvēģijas centrālā banka likmi kāpināja par 0,25 procentpunktiem, kamēr ECB veica lēcienu par pusprocentpunktu. Gala rezultātā bāzes procentu likme eirozonā ir 3,5%, bet Norvēģijā 3%. Vienlaikus pie zemākas likmes Norvēģijas inflācijas apkarošanas rezultāts ir labāks.
Tā kā inflācija neplok tik raiti kā cerēts, bet peļņas maržas uzņēmumiem saglabājas augstas, ir pamats domāt, ka 16. martā veiktais likmes palielinājums pašreizējā monetārajā cikla nebūs pēdējais. Pie minētā ir jāpiebilst, ka vidēja termiņa ECB inflācijas mērķa rādītājs ir 2%, bet pat tagad, kad izejvielu cenas kritušās, reālais skaitlis ir četras reizes augstāks. Tādējādi nevaram izslēgt, ka nākamie mēneši vainagosies jaunā likmju kāpumā, tam aizvien vairāk sadārdzinot arī aizdevumu likmes un bremzējot ekonomiku. Respektīvi, kredītņēmēju kontu tukšošanās notiks aizvien straujāk, bet galvenais risks slēpjas apstāklī, ka reālajā ekonomikā naudas aprite var pēkšņi pārtrūkt, līdzīgi kā tas bija 2008. gadā.
Vēl kaut pāris mēnešus saglabājoties ļoti augstai inflācijai, mēs varam nonākt pie situācijas, kad līdz ar tālāku procentu likmju celšanu kredītu ņēmēji būs apkrauti ar dārgiem kredītiem, turklāt izdevumu kāpumu veicinās arī patēriņa cenu pieaugums, tajā pašā laikā ienākumu pieaugums nespēs apsteigt tempu, kādā palielinās dažādi izdevumi. Gala rezultātā inflācijas samazināšanās patiešām notiks, bet tas notiks caur būtisku cenu kritumu daudzās ekonomikas sfērās, kura rezultātā strauji samazināsies uzņēmumu ieņēmumi, kam var sekot bankrotu vilnis, jo ar samazinātiem ieņēmumiem vairs neradīsies iespēja apmaksāt krietni dārgākos kredītus. Finansiālās problēmās var nonākt arī valdības, jo tām strauji saruks nodokļu ieņēmumi, kur arī būs iespējas novilkt zināmas paralēles ar 2008. gada rudeni. Gala rezultāts būs ļoti nepatīkams lielākajai sabiedrības daļai, jo līdz ar jau pieminētajām negācijām radīsies grūtības izmaksāt algas.
Šobrīd šķiet, ka reālākais risinājums, lai izvairītos no ekonomiskajiem satricinājumiem, ir ļaut inflācijai nomierināties pašai, līdzīgi kā ECB uz to cerēja vēl 2021. gada rudenī, kad Norvēģija jau sāka celt procentu likmes.
