Globālās ekonomikas norises patlaban kļūst aizvien nelabvēlīgākas parastajiem darbarūķiem. Kā norāda dažādu valstu statistika, ar pieauguma trūkumu ir saskārusies rūpniecība un aizvien izteiktāk iezīmējas tendence, kas vērsta vai nu uz ražošanas izaugsmes tempu kritumu, vai produkcijas izlaides samazināšanos vispār.
Tas cita starpā norāda uz realizācijas grūtībām, kas ir slikta ziņa gan uzņēmumu vadītājiem, gan arī vienkāršiem darbaļaudīm. Pirmkārt, ražošanas uzņēmumos varētu kristies nodarbināto skaits un pieaugt bezdarba līmenis. Otrkārt, pasaules ekonomika aizvien vairāk saskaras ar izaugsmes grūtībām, un problēmu loks ir daudz plašāks, kas norāda ne tikai uz to, ka var kristies nodarbināto skaits pie konveijeriem, bet pasaule var piedzīvot vispārēja labklājības līmeņa samazināšanos, un to atjaunot kļūs aizvien grūtāk.
“Neatkarīgā” jau ziņojusi, ka ar ievērojamu kritumu saskārusies Latvijas apstrādes rūpniecība - nozare, kas ir lielākā mūsu valsts tautsaimniecībā, jau vairākus gadus ir kalpojusi par tās dzinējspēku un to ko tautā pieņemts raksturot kā rūpniecību. Bez šīs nozares rūpniecībai tiek pieskaitīta arī ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde, kā arī elektroenerģijas ražošana, gāzes apgāde u.c. vairāk ar komunālo sfēru saistītas nozares. Kā liecināja dati par janvāri, kopējais nozares produkcijas apjoms salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo mēnesi ir sarucis par 6,1%. Ja neņemtu vērā datus par Covid-19 atnākšanas sākumā nodarīto postu, tad šis būtu lielākais kritums kopš 2008. gadā notikušās globālās ekonomiskās krīzes perioda.
Tas, kāpēc ir sanācis tik slikti, ir plašākas apskates vērts, tomēr uzreiz ir jāsaka, ka Latvijas ražošanas tendences nav nekas unikāls. Ekonomikas attīstības ziņā izslavētajā Igaunijā janvārī piedzīvots aptuveni līdzvērtīgs apstrādes rūpniecības kritums. Tur minētajā nozarē ražošanas apjomi kritušies par 6,3%, liecina “Tradingeconomics.com” dati. Tomēr vienlaikus iepriekš izdaudzinātais Igaunijas tautsaimniecības lēciens ir novedis pie ekonomikas pārkaršanas. Ražošanas statistikā ir redzams, ka laikā, kamēr Latvijas apstrādes rūpniecība pagājušā gada rudenī kritās par nedaudz vairāk kā procentu un novembrī pat piedzīvoja izaugsmi, Igaunijā kritums sasniedzis pat divciparu procentos mērāmu skaitli. Vissliktākā situācija ir bijusi pērn novembrī, kad salīdzinājumā ar 2021. gada priekšpēdējo mēnesi ražošana kritusi par 13,7%, savukārt decembrī kritums bija 12,1%. Tas krietni apsteidz pat to samazinājumu, ko Latvijas apstrādes rūpniecība piedzīvoja brīdī, kad 2020. gada pavasarī ekonomiku nobremzēja Eiropā notiekošā masveida saslimšana ar Covid-19.
Arī Lietuvai iepriekšējais ekonomikas skrējiens nav bijis labvēlīgs pašreizējiem apstrādes rūpniecības datiem. Tur janvārī apjomi, rēķinot gada izteiksmē, ir kritušies par 12,1% un samazinājums ir vērojams jau trīs mēnešus pēc kārtas. Pērn decembrī un novembrī pret atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā apjomi kritušies attiecīgi par 10,2% un 0,8%. Nevar noliegt, ka ražošanas konjunktūra strauji pasliktinās un realizācijas grūtības pieaug, tādējādi Baltijas ražotāji šogad var saskarties ar būtiskiem izaicinājumiem.
Kā rāda statistika, uz samazinājumu vērstas rūpniecības tendences ir ne tikai Baltijā, bet arī citviet Eiropā. Piemēram, Eiropas ražošanas kalvē Vācijā šā gada janvārī apstrādes rūpniecības produkcija gada izteiksmē kritās par 0,9%, sekojot 1,5% vērtam kritumam decembrī. Tikmēr otrpus Atlantijai - ASV - pret atbilstošu periodu pērn janvārī apstrādes rūpniecība augusi par 0,3% pēc tam, kad decembrī tika reģistrēts 1% vērts samazinājums. Salīdzinājumam - vēl pērn pavasarī pasaules lielākajā ekonomikā šis rādītājs bija ap 5%.
Par otro lielāko pasaules tautsaimniecību Ķīnu “Tradingeconomics.com” dati raksta tapšanas brīdī bija pieejami par pērnā gada decembri. Taču arī tur izaugsme strauji piezemējusies. Pret iepriekšējā gada decembri sasniegts vien 0,2% kāpums, bet vēl pāris mēnešus iepriekš tur ražošanas kāpums gada izteiksmē sasniedza piecus sešus procentus.
Atgriežoties Eiropā, var rasties jautājums, kāpēc Latvijā ražošana krīt straujāk nekā Vācijā? Atbilde ir meklējama ražošanas struktūrā. Proti, Latvijā vadošas nozares ir kokrūpniecība un pārtika, bet attiecībā uz Vāciju visi zina par tās mašīnbūves produkciju - gan to, kas ir saistīta tieši ar auto, gan to, kuru var vērtēt kā plaša patēriņa produkciju. Kokrūpniecība tradicionāli straujāk izjūt pasaules ekonomikas svārstības nekā citas nozares. Savukārt mūsu pārtikas rūpniecība cieš no nelabvēlīgām demogrāfijas tendencēm, jo pārsvarā tās produkcija tiek realizēta tepat Latvijā.
Par laimi, arī pie mums pastāv mašīnbūve, turklāt pēdējos gados ar aizvien pieaugošu nozīmi eksportā. Pateicoties tai un vēl citām uz augstas pievienotās vērtības balstītām nozarēm, piemēram, elektroniku, ķīmiju, atsevišķām tekstila nozares sadaļām, Latvijas nākotnes izaugsmes potenciāls nedraud izsīkt. Ir jāpiebilst, ka arī augstāk minētā kokrūpniecība un pārtikas ražošana strādā pie aizvien izsmalcinātākiem produktiem, tāpēc arī šo nozaru devumu gan pašreiz, gan nākotnē būtu grēks smādēt. Tiesa, ražošanas nozīme iedzīvotāju labklājības veidošanā ir atkarīga galvenokārt no ārējiem faktoriem, un šajā gadījumā mazāks uztraukums ir par energoresursu cenām nekā par globālā pieprasījuma fonu.
Tas, ar ko patlaban saskaras Latvijas un citu valstu rūpniecības uzņēmumi, ir saistīts ar gadu desmitiem uzkrātām problēmām. Turklāt visai kardinālu ietekmi ienesa arī Covid-19 vīrusa parādīšanās. Tā ne tikai nobrucināja loģistikas ķēdes, bet arī mainīja iedzīvotāju naudas tērēšanas paradumus. Daļai iedzīvotāju zuda ienākumu avoti, taču vēl lielākai daļai darbs un alga saglabājās un ienākumi pat pieauga, kas bija vispārēja tendence gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Bet ar slimības izplatību saistītie pulcēšanās ierobežojumi ievērojami mainīja arī ļaužu patēriņa struktūru. Iepriekšējo izklaižu vietā cilvēki, sēžot mājās, ar interneta starpniecību iegādājās lielu daudzumu dažādu sadzīves tehnikas preču. Savukārt kādreizējo ceļojumu vietā gan pie mums, gan daudz kur Rietumeiropā cilvēki izvēlējās būvēt gan pirtiņas, gan šķūnīšus. Vārdu sakot, radās labvēlīga augsne straujam rūpniecības preču pieprasījumam, tādējādi patēriņš laika horizonta ziņā strauji aizvirzījās gadiem uz priekšu. To varējām just arī Latvijā, kad kokmateriālus dažādās to apstrādes stadijās bija grūti dabūt atbilstošā kvalitātē. Savukārt gatavās dažādas koka saimniecības “ēciņas” nereti bija jāgaida mēnešiem.
Dažādu ilglietošanas preču tirgus nav no gumijas, un tā ilglaicīgas izplešanās iespējas ir visai ierobežotas. Droši vien tikai retajam ir vajadzība pēc sešiem ledusskapjiem vai septiņiem televizoriem, nemaz nerunājot par fundamentālākām lietām kā auto vai mājokļiem, tādējādi šī vajadzību izsīkšana nosaka toni ilglietošanas rūpniecības preču realizācijā. Likumsakarīgi pēc iepriekš minētā patēriņa “uzliesmojuma” seko loģiska korekcija, turklāt lejupslīdi tendējošo virzību negatīvi ietekmē gan augošās aizdevuma likmes, gan augstās inflācijas samazinātā pirktspēja. Tādējādi pasaules un arī Latvijas rūpniecības tirgus patlaban dodas pa lejupejošu trajektoriju līdz brīdim, kad patērētāju vajadzības un materiālās iespējas atkal pieaugs. Turklāt daudz kas ir ticis iegādāts, izmantojot aizņēmumus, bet jauni aizdevumi ir dārgāki un kredītspēja ir kritusies. Tādējādi šis gads būs labvēlīgāks uzņēmumiem, kas ražo plaša patēriņa preces, bet sliktāks tiem, kuru produkcijai ir ilgākas ekspluatācijas raksturs. Tāpēc ir ļoti maz izredžu šogad sagaidīt pamanāmu rūpniecības pieaugumu gan Latvijā, gan citviet pasaulē.
