Vai un cik daudz līdzekļu novirzīt fondēto pensiju sistēmai, ir aktuāls jautājums jau aptuveni divdesmit gadu, tāpat kā šaubas par to, vai ieguldītā nauda spēs ģenerēt nopietnu atdevi pēc tam, kad iedzīvotāji pārtrauks sava darba mūžu. Diskusijas par šīs problēmas risinājumiem ir atsākušās Lietuvā, bet Igaunijā iedzīvotājiem, nomaksājot nodokli, tika ļauts izņemt līdzekļus no pensiju 2. līmeņa plāniem.
Iemesls, kādēļ diskusiju jautājums par ieguldījumu lietderīgumu pensiju 2. līmenī arī Latvijā var aktualizēties ar jaunu sparu, ir tā pēdējā laika visai bēdīgā statistika. Sevišķi tā attiecas uz konservatīvo segmentu, kas iegulda finansiāli stabilo valdību parāda vērtspapīros - parādzīmēs un obligācijās. Cilvēkiem, kuriem došanās pensijā varētu būt visai drīza, ir tieši draudi saskarties ar sliktāko pensiju plānu ieguldījumu statistiku, īpaši, ja viņi ir ieguldījuši tieši konservatīvajā segmentā.
Problēma ir tā, ka trijiem no šajā segmentā strādājošajiem pensiju plāniem ienesīgums ir negatīvs pat desmit gadu periodā, bet atlikušajiem diviem tas ir, maigi sakot, pieticīgs. Līdz ar to šo pensiju plānu klienti patiešām var nonākt pie atziņas, ka 2. pensiju līmenis nestrādā kā vajag. Tomēr kreņķis ir lielāks par minēto piecu pensiju plānu neiepriecinošajiem rezultātiem. Līdz pagājušās desmitgades otrajai pusei Latvijā 2. pensiju līmeņa plāni bija pamatā orientēti uz parāda vērtspapīru tirgu un ieguldījumiem dinamiskākajā akciju tirgū bija relatīvi neliels īpatsvars. Padsmit gadu par tā dēvētajiem aktīvajiem pensiju plāniem tika uzskatīti tādi, kuriem akciju tirgū bija atļauts ieguldīt līdz 50% līdzekļu. Tādējādi arī šo “aktīvo” pensiju plānu ienesīguma rādītāji ir lielā mērā atkarīgi no situācijas obligāciju tirgū.
Par laimi, pēdējos gados situācija ir mainījusies uz pozitīvo pusi un tagad pensiju krājējam ir iespēja izvēlēties ieguldījumu plānus ar 75% un arī 100% akciju īpatsvaru to investīciju portfelī. Tie gan būtu tiem, kuriem līdz došanās brīdim pensijā ir vismaz 10-15 gadu. Savukārt, ja došanās pensijā paredzēta drīz, tad līdzekļu pārvietošana no konservatīvā pensiju plāna uz tādu, kas ir “superaktīvs”, ir ļoti bīstama, bet par to vēlāk rakstā. Pašreizējās situācijas sliktā puse ir tā, ka pēdējo pārdesmit gadu laikā uzkrātās pasaules ekonomiskās problēmas ir novedušas pie pensiju ieguldījumu zaudējumiem.
Pirms divdesmit gadiem, kad tika likti pamati Latvijas fondēto pensiju sistēmai, situācija finanšu tirgos kardināli atšķīrās no tās, kas ir tagad. Toreizējie uzstādījumi, ka ar 2. pensiju līmeņa palīdzību varēs tikt pie 4% vai 6% ienesīguma gadā un sakrāt adekvātu uzkrājumu vecumdienām, bija atbilstoši tā laika tirgus konjunktūrai un iepriekšējai pieredzei. Pieredze liecina, ka labajos laikos tiek uzkrāts vairāk nekā zaudēts krīzē, un šis uzstādījums lielā mērā darbojas vēl šobaltdien. Viss ir atkarīgs no tā, kāda veida pensiju plānā tiek uzglabāta nauda.
Tomēr 2008. gada finanšu krīze bija īpaša un tā radikāli izmainīja gan pasaules ekonomiku, gan situāciju finanšu tirgū. Pārmērīgi uzkurinātās kreditēšanas sekas noveda pie situācijas, ka globālā ekonomika faktiski nonāca centrālo banku atkarībā. Tas tāpēc, ka trūka naudas ekonomikas finansēšanai un kredītriski bija tik augstā līmenī, ka finanšu sektors daudz labprātāk kreditēja valstis ar diezgan drošu iespēju, ka tā atmaksās aizdevumu, turklāt vēl ar procentiem. Lai situāciju mainītu, centrālās bankas noteica rekordzemas refinansēšanas likmes un arī pašas sāka uzpirkt valdību parāda vērtspapīrus, lai kristos to ienesīgums un bankas vairāk pievērstos privātā sektora kreditēšanai. Otrs būtisks ieguvums - kritās aizņēmumu likmes arī privātajam sektoram.
Tomēr bija arī zaudējumi, un tie ir saistīti ar pensiju fondu iespējām nopelnīt saviem ieguldītājiem. Kamēr procentu likmes krita, bet vienlaikus ar obligāciju cenām viss bija labi, tiem, kas devās pensijā pirms gadiem pieciem, attiecībā uz finanšu tirgos notiekošo nebija pamata sūkstīties. Taču patlaban situācija ir pretēja, jo arī obligāciju cenas ir kritušās. Kovidlaikā pieredzētie centrālo banku un valdību naudas plūdi izvērtās iespaidīgā inflācijā, kuru vēl vairāk “uzkarsēja” Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas lika celt procentu likmes un izraisīja jau iepriekš izlaisto obligāciju cenu kritumu, jo kādēļ gan ieguldītājam pirkt obligācijas ar 0% atdevi, ja var iegādāties ar 2-3% ienesīgumu gadā.
Lai tiktu pie optimāla skatījuma, kā un vai pensiju 2. līmenis strādā, ir jāatskatās iepriekš veikto ieguldījumu vēsturē, kas ļauj izvērtēt, cik efektīvi līdzekļi ir izmantoti. Ja gribam izvērtēt, cik lielā mērā pensiju līdzekļiem izdodas pārvarēt krīzes un dot atdevi vēlākā periodā, vislabāk vadīties pēc pēdējo 15 gadu ienesīguma rezultātiem. No tiem pensiju plāniem, kuri darbojas minētajā atskaites periodā, neviens to nav noslēdzis ar mīnusa zīmi. Tiesa, arī par ideālu uzskatītais 4% vai 6% ienesīgums gadā ne tuvu nav sasniegts.
Reālais ienesīgums, ko ieguldītājs saņem, atrēķinot komisijas, pēc šā gada 9. marta datiem, svārstās no 1,39% līdz 3,17% vidēji gadā. Tas nozīmē, ka viens eiro, kas veiksmīgākajā pensiju plānā tika ieguldīts pirms 15 gadiem, šā gada 9. martā bija 1,58 eiro vērts. Proti, minētais eiro 15 gadu laika periodā ir “strādājis” ar 57,64% ienesīgumu. Savukārt pensiju plānam, kas 15 gados strādājis ar vājāko sniegumu, viens ieguldītais eiro vērtībā pieaudzis līdz 1,23 eiro, tātad tam ir 23% ienesīgums. Šeit gan ir jāņem vērā, ka pēdējo gadu biržas kopumā atradušās lejupslīdē un finanšu aktīvu cenas ir ievērojami kritušās, tādējādi samazinot arī ilgtermiņa ienesīgumu. Šis kritums uz visu 15 gadu periodu atsevišķiem pensiju plāniem veido pat aptuveni 1% vidējos gada procentos. Lai vai kā, tam, kuram tūlīt ir jādodas pensijā un saskaņā ar vēl spēkā esošo likumdošanu pensiju portfelis tiks pārdots par pašreizējām zemajām cenām, ir gluži vienalga, kas noticis finanšu tirgū. Par laimi, normu, ka viss ieguldījuma portfelis tiek izpārdots pensionēšanās brīdī, ir paredzēts mainīt.
Sliktie rādītāji, kas patlaban izriet no tirgus vājuma, ir pamats augošajai skepsei, un Lietuvā jau sevi pieteikušas politiķu iniciatīvas padarīt pensiju 2. līmeni par brīvprātīgu. Igaunijā tas jau ir noticis pirms pāris gadiem, kad, saskaņā ar portāla “Delfi” publiskoto, 150 tūkstoši iedzīvotāju pieņēmuši lēmumu izņemt 1,34 miljardus eiro. Jāpiebilst, ka uzkrājumu veidošana nākotnei ir visai jutīga tēma, sevišķi, kad ieguldījuma vērtība krīt. Tas, ka apmēram 22% Igaunijas strādājošo ir izlēmuši naudu no 2. pensiju līmeņa izņemt, rada zināmus riskus pārējai sabiedrības daļai. Vairumā gadījumu šī nauda tika vienkārši notrallināta, atņemot sev būtisku potenciālu ienākumu daļu, sasniedzot vecumdienas. Lai arī Lietuva un Igaunija ekonomikas attīstības ziņā ir gājušas tālāk nekā Latvija, ir jāsaprot, ka arī tur, līdzīgi kā Latvijā, netrūkst ar populismu sirgstošu politiķu, kuri vēlas izpatikt sabiedrības daļai, kura vēlas visu izbaudīt “šeit un tagad”, daudz nebēdājot par to, kas notiks vēlāk.
Nevar izslēgt, ka kaut ko tādu drīzumā mēģinās uzsākt arī Latvijā. Kāds no tā būtu rezultāts? Droši vien līdzīgs kā Igaunijā, kad liela daļa izņemto līdzekļu tiktu iztērēti īstermiņa baudām. Ja tas notiktu šobrīd, tās būtu jaunas dzīres inflācijai, kura atkal varētu sasniegt jaunus augstākos punktus kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu cenu lēciena.
