Patēriņa cenu indeksa pieaugums Latvijā nu jau šķiet nedabīgi augsts, ja palūkojamies uz kopējām ekonomiskajām tendencēm. Tas varētu liecināt par konkurences trūkumu. Tomēr vienlaikus patēriņa cenu indeksu ietekmē arī cenu spirāles iegriešanās, kad iepriekš jau notikušais preču un pakalpojumu sadārdzinājums rada iemeslu jaunam sadārdzinājumam citās patēriņa grupās.
Februārī salīdzinājumā ar pagājušā gada otro mēnesi kopējais cenu līmenis Latvijā ir pieaudzis par 20,3%, ziņo Centrālā statistikas pārvalde (CSP).
Ja paraugāmies uz abām kaimiņvalstīm, kuras vēl nesen inflācijas jomā atradās Eiropas Savienības avangardā, tad redzam, ka tur inflācijas samazināšanās notiek straujāk nekā pie mums. Lietuvā gada inflācijas rādītājs ir krities no 24,1% septembrī līdz 18,7% februārī. Savukārt Igaunijā kritums ir bijis vēl straujāks - no 24,8% augustā līdz 17,6% pagājušajā mēnesī.
Nav gan gluži tā, ka pie mums inflācija turpinātu augt, kā tas bija novērojams līdz pagājušā gada rudenim, kad septembrī gada inflācijas rādītājs bija pakāpies līdz 22,2%. Februārī salīdzinājumā ar pagājušā gada otro mēnesi kopējais cenu līmenis Latvijā ir pieaudzis par 20,3%. Salīdzinājumam - janvārī gada inflācija tika fiksēta 21,5% līmenī, liecina CSP dati. Ja vien izpaliktu Ungārijas vairāk nekā 25% vērtais patēriņa cenu pieaugums gada izteiksmē, tad Latvijai būtu iespēja ieņemt dzīves dārdzības pieauguma antilīdera vietu ES valstu vidū.
Tas, par ko būtu pamats satraukties, ir fakts, ka, neraugoties uz it kā notikušo degvielas un elektrības cenu samazināšanos, dzīves dārdzības pieauguma temps gandrīz nemainās. Lai saprastu, kāpēc inflācija gada griezumā samazinās tik lēni, ir vērts aplūkot, kas ar cenām noticis viena mēneša laikā, un sākotnējā aina nav neko iepriecinoša Proti, februārī salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi patēriņa cenas pieaugušas vidēji par 0,6%. Salīdzinājumam - janvārī šis skaitlis bija 0,5%. It kā nebūtiska atšķirība, taču runa nav par procenta desmitdaļu, bet gan vispārējo tendenci, kuras rezultātā nenonākam pie patērētājam tīkama rezultāta.
No mūsu statistikas izriet, ka februāris nav bijis sevišķi labvēlīgs to iedzīvotāju makiem, kuri tiecas svinēt vai aizmirsties. Pagājušajā mēnesī salīdzinājumā ar janvāri alkoholisko dzērienu cenas ir pieaugušas par 2,7%, tajā skaitā alum par 5,6%, kas abos gadījumos vienam mēnesim ir samērā daudz, ja raugās uz kopējo cenu izmaiņu līkni. Jāpiebilst, ka jau janvārī alkoholiskie dzērieni kopumā sadārdzinājās par 1,9%. Taču ja raugāmies uz dzīves dārdzības izmaiņām kopumā, tad var teikt, ka patlaban augstā inflācija “salasās no dažādiem sīkumiem” un lokālām cenu svārstībām. Piemēram, ir nepārprotami redzams, ka pēdējos mēnešos degviela kļuvusi jau pamanāmi lētāka nekā pagājušā gada pavasarī un vasarā. Taču viena mēneša ietvaros arī degviela bija tā, kas inflācijai neļāva pilnvērtīgi doties lejupvirzienā, lai gan iekšdedzes dzinēju kurināmajiem cenu izmaiņas bija tendētas pretēji, dīzeļdegvielas cenai caurmērā krītoties par 0,7%, bet benzīnam pieaugot par 1,4%.
Īpašu uzmanību ir vērts veltīt pārtikas cenu izmaiņām. Šeit ziņas ir gan sliktas, gan labas. Ja sākam ar pirmajām, tad jānorāda uz raksta sākumā minēto cenu virzību iepriekšējās inflācijas spirāles ietvaros. Citu pārtikas produktu vidū šeit īpaši izceļas olas, to cenai mēneša laikā pieaugot par 4,2%, ko var vērtēt kā ļoti strauju kāpumu. Jāpiebilst, ka arī iepriekš olu cena mēnesī auga apmēram par 3%, un skaidrojums lielā mērā ir saistīts ar iepriekš dārdzībā pieaugošo lopbarību un elektrību. Vienlaikus ir pārtikas segmenti, kur spirālveida cenu kāpums kombinējas ar sezonālajiem faktoriem. Šo apstākļu kopsakarība laikam ir galvenais iemesls, kādēļ svaigi dārzeņi mēneša laikā ir sadārdzinājušies gandrīz par 20%, bet svaigiem augļiem cenas kāpušas par 5,1%.
Janvāri un jo īpaši februāri varam uzskatīt par pagrieziena punktu attiecībā uz patēriņa cenu tendencēm pārtikas nozarē. Kopumā pārtika vēl kļūst dārgāka, jo atsevišķām precēm cenas vēl turpina kāpt, turklāt ļoti strauji, tomēr aizvien vairāk parādās tādu preču, kurām cena krītas, turklāt diezgan ievērojami. Globālo piena tendenču dēļ ir vērojams straujš piena iepirkuma cenu kritums Latvijā, kas sācis atspoguļoties “baltā zelta” cenrāžos veikalu plauktos. Piemēram, februārī salīdzinājumā ar janvāri piena cena ir sarukusi caurmērā par 10,4%.
Patērētāju makiem pozitīvu pavērsienu ir piedzīvojusi arī lielai iedzīvotāju daļai tik svarīgā miltu un graudaugu grupa, kur viena mēneša laikā cenas sarukušas vidēji par 2%. Savukārt rīsiem mēneša laikā cena nokritusies caurmērā par 4,4%. Arī gaļas cienītāju maki un konti kopumā tiek tukšoti mazāk nekā iepriekš. Gaļa un tās izstrādājumi mēneša laikā vidēji kļuvuši par 1,2% lētāki, mājputnu gaļai kļūstot par 2%, bet liellopu gaļai par pusprocentu lētākai. Attiecībā uz liellopu gaļu var piebilst, ka Latvijas mazumtirdzniecībā tās cenai ir vērojams kritums jau četrus mēnešus pēc kārtas.
Ja runājam par pārtikas segmentu kopumā, tad diezgan nepārprotami var redzēt, ka pieaug gan produktu cenu krituma apmēri, gan arī pašu produktu skaits, kuriem cena sāk sarukt. Tādējādi, ja neskaita kādus atsevišķus segmentus, piemēram, svaigos augļus un dārzeņus, kuriem cenas sezonālo faktoru ietekmē augs, ir pamats cerēt uz aizvien būtiskākiem pārtikas produktu cenas samazinājumiem.
