Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, tam sekojošās pret šo valsti noteiktās ekonomiskās sankcijas un fosilā kurināmā sadārdzinājums vismaz šķietami likās īstais brīdis, kad Eiropai mobilizēt savus resursus, lai aktīvāk dotos sevis nospraustā “zaļā kursa” virzienā, cenšoties maksimāli pāriet uz atjaunojamajiem energoresursiem. Taču sākotnējās bažas par fosilo energoresursu trūkumu ir izplēnējušas, un patlaban gan nafta, gan gāze maksā lētāk nekā kara priekšvakarā.
Runas par pāreju uz citiem energoresursiem parasti aktualizējas brīdī, kad nafta un gāze strauji kļūst dārgāka, un sāk pieklust, kad cenas krītas. Tiesa, no ekspertu teiktā izriet, ka pašreizējais cenu samazinājums neapturēs citu energoresursu aizvien aktīvāku ieviešanu apritē.
Atbildot uz jautājumu, vai pašreizējais fosilā kurināmā cenu kritums var nobremzēt pāreju uz atjaunojamajiem energoresursiem, a/s “Latvenergo” enerģijas vairumtirdzniecības direktors Guntis Lūsis atbild noliedzoši. “Pieaugoša un augsta atjaunīgo resursu izstrāde nozīmēs fosilo resursu cenu samazinājumu. Taču klimata mērķi nozīmē, ka netiek lietota nekāda gāze, arī lēta. Savukārt bez atjaunīgo resursu jaudām būs jāsamierinās ar neprognozējami dārgām fosilo resursu cenām,” viedokli pamato energokompānijas eksperts. Viņš arī atgādina, ka arvien biežāk notiekošās dabas katastrofas un ekstremālie fosilo piegāžu cenu “pīķi” motivē Eiropas Savienību pieaugošā tempā pārslēgties uz atjaunīgajiem energoresursiem.
Arī Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis norāda, ka investori un arī patērētāji aizvien lielāku ekonomisko vērtību piešķirs ne tikai īstermiņā zemākajai elektroenerģijas un siltumenerģijas cenai, bet arī iespējām ilgtermiņā saglabāt šo cenu stabilu un pasargātu no neprognozējamām, ar globālo politiku saistītām un neietekmējamām svārstībām, un pamatoti būs gatavi par enerģiju piemaksāt zināmu prēmiju par cenas stabilitāti.
Savukārt “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka, veidojot klimata un enerģētikas politiku, neviens nerēķinājās ar gāzes cenām, kādas bija 2022. gada augustā (toreiz dabasgāzes cena īslaicīgi pārsniedza pat 300 eiro atzīmi par megavatstundu). Tāpat, pēc bankas eksperta teiktā, neviens nav rēķinājies pat ar tādām cenām, kādas ir šobrīd un visdrīzāk būs pārskatāmā nākotnē. Proti, neraugoties uz pēdējo mēnešu kritumu, cena (ap 50 eiro par megavatstundu) caurmērā ir divas vai divarpus reizes augstāka nekā pirms straujā lēciena, kas aizsākās 2021. gada pavasarī un vasarā.
Vērtējot situāciju kopumā, G. Valdmanis paredz, ka šobrīd vērojamās fosilo energoresursu cenu svārstības tomēr neatstās nozīmīgu iespaidu uz atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju tālāko izplatību Eiropas valstīs un arī šo valstu virzību uz tā saukto zaļo kursu - tas ir izskaidrojams ar vairākiem apsvērumiem. Asociācijas eksperts vērš uzmanību uz to, ka neatkarīgi no fosilo energoresursu cenu svārstībām no izmaksu viedokļa vēja enerģija jau vairākus gadus esot viena no investīcijām vispievilcīgākajām elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijām, jo nodrošinot zemāko vidēji svērto elektroenerģijas pašizmaksu ilgtermiņā. Arī saules enerģijas ražošanas iekārtu ekonomiskā konkurētspēja elektroenerģijas tirgū pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojusies. “Ar nosacījumu, ka saražotā elektroenerģija tiek patērētā maksimāli tuvu ražošanas vietai, samazinot tīklu operatoru pakalpojumu izmantošanu, tās ir konkurētspējīgas pat pie salīdzinoši zemām fosilo energoresursu cenām,” vērtē G. Valdmanis.
Saules enerģijas stacijām šobrīd labvēlīgs ir arī komerciālais aspekts. Pēc “Latvenergo” Energorisinājumu pārdošanas projektu vadītāja Kriša Prūša rīcībā esošās informācijas, šobrīd saules enerģijas stacijām atmaksāšanās laiks ir vidēji līdz septiņiem gadiem, bet tas ir atkarīgs no uzņēmuma patēriņa specifikas, pieslēguma veida un tarifa. Tā kā pašlaik elektroenerģijas cenas ir pieaugušas, klientiem tas ir vēl viens motivējošs apstāklis, kas nozīmē, ka saules paneļi var atpelnīties ātrāk, uzskata energokompānijas pārstāvis. Savukārt saules paneļiem un invertoriem cenas, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir samazinājušās, taču pieaug darbaspēka izmaksas, kas veido būtisku daļu visa projekta izmaksās, norāda enerģētikas eksperts.
G. Valdmanis norāda uz faktu, ka jau pēdējos gadus atjaunojamās enerģijas ražotņu attīstības tempi elektroenerģijas sektorā ir straujāki nekā fosilās enerģijas ražotņu attīstības tempi. Tāpat esot gaidāms, ka daļa no fosilās enerģijas ražotnēm pakāpeniski sasniegs savu plānotā darba mūža noslēgumu. Tās vairs netiks aizstātas ar jaunām, analogām ražotnēm, jo šādas investīcijas tiktu uzskatītas par pārāk riskantām. “Tomēr vienlaikus jau šobrīd vērojam, ka fosilo energoresursu industrijas vidū palielinās interese par iespējamo sadarbību ar atjaunojamās enerģijas industriju. Kā pietiekami ticams un tehnoloģiski jau šobrīd iespējams ir jāvērtē scenārijs, ka esošās enerģijas ražotnes un iekārtas, kurās tiek izmantots fosilais kurināmais, pakāpeniski aizvietos tādi kurināmie kā no atjaunojamas enerģijas ražots ūdeņradis, metāns vai komplicētākas sintētiskās degvielas,” nākotnes scenāriju ieskicē enerģētiķu asociācijas pārstāvis.
Runājot par naftas cenas ietekmi uz potenciāli zaļākas ekonomikas ievirzi, P. Strautiņš izsaka viedokli, ka šī resursa cena jau sen vairs nav pats svarīgākais faktors, kas noteiks tās izmantošanas apjomu nākotnē. Pēc viņa teiktā, caurmērā ES, ja vien naftas cena nav ekstrēmi augsta, tā veido mazāk nekā pusi transporta degvielu cenas, jo ir augsti akcīzes nodokļi. Pēdējā laikā biržas cenas īpatsvars kopējā mazumtirdzniecības cenā Latvijā ir ap 35-40%. Runājot par fosilās degvielas izskaušanas mehānismiem, P. Strautiņš teic, ka šobrīd elektroauto pārdošanas pieaugumu veicina galvenokārt ar atbalstu pircējiem, bet nākotnē iekšdedzes dzinēju izmantošana vieglajās automašīnās gluži vienkārši tiks aizliegta. Piemēram, Lielbritānijā tas paredzēts no 2030. gada, bet Ķīnā un Kanādā no 2035. gada. Somija to plāno izdarīt līdz 2040. gadam. Kanāda ir arī noteikusi arī lietošanas termiņu iepriekš pārdotajiem iekšdedzes dzinēja vieglajiem auto - tas ir 2050. gads. Tikmēr smagajiem auto, pēc “Luminor” eksperta domām, fosilo degvielu aizstāšana visdrīzāk notiks gan ar elektroakumulatoriem, gan ūdeņradi, atkarībā no auto masas.
Arī šajā segmentā tehnoloģiju ieviešana visdrīzāk netiks atstāta tirgus spēku ziņā. Itālija plāno obligātu elektrodzinēju lietošanu vieglajos auto no 2035. gada, bet komercauto no 2040. gada. “Tiek meklētas iespējas aizstāt naftas produktus arī aviācijā. Tuvākās distancēs tehniski iespējama varētu būt elektrisko lidmašīnu izmantošana, tālākiem lidojumiem acīmredzot būs jāizmanto sintētiskas vai uz biomasu balstītās degvielas. Svarīgs naftas izmantojums ir naftas ķīmiskā rūpniecība (ap 1/5 kopējā naftas patēriņa), nākotnē plastmasas pamatvielu un citu ķimikāliju ražošanā acīmredzot būs jāpaļaujas uz biomasu,” spriež P. Strautiņš.
