Janvāra inflācijas rādītājs bija augstāks nekā decembrī, un iedzīvotāju maki turpināja kļūt tukšāki. Aizvien turpināja rukt kopējais pirktspējas līmenis. Vienlaikus pozitīvais: ir daudzas norādes, ka gada inflācijas rādītājs jau visai drīz var sarukt līdz viencipara procentu skaitlim. Tas nenozīmē, ka daudziem, kuri saskaras ar ikdienas materiālajiem sarežģījumiem, dzīve kļūs vienkāršāka.
Tas, cik būtisks būs inflācijas kritums, ir atkarīgs no dažādu ekonomisko faktoru kopuma, kas ļoti radikāli var celt vai samazināt patēriņa cenu pieauguma tempu. Turklāt apstākļi, kas var izraisīt inflācijas kritumu, ne vienmēr sola labklājības pieaugumu. Ļoti bieži tās ir krīzes, kas izraisa pieprasījuma kritumu ekonomikā un ienākumu samazināšanos. Respektīvi, kaut kas līdzīgs 2008. gada norisēm. Arī šobrīd varam vilkt zināmas paralēles ar laika periodu pirms 15 gadiem - ir cenu burbuļi, un uz to fona ekonomiskā aktivitāte saglabājas visai augsta, par ko liecina arī mūsu ekonomikas izvairīšanās no recesijas pagājušā gada pēdējā ceturksnī. Mūsu valsts tautsaimniecībā netrūkst dažādu nianšu, kas daudziem lasītājiem var palikt nepamanītas, bet laikam, kad dzīves dārdzība ir pieaugusi, ir arī medaļas otra puse. Šajā laikā mājsaimniecību noguldījumi komercbankās ir turpinājuši augt, bet mājokļu tirgū saglabājusies samērā augsta aktivitāte, neraugoties uz to, ka viens to kvadrātmetrs kļūst aizvien dārgāks. Daudziem “dārgā gala” sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem nenāktos sūkstīties par klientu trūkumu, bet mēbeļu galdnieku ēveles ir karstas, taču tām vienalga grūti tikt galā ar esošo pieprasījumu. Turklāt, kā redzams no statistikas, arī uzņēmumu peļņa ir pieaugusi. Šis kopējais fons acīmredzami norāda, ka arī mūsu valstī ekonomiskā bāze ir tāda, lai inflācijai būtu iemesls turēties augstai.
Ja iepriekš minēto savietojam ar daudzām globālās un arī vietējās ekonomikas tendencēm, kas saistās ar parādu nastas pieaugumu, aizvien vērojamo kredītu sadārdzināšanos, tad “smagas ekonomiskās” piezemēšanās scenārijs ir ļoti ticams. Tam varētu sekot inflācijas kritums un pat deflācija, taču daudziem tā varētu būt daudz grūtāk panesama nekā iepriekš strauji augošās inflācijas laiks. Šādi scenāriji nav jāmeklē tālu, pietiek paraudzīties uz Latvijas piena ražotājiem un viņu likstām, kur iepirkuma cenas daudziem acīmredzami nav atbilstošas tam, lai varētu sekmīgi darboties turpmāk. Šeit arī parādās dilemma. Patērētājiem, iespējams, radīsies iespēja tikt pie lētākiem produktiem, taču ierindas lauksaimniekus tas var novest pie zaudējumiem. Tādējādi mazākas inflācijas spoguļattēls un ar to saistītās ekonomiskās pārbīdes var nebūt tik daudzsološas, kā daudziem varētu šķist.
Ekonomikas “lielā bilde” vienkāršam darbarūķim nav pārāk patīkama ne tad, kad inflācija “ar švunku” kāpj augšup, ne arī tad, kad tā strauji maina kursu un dodas pretējā virzienā. Šis laiks valstī jau ir un vēl būs ļoti bīstams arī no politiskā procesa viedokļa. Tā ietvaros “tautas kalpu” rīcība būtu sevišķi rūpīgi vētījama, nepieļaujot kādus radikālus ekonomiskās politikas pavērsienus, lai ar potenciālajiem vēlētājiem tīkamiem pasākumiem valsts neaizsoļotu pa Grieķijas jau pagājušajā desmitgadē iemīto taku un lai mēs neatgrieztos pie deviņdesmito gadu tikumiem. Tā kā ekonomikas attīstības un sabiedrības maksātspējas perspektīvas var šķist visai neskaidras, iedzīvotājiem var ieteikt neuzņemties jaunas kredītsaistības, ja nav pilnīgi drošas pārliecības par to apmaksas iespējām.
Ja runājam par jau izmērāmiem skaitļiem, tad šā gada janvārī salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo mēnesi patēriņa cenu indekss Latvijā palielinājies par 21,5%. Salīdzinājumam - mēnesi iepriekš šis pieauguma temps gada izteiksmē bija 20,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Būtisku daļu no šīs inflācijas veido tieši enerģētikas nozare. Taču arī šeit inflācijas skaitļa pieaugumā ir atsevišķas nianses. Jāpiekrīt "Luminor" ekonomista Pētera Strautiņa norādēm par to, ka valdības pērnā gada pirmajos četros mēnešos īstenotie atbalsta pasākumi elektroenerģijas tirgū ir radījuši zināmu ietekmi uz aprēķināto inflācijas rādītāju patlaban. Proti, šā gada janvāra inflācijas rādītājs tiek rēķināts pret "mākslīgi samazinātas cenas bāzi" pirms gada. Tādējādi salīdzinoši augsts inflācijas rādītājs šā gada janvārī zināmā mērā ir vien matemātisks fenomens. Neraugoties uz neskaidrībām attiecībā uz sadales un pārvadu maksājumu varbūtējām blaknēm, mums enerģētikas tirgus ir nonācis deflācijas priekšā, runājot gan par elektrības, gan gāzes cenām. Šie ir segmenti, par kuriem patērētājiem ir pamats priecāties, jo tie pamatā ir saistīti ar importa gāzes cenas kritumu. Jau iepriekš ir izteikti minējumi, ka ziemā gāzes cena biržā būs ievērojami zemāka nekā rudenī, un šie paredzējumi ir piepildījušies. Piemēram, 14. februāra pēcpusdienā gāzes cena biržā tika kotēta par nepilniem 53 eiro par megavatsundu. Šis ir daudz tuvāks līmenis tam, kādu bijām ieraduši maksāt pirms “lielā cenu lēciena”, nekā līmenis, kas tika sasniegts laikā, kad Eiropā gāze pērn tika uzpirkta paniski, tādējādi sasniedzot cenu līmeņus, par kādiem “zilā kurināmā” izmantošana vairs nav ekonomiski pamatota. Pagājušā gada vasaras otrajā pusē dabasgāze tika kotēta par piecas, sešas reizes augstākām cenām nekā patlaban. Līdz ar to pašreizējie inflācijas rādītāji nav nekāds brīnums, ja ņemam vērā šī enerģētiskā resursa stratēģisko nozīmi enerģētikā, it īpaši elektrības ražošanā. Savukārt mēneša laikā gāzes cena biržā ir kritusies par 17-18%, tādējādi aizvien turpinot radīt iemeslu, lai inflācijas bumba ripotu lejup. Krītošā gāzes cena rada labvēlīgus apstākļus elektrības cenas kritumam, tādējādi mazinot arī kopējo tautsaimniecības izmaksu līmeni. Mitrā ziema radīja labvēlīgus apstākļus arī hidroenerģijas izstrādei, kas arī ir elektrības cenu lejupdzenošs faktors. Tiesa, patērētājiem šobrīd labvēlīgie laika apstākļi var nebūt tādi attiecībā uz hidroenerģijas ražošanu vēlākā laika posmā, jo līdz ar silto ziemu sniega ir maz, un tas nav labs signāls potenciālajām hidro rezervēm. Līdz ar to risku mazināšanai droši vien iespēju robežās nevajadzētu laist garām iespēju papildināt arī gāzes rezerves jau par pašreizējām cenām. Vēl no patērētājiem labām ziņām nevar nepieminēt pēdējos mēnešos vērojamo degvielas cenu kritumu. Šeit cita starpā jānorāda uz ES piemērotajām sankcijām Krievijas naftas produktiem kopš šā gada 5. februāra. Kā redzams, būtiskas sekas degvielas tirgum šis faktors nav radījis, tādējādi nav vairs jāsatraucas, ka tas atstās kādu patērētājiem būtisku ietekmi uz inflācijas rādītāju. Kas attiecas uz patēriņa cenu pieaugumu kopumā, ir jāatceras, ka lielo inflāciju veicināja strauja izejvielu cenu celšanās biržās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās panikas. Lai arī pašreizējā dārdzības vilnī par to ir grūti domāt, jebkuriem uzpūstu cenu uzplūdiem seko atplūdi, un tādu sākuma posmā esam arī patlaban. Tādējādi, ja vien nesāksies jauni militāra rakstura vai citi sarežģījumi pasaulē, visticamāk, jau tuvākā pusgada laikā patērētāji inflācijas kritumu sajutīs savos makos. Cits jautājums, vai inflācijas krišanos neveicinās jauna ekonomiskā krīze, un tad vispārējā cenu kritumā gandarījuma būs maz.
