Zem komercbanku izkārtnēm Latvijā patiesībā slēpjas naudas glabātavas un norēķinu kases, kas pārkrāmē bezskaidrās naudas kaudzes no uzņēmumu kontiem uz darbinieku kontiem un atpakaļ no darbinieku kontiem uz uzņēmumu - namu pārvalžu, katlumāju vai internetveikalu - kontiem.
Finanšu norēķinu punktu darbs neapšaubāmi ir vajadzīgs un atbildīgs, daudz zināšanu un iemaņu prasošs, privātuzņēmēju ieinteresētības un savstarpējās konkurences veicināts. Nupat kā piemēra pēc uzskaitītās naudas plūsmas ir tikai sīkas vienības kopējā norēķinu daudzveidībā un plašumā. Pat naudas saglabāšana banku klientu kontos nav paveicama bez pūlēm un izdevumiem. Tiktāl viss ir labi, bet tikai līdz jautājumam, vai tiešām par šiem svarīgajiem pienākumiem bankām pienākas tik, cik tās Latvijā ne vien nopelna, bet arī izmaksā saviem ārzemju īpašniekiem dividenžu veidā:
Komercbanku politikas ir dažādas šajā brīdī un kur nu vēl iepriekšējos gadu desmitos, kas piesātināti ar dramatiskiem pavērsieniem arī finanšu nozarē. Tomēr kopējā tendence ir banku pakāpeniska atteikšanās no tā, kas kopš aizlaikiem tiek uzskatīts par to galveno uzdevumu. Latviešu valodā šos izskatus atklāj vārds “kredītiestāde”, kā bankas tiek godātas, piemēram, Latvijas Bankas uzturētajā datu bāzē (attēlā). Sadzīvē saukt bankas par bankām ir ērtāk nekā saukt par kredītiestādēm, jo visi taču zina, kas ar to domāts. Tātad vietas, kur atstāt noguldījumus un saņemt kredītus. Taču Latvijas Bankas savāktās ziņas ir pretrunā ar nupat lietoto terminoloģiju, ka Latvijas Banka savākusi atskaites no kredītiestādēm.
Gadu simtos nostiprināto banku jēdzienu nav spējuši izmainīt pēdējie piecpadsmit gadi, kuru laikā žēlošanās par banku nevēlēšanos kreditēt Latvijā ir kļuvusi tikpat pašsaprotama lieta kā žēlošanās par sliktu laiku. Tas nenozīmē, ka bankas Latvijā neko nekreditē šo vārdu burtiskajā nozīmē. No vienas puses, banku kopējā kredītportfeļa tiekšanās uz nulli vēl nav šīs nulles sasniegšana. No otras puses, faktiskā nulle nebūt nav tas pats, kas aritmētiskā nulle.
Šīs atšķirības izskaidrošanai kā speciāli radīts ir teiciens par naudu kā ekonomikas asinīm. Bez tām cilvēks dzīvot nevar un nomirst ātrāk, pirms no viņa izsūkta tik tiešām pēdējā asinspile. Līdzīgi arī ekonomika sagrūs ātrāk, nekā vispār izzudīs kredītu atlikums. Tāpat kā nav iepriekš zināms, kura asins pile būs pēdējā, bez kuras nomirs cilvēks, kam dažas asinspiles ķermenī vēl palikušas, nav arī absolūti stingri noteiktas robežas kredītu atlikumam, ar kādu ekonomika izbeigsies savā kapitālisma veidolā.
Faktiskās kredītu nulles meklēšanas lauks ir pagātnes dati, cik vispār naudas iespējams laist apritē Latvijā un kāds ir tagadējais kredītu atlikums attiecībā pret savu maksimumu. Šis maksimums tika fiksēts 2008. gadā 23,7 miljardu apjomā, ja pēc oficiālā kursa pārceļ toreiz oficiālajās atskaitēs uzrādītos latus uz eiro. Kopš tā brīža izsniegto kredītu apjoms ir dilis:
Burtiskā nozīmē kredītu atlikums nav nulle un pārskata periodā tas arī nav tikai un vienīgi dilis. 2015. gadā tā nominālapjoms vārgi reaģējis uz Eiropas Centrālās bankas sākto eiro drukāšanu ar oficiālo mērķi piespiest komercbankas izsniegt eiro kredītos. Kaut cik pamanāmā apjomā šis mērķis sasniegts tikai pagājušajā gadā komplektā ar inflāciju. Taču jautājums ko mēs šajā gadījumā redzam: vai pieaugums no 14,4 līdz 15,5 miljardiem par 7,6% vispār ir pieaugums gadā, kurā 12 mēnešu inflācija bija 22%?. Kas no tā, ka aizlienētās naudas kļuvis vairāk, ja nopirkt par to var mazāk? Turklāt šie 22% nebija cenu pieauguma augšējā robeža pat ne patēriņa cenu segmentā, kas atpalika no ražotāju cenu un būvizmaksu pieauguma. Aizvadītā gada firmas zīme bija izvēles, vai vajadzīgās preces pirkt 2-3 reizes dārgāk nekā iepriekš, vai atlikt pirkšanu līdz cenu samazinājumam nezināmā nākotnē, vai vispār atteikties no pirkumiem.
Samazinot eiro vērtības zuduma apjomu līdz oficiālās inflācijas rādītājam, 2008. gada kredītu apjoms sarucis nevis līdz 15,5, bet līdz 10,6 miljardiem eiro. Līdz šādam rezultātam noved aprēķinu ķēde, kas sākas ar Centrālās statistikas pārvaldes datu rindu, kurā cenu izmaiņas izteiktas pret 2000. gada cenām. Ņemot tās par 100%, 2008. gada cenas bija uzkāpušas līdz 165% un 2022. gadā - līdz 240%. Ja tā, tad 2022. gada cenas pret 2008. gada cenām ir 145%. Ja šobrīd vajadzīgi 145 eiro, lai nopirktu tikpat, cik 2008. gadā par 100, eiro, tad tagadējiem 15,5 miljardiem izsniegto kredītu atbilst tikai 10,6 miljardi 2008. gada vērtības eiro.
Sadzīvē, protams, arī 10,6 miljardi eiro būtu neaptverami daudz un to samazinājumu no 23,7 miljardiem neviens nesajustu. Taču samazinājums ir sāpīgs, ja ar daudz mazāku naudu jāapsaimnieko viena un tā pati teritorija kaut tikai 64 589 km2 platībā. Iedzīvotāju skaita sarukums no 2,2 līdz 1,85 miljoniem cilvēku situāciju neglābj, bet saasina, jo vairs neesošie cilvēki jāaizvieto ar ražīgākām, jaudīgākām iekārtām, kas prasa lielāku kapitālu, kura nav.
No banku viedokļa ar saimniekošanu viss ir kārtībā, kaut arī ar atrunu, ka vairākas lielas bankas kopš 2008. gada bankrotējušas. Proti, bankas taču pelna, pat ja pelna mazāk nekā kādreiz. Precīzāk sakot, banku peļņas virsotne sasniegta ne 2008., bet 2007. gadā ar 371 miljonu latu, kas eiro izteiksmē ir virs pusmiljarda (530). 2008. gada sākumā bankas turpināja iegrāmatot peļņu 2007. gada stilā, bet 2008. gada vidū jau sāka peļņu norakstīt zaudējumu segšanai un pabeidza gadu ar tikai plus 60 miljoniem latu. Tāpēc nebūtu godīgi sacīt, ka bankas ar minimāliem kredītiem pelna vairāk nekā kreditēšanas virsotnē. Nē, 2021. gadā nopelnītie 285 miljoni eiro un šī gada trijos ceturkšņos savāktie 217 miljoni eiro nozīmē peļņas apjoma samazinājumu, taču peļņa nav sarukusi proporcionāli izsniegtajiem kredītiem.
Atteikšanās no palielināšanas kā pašsaprotama pelnīšanas veida sekoja kredītburbuļa pārsprāgšanai. 2009. gadā bankas zaudēja 773 miljonus latu, tātad vairāk nekā miljarda eiro un kaut ar mazāka apmērā zaudējumiem turējās vēl vairākus gadus. Rezultātā bankas nodrošina savu pastāvēšanu un īpašnieku peļņu nevis ar kredītprocentiem, bet ar tarifiem par tādiem pakalpojumiem, kas bankām nodrošināti ar Latvijas likumiem. Skaidrās naudas lietošana sadzīvē un pat uzņēmējdarbībā nav viennozīmīgi aizliegta, bet tiek apkarota kā ēnu ekonomikas pazīme.
Tādējādi ne fiziskām, ne juridiskām personām nav kur likties - nav kur likt naudu, izņemot kontus bankās. Tāpēc bankām vairs ne prātā nenāk maksāt depozītprocentus par iespējām izmantot noguldījumu un norēķinu kontos esošo naudu, ar kuras aizdošanu bankas piepelnās. Jā, bankas aizdod valsts monopoluzņēmumiem, valsts pasūtījumus dabūjušiem uzņēmumiem un kaut cik augstu uzkalpojušiem valsts ierēdņiem mājokļu iegādei. Tā ir maksimāli vienkārša un droša nodarbošanās gandrīz vai valsts iestāžu un to darbinieku stilā.
Pagājušā gada septembrī Latvijas komercbankās bija deponēti 21,7 miljardi eiro, kuru saglabāšana un pārvietošana starp klientu kontiem kļuvusi par komercbanku galveno nodarbošanos un ienākumu avotu. Kas mainītos, ja šī pati nauda gulētu vai ceļotu starp vienā valsts iestādē atvērtiem iedzīvotāju un uzņēmumu kontiem? Ļoti, ļoti uzmanīgi solīši šajā virzienā ir sperti, paplašinot Valsts kases tiesības apkalpot valsts iestāžu norēķinus. Liela loma norēķinu uzturēšanā starp komercbankām ir Latvijas Bankai.
Ja nauda nonāk nominālajās komercbankās valsts likumu dēļ, tad lai valsts šos likumus groza tā, ka šī pati nauda nonāk valsts iestādē. Šādas sistēmas blaknes gan labi zināmas. Piemēram, valsts norēķinu iestādes tarifi būtu jāuzrauga Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai, kuras vārds tagad daudziem ir prātā saistībā ar elektroapgādes tarifu regulēšanu uz augšu, uz augšu un uz augšu... Vēl trakākā gadījumā cilvēkiem nāktos gaidīt uz finanšu operācijām apmēram tāpat, kā tagad jāgaida ne vien uz operācijām medicīnā, bet arī uz valsts noteikto identifikācijas karšu saņemšanu.
Vilinājumu pusē toties ir desmiti un simti miljoni eiro, kurus Latvijas iedzīvotāji tagad samaksā par savas naudas apgrozīšanas pakalpojumu ārzemniekiem. Ja apkalpotajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem šī nauda jāsamaksā tik un tā, tad lai tā labāk paliek Latvijā. Jo īpaši 2023. gada budžeta pieņemšanas kontekstā tāda ideja izklausās brīnišķīgi. Mediķi un daudzi citi prot pastāstīt, kāda Paradīze te iestāsies, ja viņiem tiks piešķirta nauda, kuras daudzums būs apmēram tāds kā Latvija komercbanku maksājumi saviem ārzemju saimniekiem.
