Ekonomiskajai situācijai sarežģījoties un sevi aizvien asāk piesakot iedzīvotāju maksātspējas problēmām, tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kā skaidrot cilvēku zemo maksātspējas līmeni Latvijā, kas ievērojami atpaliek no abām kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas.
“Mēs no abām kaimiņvalstīm atpaliekam par apmēram desmit gadiem. Ja raugāmies pret IKP uz iedzīvotāju, tad mums tas ir apmēram 70% no ES vidējā līmeņa, bet Lietuvai un Igaunijai 86%. Mēs esam apmēram Polijas un Ungārijas līmenī, bet viņi ir apdzinuši Spāniju,” salīdzina Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.
LDDK pārstāvis skaidro, ka viens no galvenajiem iemesliem Latvijas ekonomiskajā atpalicībā no abām pārējām Baltijas valstīm ir zemāks ieguldījumu īpatsvars zinātnē un pētījumos, rēķinot pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP). Lielāki ieguldījumi šajā segmentā vēl nenozīmējot tūlītēju ekonomisko izrāvienu, taču laika gaitā nosaka to, cik vērtīgus produktus un pakalpojumus spēj ģenerēt attiecīgā ekonomika.
“Pati ekonomikas kvalitāte un eksportējošās nozares Latvijā ir par kārtu mazākas nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Mums ir vājāka rūpniecība, tāpat arī pakalpojumu sektora eksports. Pazaudējām daļu no transporta sektora, arī daļu no finanšu pakalpojumiem, un patlaban “mums nav ko likt vietā”. Mums ir biznesa pakalpojumi, kas aug, bet Lietuvā un Igaunijā tie aug vēl vairāk. Tādējādi gan preču, gan pakalpojumu pozīcijās mēs esam vājāki,” vērtē J. Hermanis.
Pēc viņa teiktā, iemesli tam ir dažādi. Viens no iemesliem ir darbaspēka nodokļi. Proti, nozares, kur ir liels darbaspēka izmaksu īpatsvars, piemēram, pakalpojuma sfēra, ir jutīgas arī pret nodokļu slogu. Turklāt tām nav svarīga atrašanās vieta.
“Ja vienā valstī nodokļi ir augstāki, tad šo pašu darbu var darīt, “uzliekot citu karogu” un citā jurisdikcijā. Gandrīz visos algu līmeņos Latvijā nodokļu slogs ir augstāks, sevišķi attiecībā uz lielajām algām. Tas nozīmē, ka uzņēmumam, kas rada darba vietas, ja ir dažādas alternatīvas - Lietuva, Latvija vai Igaunija, mūsu valsts gadījumā viņš maksās vismaz 80 eiro mēnesī vai tūkstoti gadā vairāk, bet tas vēl ir jāpareizina ar darbinieku skaitu. Tas ir tikai pie vidējās algas,” atšķirības ieskicē LDDK eksperts, piebilstot, ka ar augstāku algu šīs atšķirības ir vēl lielākas. Tas neveicina darba vietu rašanos nozarēs ar augstu atalgojumu.
Raksturojot ekonomisko atšķirību iemeslus, kas Latviju novirzījušas pēdējā vietā Baltijā, “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka Igaunijas labāku ekonomisko attīstību salīdzinājumā ar Latviju galvenokārt nosaka pakalpojumu eksports. Pirmkārt, tas ir pārsvars IT un biznesa pakalpojumos, taču arī tādās jomās kā tūrismā un transportā. “Luminor” eksperts zina teikt, ka 2021. gadā Igaunijas biznesa pakalpojumu (maksājumu bilances postenis “citi saimnieciskās darbības pakalpojumi”) eksports uz iedzīvotāju bija 1596 eiro, bet Latvijas - 713 eiro. Informācijas un sakaru pakalpojumos šie skaitļi ir attiecīgi 1329 eiro un 504 eiro Latvijai par sliktu.
“Pēdējā laikā ir daudz runāts arī par Lietuvas straujo izrāvienu šajās jomās, taču tās rādītāji ir diezgan līdzīgi Latvijai, abās nosauktajās nozarēs attiecīgi 862 un 443 eiro. Kopsummas ir daudz lielākas, jo iedzīvotāju skaits ir lielāks,” piebilst P. Strautiņš. Pēc viņa teiktā, Lietuvai ir arī daudz lielāks transporta pakalpojumu eksports. “Tam ir nozīme, taču jāņem vērā, ka šajā nozarē saņemtā nauda pēc tam galvenokārt aiziet uz ārzemēm - importējot automašīnas, detaļas, degvielu vai naftu, arvien vairāk arī nozarē strādājošie darbinieki ir ārzemnieki. Tāpēc transporta un intelektuālo pakalpojumu eksporta dati nav tieši salīdzināmi,” skaidro tautsaimniecības speciālists. Pēc viņa teiktā, 2021. gadā Lietuvas transporta pakalpojumu eksports uz vienu iedzīvotāju bija 2705 eiro, Igaunijas 1755 eiro, bet Latvijas gadījumā vien 828 eiro. “Luminor” pārstāvis skaidro, ka Lietuvā labāku ekonomisko situāciju, salīdzinot ar Latviju, galvenokārt nosaka apstrādes rūpniecība. “Lai arī mēs neesam mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita Baltijā, rūpniecības apjoms mums ir vismazākais. Tas ir zemāks nekā Igaunijā ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Mūsu trumpis ir koksne un pārtika, savukārt, piemēram, Igaunijā tā ir elektronika un citas advancētākas nozares. Tādējādi ekonomikā radītā pievienotā vērtība mums ir zemāka,” skaidro J. Hermanis.
P. Strautiņš stāsta, ka 2020. gadā pievienotā vērtība rūpniecībā uz iedzīvotāju Lietuvā bija 2139 eiro, bet Latvijā 1525 eiro. Eksperts zina teikt, ka ceturto daļu Lietuvas rūpniecības veido naftas pārstrāde. Kā zināms, šādas nozares mūsu valstī nav. “Daudzkārt lielāka ir arī Lietuvas ķīmiskā rūpniecība, kuras pamatu veido divas minerālmēslu rūpnīcas Kedaiņos un Jonavā. Pievienotā vērtība uz iedzīvotāju Lietuvas ķīmiskajā rūpniecībā ir 327 eiro uz iedzīvotāju, kamēr Latvijā tā ir 57 eiro. Tātad starpība ir 279 eiro. Lietuvas pārsvaru veido arī mēbeļu rūpniecība, kur šī starpība ir 175 eiro, bet pārtikas pārstrādē tā ir 117 eiro. Lielākais Latvijas pārākums ir kokapstrādē, kur pievienotā vērtība uz iedzīvotāju ir par 244 eiro lielāka nekā Lietuvā,” rūpniecisko sniegumu ieskicē “Luminor” ekonomists.
Viņš uzskata, ka svarīgs apstāklis ekonomiskajā virzībā bija arī Latvijas sabiedrības etniskais dalījums. “Apstākļos, kad daļa sabiedrības mūsu valsts vietu pasaulē, vēlamo ģeopolitisko orientāciju saskatīja pavisam citādu, ir bijis grūtāk veikt nepieciešamās reformas,” secina tautsaimniecības eksperts. Viņaprāt, straujo izrāvienu Lietuvā pēdējos piecos gados lielā mērā noteica sekmīgais pašvaldību darbs, ko Latvijā lielā mērā kavēja tā pati etniskā sašķeltība. Vietējās attīstības politikas nozīmi ļoti labi raksturojot arī kontrasti Latvijas robežās starp labāk un sliktāk pārvaldītām pašvaldībām. Raksturojot starta pozīcijas Baltijas valstu neatkarības sākumposmā, ekonomists teic, ka daudzējādā ziņā Latvijas rūpniecība tad bija tehnoloģiski modernākā, taču arī īpaši dziļi integrēta PSRS ražošanas sistēmā un militāri rūpnieciskajā kompleksā. Tādējādi Lietuvas mēbelēm un minerālmēsliem bija vieglāk atrast tirgu Rietumos nekā Latvijā ražotajām ieroču komponentēm.
Runājot par situāciju tagad, pēc P. Strautiņa domām, ir svarīgi saprast atpalikšanas iemeslus un strādāt atšķirību mazināšanai, taču nevajadzētu aizmirst arī ko citu - IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumā visas trīs Baltijas valstis laikā kopš 1995. gada ir bijušas pirmajās trīs vietās ES, neskaitot Īriju, kuras IKP lielā mērā veido ārzonas efekti. “Rēķinot nevis uz iedzīvotāju, bet kopā, Latvija pirmo vietu atdod Polijai, taču arī ceturtā vieta nav slikts sniegums. Latvija ir bijusi salīdzinoši neveiksmīga Baltijā, bet ne uz citu jauno dalībvalstu fona. Vienkārši pārējās Baltijas valstis ir bijušas apbrīnojami sekmīgas. Laikā no 1995. gada līdz 2021. gadam Lietuvas IKP uz iedzīvotāju pieauga par 268%, Latvijas par 234%, bet Igaunijas par 207%,” izaugsmi raksturo ekonomists. Lēnāku Igaunijas pieaugumu tieši kopš 1995. gada ekonomists skaidro ar to, ka jau deviņdesmito gadu vidū šī valsts jau bija ieguvusi ievērojami lielāku ekonomisko pārsvaru pār pārējām Baltijas valstīm.
No ekonomistu viedokļiem izriet, ka Latvijai vēl ir iespēja sacensties un mēģināt panākt abas kaimiņvalstis, taču tas nebūs viegls darbs. Šajā ziņā ir svarīgi, lai valdība pildītu jau iepriekš izskanējušos solījumus attiecībā uz prioritāro nozaru finansēšanu. Pēc J. Hermaņa domām, ļoti nozīmīgs ir nodokļu konkurētspējas jautājums. Šī aspekta nozīmību saskata arī P. Strautiņš. Viņaprāt, vispirms jāveic pārāk sarežģītā iedzīvotāju ienākuma nodokļa vienkāršošana, jo mums ir neiedomājami samudžinātā veidā ieviesta progresivitāte, gan ar mainīgo neapliekamo minimumu, gan ar dažādajām likmēm, lai gan pilnīgi pietiktu ar otrajām.
Pēc J. Hermaņa domām, kā prioritāri saglabājas ieguldījumi izglītībā un zinātnē, kā arī veselības aprūpē. “Mūsu sabiedrība noveco, tajā skaitā tā iedzīvotāju daļa, kas atrodas darba tirgū. Ir jābūt labākai veselības aprūpei, droši vien ar lielāku finansējumu,” spriež LDDK speciālists, piebilstot, ka nedrīkst aizmirst arī eksporta konkurētspējas, kā arī enerģētisko resursu cenu jautājumus. Tikmēr P. Strautiņš norāda uz investīciju veicināšanas aspektu, jo abās kaimiņvalstīs šis darbs ir bijis daudz labāk finansēts. Tāpat ir norādes arī uz relatīvi ātrāk izdarāmiem darbiem.
Šajā gadījumā runa ir par iepriekš kavēto Rīgas attīstības plāna apstiprināšanu. “It kā ļoti vienkārša un pašsaprotama lieta, bet līdz šim nepaveikta un ļoti svarīga. Nav tā, ka bez tā attīstība nav iespējama. Šobrīd tiek būvēts līdz šim lielākais biroja telpu apjoms, to aizpildīšanai biznesa pakalpojumu nozarei vajadzēs vismaz pāris gadus, taču ir jābūt skaidrībai par attīstību tālākā nākotnē, tāpēc kavēties nedrīkst,” uzsver P. Strautiņš. Viņš norāda arī uz imigrācijas jautājumu atrisināšanu, kas devis grūdienu arī Lietuvas ekonomiskajā attīstībā. Proti, pagājušajā gadā Viļņas iedzīvotāju skaits pieauga apmēram par 5%, pateicoties gan bēgļu ieplūdei, gan tehnoloģiju uzņēmumu pārcelšanai no Baltkrievijas kopā ar to darbiniekiem. Jāpiebilst, ka tas rada labvēlīgākus apstākļus arī vietējā patēriņa izaugsmei, ļaujot ar lielākiem apgriezieniem strādāt gan vietējiem būvniekiem, gan tirgotājiem, turklāt pieaug iespējas arī vietējās pārtikas rūpniecības realizācijas apjomu kāpumam.
