Līdz ar straujo globālās dārdzības pieaugumu pagājušais gads Latvijai ir vainagojies ar jaunu ārējās tirdzniecības rekordu, pieaugot gan preču importam, gan eksportam, taču, kā rāda statistika, pēdējais sācis uzrādīt krasi lēnākus izaugsmes tempus. Iepriekš izaugsmes ziņā par normu varējām uzskatīt eksporta pieaugumu, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu naudas izteiksmē ievērojami pārsniedza 20% un pat 30% atzīmi, bet pērnā gada decembrī salīdzinājumā ar 2021. gada pēdējo mēnesi izaugsmes tempi ir sarukuši līdz 9,6%.
Pērnais gads kopumā gan ir bijis veiksmīgs - eksporta vērtība veidoja 21,27 miljardus eiro (pieaugums pret iepriekšējo gadu par 4,82 miljardiem eiro jeb 29,3%), liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Ja runājam par apjomiem naudas izteiksmē, tad vēl pagājušās desmitgades vidū priecājāmies, ka mūsu preču eksporta vērtība gadā bija pārsniegusi 10 miljardus eiro. Toreiz šis prieks lielā mērā bija saistīts ar to, ka pat pēc Krievijas ieviestajām sankcijām Latvijas pārtikas eksportam uz kaimiņvalsti mūsu valsts kopējais eksporta apjoms pieauga un vismaz makroekonomiskajos skaitļos to, ko zaudējām pārtikas eksportā, ļoti veiksmīgi izdevās kompensēt ar lielāku radīto vērtību kokrūpniecībā un panākumiem mašīnbūves nozarē. Arī tagad šīs nozares ir galvenās eksporta ģenerētājas, tiesa, uzreiz ir jāpiebilst, ka arī kādai daļai mūsu pārtikas rūpniecības izdevās pārorientēties, lai spētu savu produkciju piedāvāt daudz prognozējamākos un maksātspējīgākos Rietumu tirgos.
Diemžēl preču ārējās tirdzniecības dati tiek atspoguļoti faktiskajās cenās un aprēķināti, ņemot vērā preču vērtību eiro, nevis to fizisko daudzumu. Tas nozīmē, ka ļoti būtiska daļa ārvalstīs ģenerēto eksporta ieņēmumu notika tieši uz dzīves dārdzības pieauguma rēķina. Lielu daļu no pērnā gada eksports auga gan tāpēc, ka pieauga eksportēto preču fiziskie apjomi, gan arī cenas. Taču pagājušā gada nogalē diemžēl esam nonākuši pie tā, ka statistiskais pieaugums ir panākts uz cenu rēķina, un tas norāda, ka reālā preču apjoma izteiksmē ārējos tirgos pārdodam mazāk. Viens no indikatoriem, kas par to liecina, ir ražotāju cenu izmaiņas apstrādes rūpniecības eksportētajai produkcijai. Tās pret iepriekšējā gada decembri ir pieaugušas par 10,9%, tātad straujāk, nekā audzis preču eksports naudas izteiksmē, un tas vedina domāt, ka reālie preču pārdošanas apjomi ārvalstu tirgos varētu būt kritušies.
Ja neskaitām minerālā kurināmā - naftas un tās pārstrādes produktu - reeksportu, tad mūsu galvenā eksporta prece ir koksne un tās izstrādājumi. Pērn decembrī pret 2021. gada attiecīgo mēnesi šīs produkcijas pārdošanas apjomi ārvalstīs naudas izteiksmē ir palielinājušies par 5,5%. Tikmēr ražotāju cenas kokapstrādes eksportētajai produkcijai decembrī, rēķinot pret atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā, pieaugušas par 2,5%. Tas var radīt iespaidu, ka reālu kokmateriālu pārdošanas apjoms ārvalstīs vēl varētu būt mērāms ar plusa zīmi. Turklāt pērn decembrī pret iepriekšējā gada decembri “kociniekiem” bija izdevies savas produkcijas izlaides apjomu kopumā palielināt par 3,3%. Tiesa, aizvien nepārprotamāk šķiet, ka situācija nozarē ir visai kontrastaina un vieniem apjomi acīmredzami pieaug, kamēr citiem sarūk. Turklāt vēl ir jāņem vērā, ka aizdevuma procentu likmju palielināšanās Rietumos ir bremzējoša būvniecībai un transporta līdzekļu ražošanai, kas var kalpot par signālu tam, ka eksporta apjomi, visticamāk, saruks gan naudas, gan fiziskajā izteiksmē. Šeit būtisks ir jautājums, kā galvenajai Latvijas eksporta nozarei izdosies pārlaist grūtākus laikus tieši atsevišķu uzņēmumu līmenī. No Latvijas Darba devēju konfederācijas nodokļu un finanšu eksperta Jāna Hermaņa teiktā izriet, ka šobrīd situācija vēl nav bēdīga. Viņš stāsta, kokrūpniecība iepriekšējos gados ir sapelnījusi diezgan labu naudu, pateicoties tam, ka produkcijas cenas pieauga. Šīs nozares uzņēmumiem esot ļoti labas bilances, ļoti labi pašu kapitāla rādītāji, laba likviditāte. “Es domāju, ka tiem, kas nav veikuši kaut kādas stratēģiskas kļūdas, vajadzētu būt pietiekami stipriem, lai šos satricinājumus varētu izturēt. Nozarei kopumā es lielu risku nesaskatu,” vērtē LDDK pārstāvis.
Turpinot runāt par ekonomiku kopumā, eksperts atgādina, ka viss ir sasvstarpēji saistīts un no katra situācijas pavērsiena ir savi plusi un savi mīnusi. Piemēram, globālo izejvielu cenas patlaban ietekmē tas, kas notiek Ķīnā. Tur ekonomika ir sabremzējusies, ir ierobežotāks pieprasījums, kas samazina cenas tam, ko mēs eksportējam. Taču vienlaikus tas samazina cenas arī tam, ko mēs importējam. Pateicoties tam, ir samazinājušās arī enerģētisko resursu, kā arī citu izejvielu cenas. “Tas ir kā koks ar diviem galiem. Ja mēs kaut kādā vienā pozīcijā esam cietēji, tad citās pozīcijās varam būt ieguvēji,” vērtē J. Hermanis. Pie eksperta teiktā ir jāpiebilst, ka Ķīna ir liels importētājs un tās ekonomikas sašūpošanās var apgrūtināt kopējās eksportēšanas iespējas, jo pasaules tirgus lielā mērā darbojas pēc savienoto trauku principa. Tomēr ir arī pa kādai labai ziņai. Piemēram, decembrī salīdzinājumā ar novembri rūpniecības pasūtījumu apjoms Vācijā pieaudzis par 3,2%, kas ir lielāks kāpums par analītiķu izteiktajām prognozēm. Tās paredzēja 2% vērtu izaugsmi. Ir jāņem vērā, ka Latvijas rūpniecības produkcija kalpo kā viens no komplektējošajiem elementiem Vācijas ražotājiem. Līdz ar to šī ziņa ir vērtējama kā laba. Taču ir skaidrs, ka dažādu izaicinājumu šogad netrūks un patiesībā šis gads no pārdošanas viedokļa ārvalstu tirgos var izrādīties pat sarežģītāks par iepriekšējo.
