Pēdējos mēnešos aizvien lielāku pamatu satraukumam rada pensiju otrā līmeņa rādītāji, konservatīvajiem ieguldījumu plāniem demonstrējot zaudējumus pat desmitgades periodā. Tas var radīt šaubas par to, vai, cilvēkiem beidzot savu darba mūžu, šiem uzkrājumiem veiktās sociālās iemaksas nebūs sadegušas dažādu biržu naudas kurtuvēs.
Līdzīgs jautājums var rasties par investīcijām pensiju 3. līmenī un citos finanšu, piemēram, apdrošinātāju piedāvātajos ieguldījumu produktos, jo šo portfeļu veidošanas specifika nereti ir līdzīga tai, kas tiek izmantota pensiju 2. līmenim. Jautājums ir diezgan sarežģīts, un atbilde atkarīga no dažādu faktoru kombinācijām, jo pasaules ekonomiskā un drošības situācija kļūst aizvien sarežģītāka. Tomēr atbildes īsā versija ir, ka situācija ilgākā termiņā ne tuvu nav bezcerīga un diezgan droši, ka nospiedošais vairākums fondu pašreizējos mīnusus vēl spēs pārvērst visai solīdos plusos. Tiesa, tas nebūs viegli.
Portāla “Manapensija.lv” dati liecina, ka neviens no pensiju plāniem, kuru darba mūžs sasniedz vienu gadu, šī gada 3. februārī 12 mēnešu periodu ienesīguma ziņā nebija noslēdzis plusos, lielākajiem zaudējumu apmēriem sasniedzot pat padsmit procentus. Šādas situācija gadās ik pa laikam un vismaz pagaidām kopumā nav īpaša satraukuma vērtas. Pensiju plānos esošā nauda tiek izvietota vērtspapīros, un to cenas biržas kāpj un krīt, un tradicionāli šāda veida kritumos radušies zaudējumi vēlāk tiek atgūti ar krietnu uzviju. Sevišķi tas ir attiecināms uz vērtspapīriem.
Tas, par ko ir jāsatraucas, ir fakts, ka atsevišķos gadījumos pensiju plāni nevar tikt pie plusiem arī ilgākā termiņā, sagādājot zaudējumus tiem, kuriem darba mūžs beidzas tagad vai tuvākajā laikā. Šajā gadījumā jārunā par tā dēvēto konservatīvo segmentu (tas iegulda parāda vērtspapīros, pamatā finansiāli stabilo valstu valdību obligācijās), kur trim pensiju plāniem arī desmit gadu periods ir nesis zaudējumus. Tie mērāmi procentu desmitdaļās gadā, kas it kā nav daudz, taču liek apšaubīt iepriekš paustos uzskatus, ka ilgtermiņā ieguldītā nauda būs radījusi jaunu naudu. Lai saglābtu to cilvēku līdzekļus, kuri plāno doties pelnītā atpūtā patlaban, likumdevējam bez garām diskusijām un steidzamības kārtā ir jāatsakās no normas, ka, cilvēkam dodoties pensijā, viss viņa 2. pensiju līmeņa portfelis tiek pārdots. Tā vietā ir jādod izvēles iespēja, vai ieguldījuma portfeli pārdot uzreiz, vai tikai to daļu, kas nepieciešama ikdienas pensiju izmaksai. Otrajā gadījumā šāda veida sarežģījumus, kādus finanšu tirgi piedzīvo patlaban, ir iespējams pārdzīvot un tikt pie lielākas finanšu atdeves, kad konjunktūra uzlabojas.
Ja ir runa par tiem pensiju plāniem, kuros ir iekļautas akcijas, tad šajā segmentā tradicionāli krīzes laikā piedzīvotus kritumus nomaina vēl straujāki kāpumi. Turklāt atgūšanās pēc krīzes parasti ir strauja un tādējādi arī akcijās ieguldošie pensiju fondi pēckrīzes situācijā demonstrē strauju ienesīguma pieaugumu un ātru iepriekšējo zaudējumu samazināšanos. Piemēram, kopš iepriekšējās finanšu krīzes zemākā punkta 2009. gada marta sākumā līdz 2009. gada beigām pasaules finanšu artērijas 500 lielāko kompāniju indekss “Standard&Poor’s 500” (S&P 500) piedzīvoja vērtības pieaugumu par 67%. Straujš kāpums, protams, neizpalika arī citur pasaulē, tajā skaitā Eiropā. Ir zināms, ka to izdevās izmantot arī Latvijas pensiju pārvaldniekiem un šajā laika periodā tā dēvēto aktīvo pensiju plānu (toreiz šiem plāniem akcijās bija ļauts ieguldīt līdz 50% līdzekļu) ieguldījumu daļu vērtība atsevišķos gadījumos pieauga pat vairāk par 20%.
Līdz ar to vēl viena būtiska likumdošanas nianse, kas, visticamāk, jāmaina, ir uzstādījums par to, ka konservatīvie pensiju plāni var ieguldīt vienīgi naudas tirgū un attīstīto valstu parāda vērtspapīros. Pasaules ekonomiskā realitāte un ar to saistītā monetārā politika ir tāda, ka līdz ar pašreizējo procenta likmju kāpumu tieši obligācijas ir tās, kas piedzīvo visbūtiskākos cenu samazinājumus. Turklāt tas attiecas arī uz t.s. drošajām valstīm. Piemēram, Vācijas obligāciju, kurām līdz dzēšanai atlicis 10 gadu termiņš, cena gada laikā ir kritusies tuvu 20%. Līdz ar to fakts, ka mūsu konservatīvo pensiju plānu mīnusi minētajā laika periodā sasnieguši 10-12%, ir visai viegli izskaidrojams. Pagātni izmainīt nevaram, taču ir vērts padomāt, kā tikt pie iespējami labāka rezultāta nākotnē. Iespējams, ka uz konservatīvajiem pensiju plāniem vajadzētu attiecināt to pašu normu, kas savulaik tika piemērota tā dēvētajiem sabalansētajiem pensiju plāniem, kas atļauj līdz 25% līdzekļu izvietot akciju tirgū. Tas nebūtu glābiņš īstermiņa tirgus lejupslīdē, kādu esam piedzīvojuši kopš pagājušā gada ziemas, taču tīri matemātiski pensiju plānu dalībniekiem ilgtermiņā rastos iespēja nopelnīt un uzkrāt vairāk, turklāt arī pēc tādām tirgus lejupslīdēm kā šī zaudējumus būtu iespējams ātrāk atgūt.
Kopumā likumdošanai būtu jābūt vērstai uz ieguldījumu iespēju paplašināšanu. Daudz ir runāts par ieguldījumiem mežos, citos nekustamajos īpašumos, riska kapitālā. Tomēr ir jāatceras, ka, piemēram, arī dažādu nekustamo īpašumu investīciju “drošums” ir ļoti diskutabls jēdziens, jo krīzes laikā arī to vērtība parasti strauji sarūk. Turklāt ir jāņem vērā vēl kāda nianse - šie īpašumi nav likvīdi, un tos parasti nevar tūlīt pārvērst naudā, pārdodot par sevis iedomātu vēlamo cenu. Līdz ar to likumdošanai ir jābūt elastīgai. Piemēram, par pilnīgi aplamām būtu jāuzskata ieceres, ka obligāta 2. pensiju līmeņa līdzekļu daļa būtu jāiegulda īres namu būvniecībā. Iedomājamies pašreizējo ekonomisko situāciju, kad dārdzības dēļ būvniecību nevar pabeigt vai, vēl sliktāk, potenciālajam attīstītājam rodas finanšu problēmas un tas bankrotē! No pensiju līdzekļiem atvēlētā nauda ir neatgriezeniski zudusi uz visiem laikiem, atšķirībā no obligāciju “bēdu ielejā” gūtajiem zaudējumiem, kurus “var izsēdēt” un laika gaitā vēl pārvērst ienākumos.
Iemesls, kādēļ vērtspapīru cenu krituma dēļ pensiju fondi ir nonākuši grūtībās, nav saistīts tikai ar Krievijas atkārtoto iebrukumu Ukrainā pērn februārī, pašreizējo problēmu iemesli ir ievērojami dziļāki. Tie galvenokārt ir saistīti ar pirms padsmit gadiem piedzīvotajiem “treknajiem gadiem” un to rezultātā notikušo “patēriņa ekonomikas” sabrukumu. Šīs ekonomikas krīzes sekas bija tik dziļas, ka tautsaimniecības atjaunošanai monetārie uzraugi - centrālās bankas - bija spiesti ieviest politiku, kas noveda pie procenta likmju krituma līdz vēsturiski zemākajiem līmeņiem, pat negatīvām procentu likmēm. Tas tika darīts, lai uzņēmumi un iedzīvotāji varētu tikt pie iespējami lētākiem un viegli pieejamiem aizdevumiem, tādējādi veicinot tautsaimniecības augšupeju uz pieaugoša patēriņa rēķina. Laika gaitā tas izdevās un ekonomisko krīzi pamazām izdevās pārvarēt. Taču iepriekš minētajam ekonomikas stimulēšanas veidam, kas tolaik bija izdevīgs, lai aizņemtos, bija arī medaļas otra puse.
Krītoties procentu likmēm, arī obligāciju ienesīgums mazinājās, tādējādi to cenas pieauga līdz neraksturīgi augstiem līmeņiem, proti, tādiem, kas ievērojami samazināja arī konservatīvo pensiju plānu peļņas iespējas. Taču tagad, centrālajām bankām likmes atkal ceļot, jau izlaisto obligāciju cenas krītas, līdz ar to arī pensiju plāni, kas iegulda parāda vērtspapīros, ir nonākuši zaudējumos. Likmju kāpums sadārdzina investīcijas un mazina patēriņu, līdz ar to tiek gaidīts, ka kompāniju peļņa samazināsies, tādējādi nepatīkamā situācijā ir nokļuvuši arī akciju tirgi, kuru indeksi kopumā kopš pagājušās ziemas ir samazinājušies. Piemēram, jau minētais ASV 500 lielāko kompāniju indekss S&P 500 gada laikā ir krities apmēram par 8%. Eiropā situācija ir labāka, un Vācijas akciju tirgus indekss DAX pat ir “par kapeiku” pieaudzis. Līdz ar to, no vienas puses, biržas indeksu kritums ir radījis “grāmatvediska” rakstura mīnusus pensiju plānu ienesīgumā, savukārt, no otras puses, ir redzams, ka akciju tirgus jau ir sācis atgūties, līdz ar to radot iespēju pensiju fondiem atkal pelnīt. Ja šādi turpināsies, var izvirzīt piesardzīgu hipotēzi, ka tajos pensiju plānos, kur ieguldījumu portfelī ir akcijas, tuvākajos mēnešos ienesīguma rādītāji var uzlaboties. Tas var notikt ar nosacījumu, ja pasaule iztiks bez jauniem militāriem konfliktiem, kā arī jauniem sarežģījumiem Ķīnas un ASV ekonomikās. Jebkurā gadījumā ir vērts atcerēties, ka visos laikos, kas iezīmējas ar ekonomikas augšupeju (šie periodi ir krietni garāki par laika periodu, kad tautsaimniecībā ir lejupslīde), akciju tirgus vērtība sasniedz aizvien jaunus augstākos punktus. Piemēram, 3. februārī slēdzot biržu, jau minētais S&P 500 indekss, salīdzinot ar savu pirmskrīzes augstāko punktu “treknajos gados” un neskatoties uz visu pēdējā gada kritumu, bija pieaudzis par 162%.
Duāla situācija ir arī obligāciju tirgū. Iepriekš izlaisto obligāciju tirgus vērtība ir ievērojami kritusies, taču tie parāda vērtspapīri, ko valstis vai citi emitenti tagad izlaiž tirgū no jauna, ir ar ievērojami augstāku ienesīgumu, kas paver pensiju fondiem lielākas atdeves iespējas nākamajiem periodiem. Vai šajā gadā zaudējumus izdosies atgūt, vēl ir pāragri spriest, taču ir skaidrs, ka centrālo banku procenta likmju celšanas cikls tuvojas savai izskaņai, jo inflācija sarūk gan ASV, gan Eiropā. Patiesībā nevaram izslēgt, ka šā gada otrajā pusē likmes varētu tikt samazinātas, lai ekonomikai dotu jaunu grūdienu, bet tas nozīmē, ka obligāciju cenas celsies. Tas savukārt konservatīvo pensiju plānu mīnusus vai nu samazinās, vai pat ļaus tiem atgriezties plusos.
