Pēc pagājušā gada satricinājumiem Eiropas enerģētikas tirgū, tajā skaitā arī gāzes piegādēm, aktuāls ir jautājums, vai šogad pieeja “zilajam kurināmajam” būs tikpat sarežģīta. Kā norāda klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars, būtiski priekšdarbi mūsu valstī un reģionā veikti jau šajā apkures sezonā – no tiem svarīgākais ir valsts nacionālo rezervju izveidošana, jauna termināļa izveidošana Somijā, valsts kapitālsabiedrības “Latvenergo” ilgtermiņa līguma noslēgšana par Klaipēdas termināļa izmantošanu un patstāvīga regulējuma attīstība ar mērķi būt gataviem un koordinētiem situācijā, kad reģionā dabasgāzes apjoms ir nepietiekams.
Aktīva gatavošanās nākamajai sezonai noris arī Eiropas līmenī - piemēram, kopīgas dabasgāzes iepirkumu platformas un potenciālas cenas kontroles izveide. “Vai Latvijai no šiem Eiropas risinājumiem būs iespēja gūt labumu jau šogad, spriest pāragri. Kopumā, lai gan būtu pāragri teikt, ka visas grūtības ir aiz muguras, reģionā iegūtā pieredze līgumu slēgšanā ar sašķidrinātās dabasgāzes piegādātājiem un infrastruktūras izbūve Eiropā kopumā ļauj mums cerēt uz situācijas labvēlīgāku norisi, nekā tā bija iepriekšējā gada otrajā pusē,” vērtē R. Čudars.
Jautājot, kā varētu veidoties situācija ar gāzes apgādi nākamajā sezonā, saņemtās atbildes no kompānijas “Latvenergo” ir samērā optimistiskas - situācija šajā ziņā vairs neesot tik kritiska kā iepriekš. Uzņēmumā norāda, ka arī apgādes tīkli ir labāki, jo ir pabeigts gāzes cauruļvads, kas savieno Poliju un Norvēģiju, kas ir nopietns uzlabojums. Tāpat ir pabeigti arī daudzi sašķidrinātās dabasgāzes termināļi, tostarp terminālis Inko Somijā. “Tas viss nozīmē arī to, ka spekulatīvs spiediens uz gāzes cenām ir mazinājies. Eiropas Savienībā tiek ieviesti arī gāzes
cenu griesti. Protams, izaicinājums ir tas, ka pagājušajā gadā gāze no Krievijas vēl plūda un šogad, visticamāk, tā vispār vairs neplūdīs. No otras puses, daudzas valstis tikmēr ir atradušas veidus, kā nodrošināt apgādi vai pāriet uz citiem energoresursiem,” teikts “Latvenergo” preses sekretāres Ivitas Bideres atbildē “Neatkarīgajai”.
Salīdzinoši optimistisks ir arī Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis. Pēc viņa domām, mūsu reģionā šogad bažas par dabasgāzes apgādi samazina fakts, ka kopumā pagājušā gada laikā patērētājiem un tirgotājiem ir izdevies izveidot jaunus sadarbības mehānismus ar piegādātājiem, kā arī iegūt zināšanas par darbību jaunos apstākļos. Turklāt atšķirībā no pagājušā gada šogad dabasgāzes tirgū valda mazāka nenoteiktība, uzsver G. Valdmanis. Pēc viņa teiktā, tirgus dalībnieki ir informēti, ka tirgus situācija ir relatīvi saspringta, kas attiecīgi palielina nepieciešamību par nākamās sezonas nodrošinājumu sākt domāt jau agrāk. Tāpat eksperts norāda, ka pēdējos mēnešos cena ir stabilizējusies, kas nozīmē, ka gāzes krājumu veidošana šobrīd ir saistīta ar zemākiem finanšu riskiem nekā, piemēram, pagājušā gada pavasarī. Vienlaikus, pēc eksperta domām, dabasgāzes iegādes iespējas var apgrūtināt un sarežģīt iespējamie Krievijas centieni izmantot energoresursu piegādi kā ārpolitikas instrumentu, manipulējot ar pasaules tirgū piegādājamo dabasgāzes apjomu un cenu. Korekcijas dabasgāzes tirgū var izraisīt ar laika apstākļu svārstības, piemēram, vēja enerģijas izstrāde, hidroloģiskā situācija un pieprasījums pēc elektroenerģijas vasaras sezonā, skaidro G. Valdmanis.
Problēmas gāzes apgādē neredz arī “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņaprāt, drīzāk var runāt par sašķidrinātās gāzes (LNG) importa jaudu pārpalikumu nākotnē. Ekonomikas speciālists norāda, ka šobrīd darbojas Klaipēdas terminālis, kura jauda aptuveni līdzinās Baltijas patēriņam, kā arī jaunais Somijas terminālis, kas var apgādāt Somiju, Igauniju un vēl kaut kas paliktu pāri. Igaunijas
Paldisku terminālī ir uzbūvēta ostas infrastruktūras daļa, vēl jāsagādā regazifikācijas kuģis. Darbojas Lietuvas-Polijas savienojums, kas šobrīd pārsūknē gāzi dienvidu virzienā, taču arī ir papildu drošības faktors, jo Polija palielina importu no Norvēģijas.
Pēdējos mēnešos gāzes cena uzrādījusi visai iespaidīgu samazinājuma tendenci un šonedēļ nokritās līdz 60 eiro līmenim par megavatstundu, tādējādi “zilais kurināmais” maksā jau lētāk nekā pirms jaunās kara fāzes sākšanās Ukrainā. Salīdzinot ar pērn augustā sasniegto vēsturisko maksimumu, patlaban gāzes cena ir samazinājusies vairāk nekā 5,5 reizes. Tiesa, tā vēl joprojām ir apmēram trīs reizes augstāka nekā “normālos laikos” pirms Covid-19 krīzes pārvarēšanas cenu lēciena preču biržās un Krievijas aizpērn uzsāktajām manipulācijām pie gāzes vadu vārstiem. Pēc R. Čudara domām, jāņem vērā, ka šobrīd novērojamais dabasgāzes cenu kritums ir tiešā veidā saistīts ar piepildītajām gāzes krātuvēm, kā arī jaunu dabasgāzes avotu piesaisti Eiropā. “Šajā sezonā nenoteiktības dēļ gāzes līgumi kopumā tika slēgti, lai gāze vispār būtu. Latvija pati par sevi nevar ietekmēt pasaules tirgu, jo esam dabasgāzes importētājvalsts. Attiecīgi - mēs nevaram pilnībā izslēgt iespējamību, ka pie nelabvēlīgu apstākļu sakritības, tostarp arī ģeopolitisku, mūsu gatavošanās nākamajai sezonai var būt apgrūtināta,” spriež ministrs. Tāpēc, viņaprāt, būtiski būtu fokusēties uz to, ko varam ietekmēt nacionāli - kvalitatīva komunikācija, atbalsts tirgus dalībniekiem, kam tas nepieciešams, un gatavošanās dažādiem scenārijiem. Taču finanšu tirgus procesu pārzinātāju vidū jau tiek nosaukti faktori, kas varētu vedināt pretī tālākam dabasgāzes cenas samazinājumam preču biržās, kas savukārt pozitīvi ietekmētu to, cik par gāzi un apkuri, kā arī elektrību maksājam Latvijā. P. Strautiņš šajā sakarā kā vienu no faktoriem min globālās ekonomikas recesiju. Pēc viņa sacītā, jaunākajā 10. janvārī publicētajā pasaules ekonomikas apskatā Pasaules Banka raksta, ka pasaule staigā uz “recesijas naža asmens”. Ekonomists kā būtisku faktoru nosauc taupību, piebilstot, ka gāzes taupības pasākumi ir bijuši sekmīgāki par prognozētajiem un tas tā varētu turpināties arī nākotnē. Tāpat kā pazeminošs cenu faktors izejvielām, tajā skaitā enerģētiskajām, tātad arī gāzei, tiek nosaukta krīze mājokļu tirgū. Sākoties šāda veida satricinājumiem, preču biržās cenas krīt gandrīz it visam, investoriem cenšoties līdzekļus aizvākt no potenciāli nedrošākiem finanšu tirgus sektoriem uz drošākiem. Kā skaidro P. Strautiņš, Ķīnas celtniecība ir ļoti svarīgs izejvielu un enerģijas patērētājs. “Lielā mērā tieši šīs nozares “rijības” dēļ Ķīna veido 50-60% pasaules tērauda, vara, alumīnija, cementa patēriņa. Viss celtniecības process - materiālu ražošana, transports - ir ļoti energoietilpīgs. Līdz ar to krīze Ķīnas celtniecībā var ietekmēt enerģijas patēriņu pasaulē kopumā,” skaidro tautsaimniecības norišu eksperts.
Ir arī pa kādam aspektam, kas gāzes cenu var palielināt. Starp tiem bez jau minētā Krievijas faktora - gāzes izmantošana kā politikas ierocis - vai iespējamās piegāžu samazināšanās tīri tehnisku faktoru dēļ tiek minēta arī iespējamā Ķīnas ekonomikas aktivizēšanās. Pēc P. Strautiņa teiktā, ir pazīmes, ka pēc Ķīnas Komunistiskās partijas kongresa Ķīnas prezidents ir mainījis kursu uz ekonomikas liberalizāciju un labākām attiecībām ar Rietumiem, kā arī krasi samazinājis pandēmijas ierobežojumus. Savukārt lielāka ekonomiskā aktivitāte veicina pieprasījuma pieaugumu pēc enerģētikas resursiem, tostarp gāzes. Runājot par situācijas attīstību nākotnē, G. Valdmanis paredz, ka tuvākajos divos gados dabasgāzes cenas stabilizāciju vajadzētu veicināt tirgus dalībnieku spējai pielāgoties izmaiņām dabasgāzes tirgū. Enerģētikas eksperts uzskata, ka šajā laikā Krievijai nāksies sev meklēt jaunus noieta tirgus, savukārt Eiropas Savienības valstis turpinās meklēt sev jaunus piegādātājus. “Būtībā abas puses pielāgosies jaunajai situācijai, un starp dabasgāzes tirgus spēlētājiem, tajā skaitā gan ražotājiem, gan transporta uzņēmumiem, tiks izveidoti un stabilizēsies jauni sadarbības mehānismi un piegādes ķēdes, kam vajadzētu stabilizēt tirgu,” komentē G. Valdmanis. Viņš vienlaikus vērš uzmanību uz riskiem, ka kopējā dabasgāzes ieguve Krievijā, reaģējot uz sankcijām, tomēr varētu piedzīvot kritumu. Tādējādi tiktu ierobežots dabasgāzes piegāžu apjoms globālajā tirgū. Riski ir arī saistīti ar to, ka Eiropas Savienības valstīm var neveikties pietiekami raiti ar piegāžu infrastruktūras attīstīšanu. Tas gan primāri, pēc G. Valdmaņa domām, būtu attiecināms tieši uz turpmāko gadu.
