Kopš Krievijas 24. februāra uzbrukuma Ukrainai jau pagājusī mūžība apstiprina 17. martā Neatkarīgajā izteikto minējumu, ka “ka Krievija varētu būt uzbrukusi Ukrainai pēc ASV, Eiropas Savienības un Ķīnas kopīga pasūtījuma, lai uz karu norakstāmā cenu celšanās visā pasaulē absorbētu pēdējos gados nodrukātos dolāru, eiro un juaņu triljonus”.
17. martā vēl pavisam svaiga bija ziņa, ka oficiālais 12 mēnešu inflācijas rādītājs Latvijā esot 11,5%. Tas bija ļoti, ļoti daudz attiecībā pret iepriekšējā 2021. gada marta 0,3% un pamanāmi vairāk attiecībā pret iepriekšējā mēneša februāra 8,7%. Toties 11,5% bija divreiz mazāk pret inflācijas 22,2% virsotni septembrī, no kuras inflācija oktobrī un novembrī atkāpusies tikai par procenta desmitdaļām. Un tālāk vēl jo vairāk uzmanības! Inflācijas rādītāja svārstīšanās it kā pat uz leju nenozīmē ne visniecīgāko cenu pazeminājumu. Tieši otrādi, cenas nevis samazinājušās kaut par procenta desmitdaļām, bet katru mēnesi pieaugušas par tik daudziem procentiem, kādi normālā gadījumā tiktu novērtēti par nenormāliem.
Kā to vislabāk apliecina grafiks, cenu pieauguma 12 mēnešu tempa stabilizācija šogad sakrīt ar cenu pieauguma tempa uzrāvienu pērn:
Šā gada otrās puses mēnešos it kā vairs nemainīgais cenu pieauguma temps nozīmē, ka cenas mēnesi pēc mēneša ceļas tādā pašā ātrumā kā pagājušajā gadā. Atbilstoši cenu pieaugumam summējas arī cilvēku uzkrājumu un aktuālo ienākumu pirktspējas samazinājums. Tādējādi no savas naudas esam zaudējuši jau trešo daļu.
No vienas puses, pareizi šķiet rīkojušies tie, kuri savlaicīgi tikuši no naudas vaļā, nopērkot ilgākai lietošanai piemērotas mantas un jo sevišķi nekustamos īpašumus. No otras puses, šo mantu lietošanas vērtība neizbēgami dilst un vērtība var pazust vēl ātrāk. Piemēram, drēbju vai apavu krājums prasa telpu, kuras apsildīšana u.c. apstākļu radīšana, lai mantas nesapelētu, izmaksā vairāk nekā uzkrātās mantas. Tūlīt būs klāt īpašuma nodokļa piedzinēji ar jaunām likmēm, lai nodokļa maksājumu masas pieaugums vismaz nosegtu šīs masas vērtības zudumu. Ja namīpašniekam nav naudas, lai savlaicīgi salabotu ēkas jumtu, tad visai drīz šī ēka var pārvērsties graustā bez lietošanas vērtības, par kuru nodoklis jāmaksā (par graustu paaugstināta likme!) un kuru pārdot varbūt nemaz nav iespējams.
Attīstītajās valstīs oficiāli atzītā inflācija divreiz zemāka nekā Latvijā, taču arī tur inflācija tālu virs līmeņa, kādu ekonomikas mācību grāmatas apraksta kā ekonomiskās izaugsmes sastāvdaļu. Turklāt cilvēki tajās valstīs daudz jūtīgāki jeb nervozāki kā pie mums. Tāpēc Krievijas uzbrukums Ukrainai un kara noziegumi Ukrainā izrādās visērtāk izmantojamais iegansts inflācijas izskaidrošanai. Krievija demonstratīvi piesakās par grēkāzi, lai bagāto valstu iedzīvotājiem nebūtu jāatzīst savi grēki, uz kuriem tika norādīts 17. martā:
- Īstenā saistība starp inflāciju un karu ir tāda, ka ar karu kā cēloni var legalizēt cenu celšanās visā pasaulē, lai absorbētu pēdējos gados nodrukātos dolāru, eiro un juaņu triljonus. Savukārt šie triljoni tika un joprojām tiek drukāti, lai vismaz uz laiku noslēptu to, ka lielākā daļa valstu, uzņēmumu un mājsaimniecību spēj apmaksāt savu parādu procentus un nolīgtajos brīžos atdot pamatsummas tikai ar tādu nosacījumu, ka tās saņem nākamos un aizvien lielākus aizdevumus. Tādējādi aizdevumu kopsummu nekādi nav iespējams sastiķēt no parādnieku atdotās naudas. Aizdevumu summai jāaug ātrāk par atdoto parādu summu, kas nozīmē, ka jānodrukā aizvien vairāk naudas.
Parādnieku faktiskās maksātnespējas slēpšana ietver arī inflācijas slēpšanu, jo inflācija padara neatmaksājamo parādu summu aizvien lielāku. To var apliecināt ar pavisam parastu piemēru mājsaimniecību līmenī, ka cilvēki taču pārtrauks maksāt bankai, ja viņiem visa nauda jāiztērē tam, lai nopirktu maizi, t.i., segtu visnepieciešamākos izdevumus par pārtiku, apģērbu, mājokli, pārvietošanos, medicīnu.
Karš Ukrainā tiek izmantots, lai izvairītos pielikt punktu ilūzijām, ka attīstītajās valstīs, kas rāda piemēru visai pārējai pasaulei, jebkurš cilvēks ir kļuvis par baņķieri, kura vietā strādā nauda. Cilvēkiem tik vien jāizdara, kā jāieliek nauda tekošajā kontā un pensiju fondā, ieguldījumos akcijās un nekustamos īpašumos. Tomēr izrādās taisnība Kārlim Marksam, kurš jau gandrīz pirms gadiem divsimts par šādu pārliecību ņirgājās ar vārdiem, ka “naudu tagad pārņēmusi mīlas kaisle”: “Kapitāls parādās kā noslēpumains un pašradošs procenta - sava paša pieaugums - avots. Radīt vērtību, ienest procentus kļūst par tādu pašu naudas īpašību kā bumbierkoka īpašība izaudzēt bumbierus” (“Kapitāls", 3. sēj., R., 1975, 353. un 352. lpp.).
“Tā ārkārtīgi pieaug... to personu skaits, kas... pilnīgi nošķirtas no līdzdalības jebkādā uzņēmumā, - personu, kuru profesija ir dīkdienība,” naudas vairošanās sekas ļoti pareizi aprakstīja vēlāk par diktatoru Krievijā izsisties spējušais Vladimirs Ļeņins (“Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija", Raksti, 22. sēj., R., 1951, 255. lpp.). Viņi abi gribēja, bet nespēja šo procesu pārtraukt mākslīgi ar revolūcijām. 21. gadsimta pirmajā pusē tam jāpārtrūkst dabiski, jo pārapdzīvotā pasaule tik piedraņķēta, ka naudas tādā vairoties vairs nespēj.
Saprotami ir iemesli, kāpēc bagāto un šādu statusu vēl tikai kārojošo valstu iemītnieki negrib dzirdēt patiesību, ka nekādas Paradīzes zemes virsū viņiem nav un nebūs. Gribējās ticēt vismaz tam, ka pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes beidzot tomēr iestājusies augšupeja cilvēku mūžu ilgumā, taču nekā:
-Tagad tam pielikts punkts parastajā veidā, kas latviešu valodā izteikts ar formulu “jauns virsnieks nolaidis dibenā plaukstošu uzņēmumu”. Šādai virsnieka lomai pats pieteicās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Varbūt tas ir liels gods skaitīties par tādu, kurš spējīgs visai pasaulei atņemt labklājību, kāda tai tika solīta kā balva par Covid-19 pārvarēšanu (vakcinēšanos). Bet vēl jo vairāk tas ir bīstami, jo viņam taču tagad būs jāspēlē arī Bībelē minētā grēkāža loma.
Notikumi līdz 2022. gada beigām nostiprinājuši pavasarī izteikto pārliecību, ka Krievijai tiešām tiks sodīta par saviem un citu grēkiem. Tas taču būs lielisks attaisnojums Krievija saplosīšanai un izlaupīšanai, lai uz šāda laupījuma rēķina pasaulē valdošā šķira saglabātos vēl gadu desmitiem ilgi.
