Kopš Latvija atteikusies no savas naudas drukāšanas, tai nebija pat teorētisku iespēju izvairīties no tagadējās, kas precīzi atbilst Neatkarīgās 2017. gada sākumā izteiktajai prognozei par 22%.
Inflācijas spirāle griežas un izraisa sāpes, par kurām gribas meklēt vainīgos. Savukārt vaininieki cenšas izlocīties no atbildības. Pirms dažām nedēļām Neatkarīgā aprakstīja Latvijas Finanšu nozares asociācijas rīkotu pasākumu, kurā komercbanku pārstāvji izrādīja savu lojalitāti naudas drukātājiem un vienlaikus banku uzraugiem Frankfurtē tādējādi, ka pamanījās vispār nepieminēt naudas drukāšanu saistībā ar inflāciju. Tomēr izrādās, ka tik vienkārši atkratīties no atbildības nebūs iespējams. Latvijas Banka ir izpildījusi savu pienākumu pret Eiropas Centrālo banku un sniegusi latviešu valodā stāstu par to, ka inflācijas iemesls neesot naudas drukāšana. Noliegt naudas drukāšanu kā inflācijas cēloni ir augstākais lojalitātes apliecinājums. Eiropas Centrālo banku pārstāvošā Latvijas Banka to paveica speciālā pasākumā, kurā atļāvās par naudas drukāšanas un inflācijas saistību runāt kā par citātu no novecojušas mācību grāmatas.
Pilnvarots paziņot, ka naudas drukāšana nemaz nav naudas drukāšana, tika Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns:
- Viens no galvenajiem pārmetumiem, ko centrālās bankas dzird saistībā ar augstajiem inflācijas līmeņiem ir tāds, ka inflācija ir tiešas sekas tam, ka centrālās bankas ne tikai Eiropā, bet praktiski jebkur pasaulē nav darījušas neko citu, kā printējušas naudu. Printējušas, printējušas, printējušas un devušas tautsaimniecībai. Un kā mēs zinām no ekonomika pamatkursa, naudas daudzumam apgrozībā pieaugot, pieaug arī cenas. Ja skatāmies uz visiem zināmo formulu, tad var šķist, ka inflācija nav pārsteigums, tomēr praksē tas nav tik viennozīmīgi. Pretēji tam ko monetārā teorija saka, ka naudas aprites ātrums nemainās, tas tomēr palēninājās. Par to mēs pārliecinājāmies laikā, kad inflācija mums šķita pārāk zema. Iespiest naudu tautsaimniecībā tomēr nebija vienkārši. Principā ir divi kanāli, kā naudas aiziet tautsaimniecībā. Viens ir caur tiešiem aizdevumiem valdībai, bet šis kanāls Eiropā ir aizliegts ar likumu. Tāpēc paliek tikai otrs kanāls caur komercbankām, taču banka no komercbankām nav nekur tālu aizgājusi. Vajag nodalīt kvantitatīvo mīkstināšanu, ar ko nodarbojās centrālās bankas, no helikoptera naudas [sk. nodalīšanu attēlā], ko cilvēki parasti uzskata par naudas drukāšanu. Mēs naudu nedrukājām, bet apmainījām vienu aktīvu - valstu vērtspapīrus pret citu aktīvu - naudu ko bankas varēja izsniegt kredītos. Kamēr kredīti nebija izsniegti, inflācija nevarēja rasties.
Tā kā komercbanku kredītu kopapjoms Latvijas uzņēmumiem un iedzīvotājiem kopš 2015. gada, kāds ECB uzsāka naudas drukāšu, tik tiešām ir tikai svārstījies, nevis pieaudzis, tad naudas drukāšanai ar inflāciju nekādas saistības neesot. Tomēr koriģēt šādu versiju jutās spiests SEB bankas pārstāvis Andris Lāriņš:
-Skaidrs, ka centrālās bankas pa tiešo aizdot naudu valdībām nedrīkst, bet kas tad ir tie vērstpapīri, kurus pirka komercbankas? Tas bija valdības parāds. Tātad valdības varēja aizņemties. Bankas pirka valdību vērtspapīrus kaut ar negatīvu procentlikmi, jo tā tomēr bija izdevīgāka nekā naudas turēšana centrālajā bankā ar vēl zemāku likmi. Reiz es satiku priecīgu cilvēku no bankas resursu pārvaldes, kurš bija nopircis valdības vērtspapīrus ar -0,1% likmi. Jautāju, kāpēc mēs piemaksājam valdībai? Tāpēc, ka likme par naudas glabāšanu centrālajā bankā ir -0,5%.
Tādējādi tika grieztas naudas dzirnavas, kurās bankām bija jāpērk valstu parādzīmes, lai tiktu vaļā ECB uzspiestās naudas. Savukārt ECB palielināja naudas drukāšanu, lai ar šo naudu atpirktu vēl jo lielāku valsts parādzīmju daudzumu. Eiropas Savienībā un eiro zonā pasludinātais aizliegums centrālajām bankām kreditēt valdības valstīs, kur apritē šo banku emitētā nauda, ir tikai mazliet palēninājis naudas virzību no centrālajām bankām līdz nonākšanai apgrozībā, jo naudai bija tomēr jāuzkavējas komercbankās. Taču tik un tā nauda un inflācija virzījās “no 2,2 droši uz 22". Tāds, lūk, bija virsraksts Neatkarīgās 2017. gada 12. Janvāra publikācijai - atsauksmei uz Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinu par 2016. gada inflāciju:
-Inflācija ir atzīta par vienīgo paņēmienu, kas principā spētu glābt ES dalībvalstis no bankrota. Runa nav par tādām ES dalībvalstīm kā Grieķija un Latvija, bet par Itāliju un Franciju, kuru defolts aizrautu sev līdzi Vāciju, ja vien tā savlaicīgi neaizmuktu no ES vai eirozonas, kas gan laikam nav izdarāms atsevišķi. Lai defoltu novērstu, Eiropas Centrālā banka (ECB) katru mēnesi emitē 80 miljardus eiro, ko spaidu kārtā sadala starp komercbankām, lai tās būtu spiestas kreditēt ES valstu valdības. Kamēr valdībām šādi kredīti pieejami, valstis neskaitās bankrotējušas. Valdību glābšanas otrais solis ir tāds, ka papildus emitētā nauda, kaut ar grūtībām, bet tomēr nonāk apgrozībā un dzen uz augšu cenas darījumos, no kuriem valdības aprēķina sev pienākošos nodokļus. Nodokļos iekasētajai summai jāaug, un uz šāda pieauguma rēķina valdības varēšot izlocīties no bankrota.
Tagad jau droši, ka 2023. gada janvārī statistiķi apliecinās 2022. gada inflāciju ļoti tuvu 22%. Inflācijas spirāle jau ir iegriezta un Latvijā jo īpaši izteiksmīgi parādīs sevi strīdos par valsts 2023. gada budžetu. Jebkura nozare taču var pierādīt, ka bez izdevumu pieauguma 20, 30 un vairāk procentu apmērā tās nespēs pastāvēt līdz 2023. gada beigām. Savukārt naudas piešķiršana visminimālākajā apjomā, lai Latvijas iedzīvotājiem gada beigās tomēr būtu cerības sagaidīt medicīniskās palīdzības vai ugunsdzēsēju brigādi, uzturēs inflāciju vismaz pašreizējā tempā.
