Finanšu nozares asociācijas (FNA) lojalitātes priekšnesums vietējai valdībai Rīgā un nozares uzraugiem Frankfurtē ļoti atgādināja līdzīgus pasākumus tagadējā Krievijā, kur valsts un privātuzņēmumu amatpersonas sacenšas ar prasmēm runāt par Krievijas sāktā kara sekām ekonomikā tā, lai visi saprastu un priekšniecība atalgotu runātāju prasmi nepateikt vārdu “karš”.
Latvija, protams, nevienam nav uzbrukusi un vispār nekaro. Un Latvija nedrukā, bet tikai lieto naudu ar strauji krītošu pirktspēju. FNA aktīvistiem bija uzlikts par pienākumu apsolīt, ka eiro pirktspēja tikšot ja ne atjaunota iepriekšējā līmenī, tad vismaz noturēta pašreizējā līmenī ar kredītprocentu likmju celšanu. Jā, diemžēl tas nozīmē kredītmaksājumu pieaugumu, bet nedaudz un samērā nedaudziem. Tomēr galvenais uzdevums runātājiem bija nevis runāt, bet noklusēt. Proti, mazliet pievienoties publikas satraukumam un tad taisnoties un mierināt par augošajiem kredītmaksājumiem, nepasakot nevienu vārdu par to, ka inflācijas cēlonis taču ir naudas drukāšana jeb emisija. Tie, lūk, ir vārdi, kuru izteikšana eirozonā amatpersonām aizliegta tikpat stingri, cik stingri Krievijas valsts un privāto iestāžu un uzņēmumu amatpersonām aizliegts nosaukt karu Ukrainā par karu.
FNA dāvāto uzticību ar pareiziem vārdiem attaisnoja četri organizācijas aktīvisti. Viņu priekšgalā bija nolikts bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš (attēlā), kura prasme pareizi izteikties jau ievērota un atalgota ar vietu valsts Fiskālās disciplīnas padomē. Viņa prezentāciju un uzstāšanos vainagoja jaunais ticības apliecinājums, ka “procentu likmes ir galvenais centrālo banku instruments cenu stabilitātes nodrošināšanai". Visticamāk, ka viņš pats vismaz nojauš, ko dara, jo savā prezentācijā bija iekļāvis atrunu, ka “reti kad ekonomisti ir kļūdījušies par kādu citu jautājumu vairāk kā par inflāciju pēdējā gada laikā”.
Tālāk uzstāšanos secībā sekoja “Luminor” privātpersonu kreditēšanas vadītājs Baltijā Kaspars Lukačovs un divi FNA Kreditēšanas komitejas līdzpriekšsēdētāji - “Swedbank” Hipotekārās kreditēšanas atbalsta daļas vadītājs Baltijā Ainars Balcers un par kredītu un risku kontroles jomu atbildīgais SEB bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs.
Minimālo uzdevumu parādīt kredītprocentu palielināšanas nelielo ietekmi runātāji izpildīja ar pieteikumu, ka tikšot prezentētas “mājokļu kreditēšanas aktualitātes". Tātad viņu sacītais attiecās nevis uz visu Latvijas fizisko un juridisko personu kredītu slogu, kura smagums pieaug atbilstoši kredīprocentu pieaugumam, bet tikai uz tā mazāko daļu. Pēc A. Balcera (attēlā) sniegtajiem FNA datiem, mājokļu kredītportfelis šā gada vidū bijis 4,59 miljardu eiro vērtībā. Latvijas Bankas Kredītreģistrā aizdevumi iegrāmatoti mazliet savādāk un starp fiziskajām personām izsniegto saistību faktiskā atlikuma sadaļām kredīti mājokļa iegādei novērtēti ar 5,46 miljardiem eiro. Kredītreģistrā jāielūkojas tāpēc, lai uzzinātu mājokļu kredīta īpatsvaru kopējo parādu slogā, kas pārskata perioda beigās pielīdzināms 21 miljardam (20,953) eiro.
Kredītreģistrs atklāj arī to, ka mājokļu kredīts šobrīd sadalās starp 147,3 tūkstošiem kredītņēmēju. Savukārt banku pārstāvji kā vienā balsī stāsta, cik rūpīgi šie kredītņēmēji atlasīti starp nepilniem 1,9 miljoniem Latvijā atlikušo iedzīvotāju. Bankas aizdevušas naudu mājokļu iegādei tikai tiem, kuri pierādījuši, ka ar viņu legālajiem ienākumiem ne vien pietiek, bet pāri paliek, lai kārtotu savas kredītsaistības. Tagad cilvēki atdos bankām savu ienākumu pārpalikumus un mierīgi dzīvos savos ieķīlātajos mājokļos.
Protams, paradīzi Latvijā banku pārstāvji nesolīja. Aģentūras LETA pārskats par šeit aprakstīto pasākumu atrodams zem virsraksta “Procentu likmju kāpums var radīt samaksas problēmas 5-7% hipotekāro kredītu ņēmēju". Aprēķinu par 7% no 150 tūkstošiem parādnieku var droši noapaļot līdz rezultātam, ka problēmas draud 10 tūkstošiem mājsaimniecību. Atbilstoši šā brīža situācijai, kredītmaksājumu pieaugums lielākajai daļai no hipotekāro parādnieku iekļausies robežas no 125 līdz 165 eiro mēnesī jaunbūvju iemītniekiem un no 75 līdz 100 eiro tiem, kuri apmierinājušies mājokļiem padomju laiku ēkās. FNA neuzņemas garantēt, ka kredītprocenti neturpinās pieaugt. Viņi var tikai solīt, ka bankas centīšoties palīdzēt parādniekiem atrisināt kredītu apmaksas problēmas bez parādnieku izlikšanas no mājokļiem. Arī šajā gadījumā nav garantiju, ar ko šie centieni beigsies.
FNA uzdevums attaisnot kredītprocentlikmju celšanu paredzēja parādīt briesmas, no kurām kredītņēmēji varēs atpirkties ar piemaksu par kredītiem. Tātad paredzēja atzīt inflāciju. Atbilstoši tam, K. Lukačova (attēlā) prezentācija tika sniegta zem virsraksta “Inflācijas starpība mājokļu izmaksām ir īpaši liela”. Pēc “Luminor” aprēķiniem, mājokļu uzturēšanas un īres cenu pieaugums gada laikā bijis 19,5% vidēji eirozonā, bet 57,3% vidēji Baltijā. Latvija ar +50% jūtami atpaliek no Igaunijas +70%. Sadalot kopējo rādītāju pa izmaksu pozīcijām, elektrības cenu pieauguma ziņā tikai +80% Latvijā atpaliek no Igaunijas +140%, bet siltuma cenu pieaugumā līdere esot Lietuva ar +90%, kamēr Latvijā tikai +60%.
Arī šajā gadījumā nav nekādu garantiju izmaksu pieauguma noslēgšanai, sacīsim, 16. novembrī, kad notika FNA pasākums. Tieši otrādi, ir jau zināmi pieteikumi tik straujai elektroenerģijas pārvades un tarifu palielināšanai Latvijā, ar kādiem Latvija nolēmusi noķert un apdzīt elektrības cenas Igaunijā. Jaunie tarifi nestāsies spēkā jau šodien un iespējams, ka tarifu projekti speciāli uzpūsti tāpēc, lai tarifu regulators varētu lepoties par apstiprināto tarifu samazināšanu attiecībā pret projektiem.
Tomēr acīm redzams, ka birokrātiskās procedūras un propagandas pasākumi cenu pieaugumu ietekmēs tieši tāpat kā procentlikmju celšana. Kredītu sadārdzināšana ir instruments nevis cenu pazemināšanai, bet paaugstināšanai, lai izlīdzinātu Eiropā sarūkošo preču un pakalpojumu masu ar pieaugošo eiro masu. Līdz Latvijas kredītņēmējiem nonākušo kredītrocentu paaugstinājumu Eiropas Centrālā banka iekustināja ar savu refinansēšanas likmju paaugstināšanu jūlijā, kad eiro masa vēl tikai sniedzās uz 16 triljonu robežlīniju (15,909). Jau augustā šī robeža tika pārsniegta (16,053) un septembrī, ar kuru ECB publicētās atskaites par naudas drukāšanu beidzas, vēl krietni vien pieaudzēta (16,174). Šo pieaugumu var padarīt vieglāk uztveramu ar vārdiem, ka pēdējā pārskata mēneša laikā ECB piedrukājusi 120 miljardus eiro jeb 10 Latvijas valsts gada budžetus.
Notiek klasiska vērtību pārdalīšana starp vieniem, kuri pirmie tiek pie jaunās naudas un pagūst nopirkt reālas vērtības par vecajām cenām, un otriem, kuriem ar savu veco naudu jāpērk preces un pakalpojumi par jaunajām cenām.
Spilgti vēsturiskie piemēri brīdina jeb arī iepriecina ar to, kā inflācija spēj padarīt ubagus par multimiljonāriem un multimiljonārus par ubagiem. Šādi šūpoties iespējams arī ar samērā nelielām naudas summām, ar kādām pietiek tikai viena vai dažu mājokļu iegādei. Inflācija dod iespējas lēti tikt pie vērtīgiem un normālos apstākļos daudz dārgākiem nekustamiem īpašumiem, bet inflācija tos var arī atņemt ar īpašumus konfiscējošām nodokļu vai tarifu likmēm un priekšnoteikumu radīšanu īpašumu nacionalizācijai, nolaupīšanai vai sagraušanai.
Liela daļa tagadējo Latvijas iedzīvotāju visu šeit teikto ir pati piedzīvojusi, tai skaitā maza daļa paguvusi divreiz piedzīvot. K. Danevičs (attēlā) pirms pāris dienām pateica mats matā to pašu, kas vēsturiski pārskatāmā laika periodā Latvijā ir piedzīvots jau trīs reizes: “Latvijas sabiedrība nekad nav bijusi tik finansiāli spēcīga un gatava grūtībām kā pašlaik.” Jā, tieši tā, kā K. Danevičs nupat pateica, ir bijis 1913. gadā (vēl 1914. gada novembrī varēja tā domāt un runāt), tieši tāpat arī 1940. gadā un 1990. gadā.
