Ja visām precēm un pakalpojumiem cenas ceļas, tad jāpieaug arī naudas cenai. Tāpēc Eiropas Centrālā banka (ECB) paaugstina refinansēšanas likmi un Latvijas Banka (LB) pilda savu pienākumu ECB lēmumu reklamēt.
LB iesāka šo nedēļu ar pasākumu “Procentu likmju celšana - rūgtas zāles, lai neielaistu infekciju”. Pasākuma nosaukums izveidots ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantošanu. Centrālās bankas kompetencē esošā inflācija pārsaukta par ikdienišķā līmenī vieglāk vieglāk saprotamo un vairāk biedējošo infekciju, pret kuru nepieciešams cīnīties ar paņēmieniem, kas būšot nepatīkami kā rūgta garša mutē, bet toties toties atveseļojoši.
LB pasākums tika nosaukts par diskusiju, lai gan grūti saukt par diskusiju “labi audzinātu” dalībnieku iepriekš sagatavotas frāzes. Proti, nebūtu taču glīti atgādināt, ka ECB tagad apņēmusies cīnīties pret inflāciju, ko pati izraisījusi ar eiro emisiju. Divu stundu laikā, cik ilgi vilkās pasākuma oficiālā, ar visiem interesentiem pieejamu ierakstu nostiprinātā sadaļa, neviens neiedomājās vai neuzdrīkstējās ieminēties par ECB emitēto eiro masu. Tāpēc vismaz šeit vērts atgādināt, kā tā izaugusi līdz 16,058 triljoniem šā gada augustā kā pēdējā mēnesī, līdz kuram šobrīd sniedzas ECB publicētā statistika:
Vārdos šī tabula izskaidrojama tā, ka vesela mūžība 74 mēnešu ilgumā pagāja no 2008. gada maija, kad eiro daudzums ar 9,016 triljoniem pārsniedza 9 triljonu robežu, līdz 2014. gada jūlijam ar 10,005 triljoniem. Tas uzlūkojams par pēdējo periodu eiro vēsturē, kad eiro emisija tika balstīta uz eiro zonā radīto preču un pakalpojumu pieauguma un koriģēta ar naudas aprites ātruma rādītājiem, tai skaitā ar priekšrocībām, kādas eiro emitentam dod eiro kā rezerves valūtas statuss. Pēc tam eiro tika drukāts, sedzot to nevis ar precēm un pakalpojumiem, bet tikai ar parādiem t.i., ar parādzīmēm. Tāds pasākums kopš zelta monētu aizvietošanas ar papīra banknotēm veikts daudz reižu un vienmēr novedis pie viena un tā paša - pie inflācijas, ko procentlikmju celšana ietekmē apmēram tāpat, kā zaļu banknošu nomaiņa ar zilām banknotēm. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēl jāatceras tieši šāds banknošu maiņas pasākums 1991. gada janvārī - tā sauktā Pavlova reforma.
Ja turpinām LB stilu ar cilvēku biedēšanu kvazimedicīnas terminos, tad tagad jārunā nevis par infekciju, bet par avāriju, kuras rezultātā no 10. stāva vai automašīnas izlidojis cilvēks guļ zemē un noasiņo, bet apkārt stāvošie mediķi nebūt necenšas šo asiņošanu apturēt. Viņi ņem analīzēm asiņu un ūdens maisījumu no dubļu peļķes un met šajā peļķē zāles, ar kādām mēdz ārstēt cilvēkus, kuru asinīs konstatētas tādas novirzes no normas, kādas piemītot arī noasiņojoša cilvēka asinīm.
LB vadītāji neeksponēja sevi situācijā, kur kaut tēlaini jārunā par rūgtām zālēm vai noasiņojošiem cilvēkiem. Diskusijas ievadvārdu teikšanai bija norīkots LB Monetāras politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs Kārlis Vilerts. Viņš iepazīstināja ar LB aprēķiniem par eiro refinansēšanas likmju celšanas iespaidu uz Latviju, kas būšot neliels.
Latvija atradusi savu laimi nelaimē, par ko te tika vaimanāts kopš 2008. gada, ka bankas neaizdod pietiekami daudz naudas ne uzņēmumiem, ne privātpersonām. Ja tāpēc aizdevumu daudzums neliels, tad nelieli būšot arī izdevumi par aizdevumu sadārdzināšanu, pārnesot uz komerckredītiem sadārdzinājumu, kāds jāmaksā bankām par aizņemšanos no centrālās bankas. Fizisko personu segmentā vidējais kredītmaksājuma pieaugums būšot ap 60 eiro mēnesī (tas ir tikai maksājumu pieaugums, nevis mēneša maksājuma summa!) un skars 147 tūkstošus mājsaimniecību ar aizņēmumiem bankās. Protams, ir Latvijā atsevišķi aizņemšanās entuziasti, kam maksājumu pieaugums pārsniegs 200 eiro mēnesī, bet bankas esot rūpīgi izvēlējušās parādniekus un daudz aizdevušas tikai bagātniekiem, kuri spēšot šos papildu eiro simtus samaksāt.
Lielākas nepatikšanas draud eksportētājiem uz Rietumeiropu, kur patērētāji parādos ieslīguši dziļāk un tagad būs spiesti vairāk naudas atdot baņķieriem, attiecīgi samazinot maksājumus par precēm arī no Latvijas. Tomēr inflācijas apkarošanas mērķis ir daudzkārt nozīmīgāks par šādām grūtībām.
LB saaicinātie diskusijas dalībnieki atzīmēja, ka šobrīd cilvēku prātos tik lielu vietu ieņēmusi inflācija, ka tās apkarošanas pasākumiem vērība netiek veltīta. SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis dalījās ar vērojumiem par uzņēmumiem, kuru īpašnieki un vadītāji noskaņoti sērfot uz inflācijas viļņa, t.i., celt cenas savām precēm un pakalpojumiem tikpat strauji, kā cenas ceļ citi. Viņaprāt, ne visiem tas izdosies. Visticamāk, ka daudziem tas tiešām neizdosies, ja maksātspējīgo pieprasījumu bremzēs ne tikai un ne tik daudz procentlikmju celšana, cik eiro drukāšanas piebremzēšana. Ne savas uzstāšanās laikā, bet pēc tās K. Vilerts Neatkarīgajai apgalvoja, ka kopš jūlija ECB eiro emisiju apturējusi, pat ja augustā vēl fiksēts eiro masas pieaugums pāri psiholoģiski viegi uztveramajai 16 triljonu robežlīnijai.
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš bija sagatavojis divus stāstus par laimēm nelaimē. Pirmkārt, procentlikmju celšanas ietekme pagaidām esot tik maza, ka uzņēmēji kredītmaksājumu pieaugumu nemaz nepamanot starp inflācijas diktētajiem maksājumu pieaugumiem. Otrkārt, kredītprocentu likmes Latvijā vienmēr bijušas augstākas nekā citās valstīs un tas jau ierēķināts uzņēmumu plānos. Nav šaubu, ka tajos nav tagadējā energoresursu cenu lēciena, toties J. Endziņam bija pamats pateikties valstij, kas uzņēmusies sniegt atbalstu gan uzņēmējiem tiešā veidā, gan ar atbalstu iedzīvotājiem, kuri tādā gadījumā nav spiesti prasīt no darba devējiem neizpildāmu atalgojuma paaugstināšanu.
Lai valsts savus solījumus spētu izpildīt, Valsts kasē jābūt naudai un valstij jābūt iespējām aizņemties vēl. Valsts kases Finanšu resursu departamenta direktore Jevgēnija Jalovecka apliecināja, ka ar aizņemšanos Latvijai viss kārtībā. Jā, esot jau beidzies periods vairāku gadu garumā, kad, kā viņa tieši teica, “mēs izbaudījām aizņemšanos”. Proti, kad varēja aizņemties pat ar negatīvām procentlikmēm un fiksēt šādas (ja ne negatīvas, tad ļoti zemas) likmes līdz pat 2049. gadā atdodamiem parādiem. Cita lieta ir aizņemties tagad, kad ne tikai prasa augstākas likmes, bet neaizdod vispār. Šogad esot bijuši tikai daži brīži, kad kreditori un debitori spējuši par kaut ko vienoties. Tos mirkļus Valsts kase izmantojusi un uzkrājusi naudu, rēķinoties ar nepieciešamību sākt apmaksāt kārtējos Saeimas un valdības lēmumus par atbalsta sniegšanu tai, tai, un vēl šitai fizisko vai juridisko personu grupai. Aizņemšanās mirkļu ķeršanai izmantots Latvijas sūri grūti nopelnītais kredītreitings. Kredītprocentu likmju celšana turpmāk ne vien liks valstij vairāk maksāt, bet arī pavērs iespējas nopelnīt ar starp niecību, pagaidām brīvos naudas līdzekļus aizdodot citiem.
Neskaidrība par naudas daudzumu un vērtību nākotnē liek nogaidīt ne tikai aizdevējiem. Ar piemēru no mājokļu celtniecības nozares dalījās “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš. Izrādās, ka jauno dzīvojamo māju īpašniekiem šobrīd prātīgāk turēt nepārdotus dzīvokļus, nekā pārdot tos par cenu, kas neļauj par iegūtajiem līdzekļiem sākt nākamo projektu attīstīšanu. Līdz ar to mazas izredzes tikt jaunuzceltā mājoklī cilvēkiem, kuri tieši tagad gribētu tikt projām no vecākiem varbūt tāpēc, ka viņi paši kļuvuši par vecākiem. Atliek bīdīties padomju laiku dzīvokļu tirgū, kur tagad galvenās rūpes ir nevis dzīvokļu cenas, bet to uzturēšanas tālākās izmaksas. Viņš, no vienas puses, mierināja, ka šo ziemu cilvēki vēl izvilks, summējot valsts palīdzību ar savu uzkrājumu atlikumiem, taču tūlīt pat mudināja domāt jau par nākamo, t.i., par 2023./2024. gada ziemu par spīti tam, ka ne valstij, ne iedzīvotājiem nav ticamas informācijas, uz kā pamata šīs pārdomas attīstīt.
