Divus mēnešus pēc kārtas fiksētais Latvijas rūpniecības produkcijas apjoma samazinājums signalizē par sākumu recesijai, kuras definīcija ir iekšzemes kopprodukta (IKP) samazināšanās divus ceturkšņus pēc kārtas.
Būtiski, ka IKP nākotnes vērtības, piemēram, būs viens no izejas punktiem Latvijas 2023. gada budžeta sastādīšanai. Lai vismaz aptuvenu priekšstatu par to gūtu, nākas likt kopā dažādus datus, kurus mērījumu vai aprēķinu ceļā iegūt vieglāk un ātrāk.
Ar vakardienu, 5. oktobri datēta Centrālās statistikas pārvaldes publikācija par Latvijas rūpniecību šā gada augustā:
- Salīdzinot ar 2021. gada augustu, rūpniecības produkcijas apjoms pēc kalendāri koriģētiem datiem salīdzināmajās cenās samazinājās par 0,3%. Produkcijas apjoms apstrādes rūpniecībā samazinājās par 2,6%, bet pieaugums bija ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē - par 6,2% un elektroenerģijas un gāzes apgādē - par 20,2% (būtiski palielinoties koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas apjomam un gāzes piegādei patērētājiem). Šī gada augustā no kopumā 22 apstrādes rūpniecības nozarēm produkcijas izlaides samazinājumu uzrādīja 13 nozares, tai skaitā divas no trim pēc īpatsvara lielākās - koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana un pārtikas produktu ražošana (kritums attiecīgi par 8,8% un 3,7%). Ražošanas apjoma kritums, salīdzinot ar pagājušā gada atbilstošo mēnesi, bija ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošanā - par 31,9%, iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošanā - par 21,5% un datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošanā - par 14,2%. Savukārt produkcijas izlaide pieauga dzērienu ražošanā - par 27,5%, nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanā - par 17,5%, tekstilizstrādājumu ražošanā - par 14,0% un gatavo metālizstrādājumu ražošanā, izņemot mašīnas un iekārtas - par 8,5%.
Samazinājums par 0,3% izskatās ļoti neliels un no nulles praktiski neatšķirams. Pirmā un pārliecinoša morāle no tik maza skaitlīša ir tāda, ka rūpniecības kopapjoms noteikti nepieaug. Tomēr arī mazi cinīši mēdz gāzt lielus vezumus. Trīs iemeslu dēļ arī tagadējie -0,3% rūpniecībai pretendē uz tāda cinīša lomu.
Pirmkārt, samazinājums divus mēnešus pēc kārtas liecina, ka te nav darīšana ar nejaušībām, kādas varētu sagādāt kaut vai dabas apstākļi. Ja jūlija rādītājam -2,9% seko augusts kaut ar -0,3%, tad tas jau ir liels, tumšs mākonis, kam ir pārāk šaura zelta maliņa, proti, ka samazinājums par 0,3 ir acīm redzami mazāks nekā samazinājums par 2,9.
Otrkārt, 2022. gads noteikti neattaisnos tās cerības, kādas varēja modināt statistiķu liecības par rūpniecības pieauguma tempiem gada pirmajā pusē pietiekami daudzus mēnešus pēc kārtas: “Ar tādiem rūpniecības pieauguma tempiem Latvija jau noķērusi Ķīnu, kas pēdējos gados vairs nespēj ar divzīmju skaitļiem rakstāmus pieaugumus. Ar tagadējo rūpniecības pieauguma tempu Latvija būtu augstu virs Eiropas Savienībai tradicionālajiem vidējiem rādītājiem,”Neatkarīgā” 7. jūlijā rādīja un komentēja statistiķu datus par Latvijas rūpniecība pieauguma tempu no janvāra līdz maijam:
Ja gads jānobeidz pretēji sākotnējiem plāniem, tad tas nozīmē ne vien psiholoģisku diskomfortu, bet arī draudus ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanai valsts, uzņēmumu vai iestāžu un mājsaimniecību līmenī. Tepat vēl tāda detaļa, ka statistiķi nupat atsaukuši pavisam nesen piešķirtos +2,5% februāra rūpniecībai un to vietā iedevuši -0,3%.
Treškārt, mazie mīnus 0,3 īstenībā ir vairāk (vairāk krituma jeb mazāk rūpniecības) par 2,9. To statistiķi pateikuši skaidri un gaiši, ka rūpniecības kopapjoms uzpūsts ar termoelektrocentrālēs sadedzināto gāzi. Gāze dedzināta, lai iegūtu elektrību. Diemžēl konkrētajā situācijā tas nebūt nenozīmē elektrības pārtapšanu precēs un pakalpojumus, uz kuru realizācijas rēķina Latvija tās uzņēmumu personās atgūst par gāzi iztērētos līdzekļus. Preču un pakalpojumu kopapjoms samazinājies, bet tēriņi par gāzi un elektrību izkūpējuši gaisā, lai tikai uzturētu parasto funkcionēšanas un komforta līmeni: spuldzītes deva gaismu, datori darbojās, tramvaji brauca... Un tas lielā mērā apmaksāts uz valsts un privāto parādu pieauguma rēķina.
Milzīgais lēciens Latvijas enerģētikā augustā sasniegts attiecībā pret nullei tuvu līmeni jūlijā. Ne vienā, ne otrā mēnesī tas nenotika aiz labas dzīves vai nolaidības. Jūlijā enerģētiķi mēģināja izgrozīties ar superdārgas elekrības importu, lai nebūt jāražo pašiem vēl dārgāka elektrība no megadārgas dabasgāzes. Augustā viņiem tas vairs neizdevās un tika palielināta naudas aizplūšana no Latvijas pie energoresursu īpašnieku un spekulantu bloka. Ekonomikai kopumā no tā sliktāk, lai gan statistikas datos tas atspoguļojas kā rūpniecību un tālāk arī IKP stabilizējošs faktors.
Ar rūpniecību un tautsaimniecību kopumā notiek tieši tas, kam jānotiek, ja gada inflācija pārsniedz 20%. Tā tas ir Latvijā, bet arī eirozonā kopumā atzītā 10% inflācija vairs nav reālai saimnieciskai darbībai pieņemama vide. Šādā vidē lietas grozās tikai ap to, kurš pratīs lētāk nopirkt un dārgāk pārdot, nevis saražot. Iespējams veikt pētījumus un saņemt Nobeļa prēmijas ekonomikā pārmaiņus par secinājumiem, ka inflācija ir ekonomikas sarukuma, bet ekonomikas sarukums ir inflācijas cēlonis. Abi apgalvojumi tik tiešām ir patiesi.
