Latvijas ostas aizgājušajā vasarā spējušas pielāgoties cilvēku gribai un iespējām ceļot pa jūrām pēckovida pasaulē pa inflācijas viļņiem kara pievārtē.
Teiksim iespējami labākos vārdus par katru no ostām. Par Rīgu, kas ar kruīza kuģu piesaistīšanu glābusi vēl saglābjamo pēc prāmju līnijas likvidēšanas. Par Ventspili, kas pārņēmusi lielākās pasažieru ostas funkcijas. Par Liepāju, kas ar kravu transportēšanai pakārtotu prāmju līniju sasniegusi Rīgas līmeni apkalpoto pasažieru skaita ziņā un piestrādājusi pie kruīzu kuģu piesaistīšanas kaut cik pamanāmā daudzumā. Visu trīs ostu pasažieru apkalpošanas darba raksturošanai un salīdzināšanai šā gada astoņos mēnešos vislabāk kalpo neliela tabuliņa:
Nespēja atjaunot vai aizvietot Covid-19 izpostīto prāmju līniju starp divām netālām Baltijas jūras valstu galvaspilsētām Rīgu un Stokholmu gan ir nopietns simptoms, ka ar Rīgas attīstību kaut kas iet greizi. Par to tagad Rīgā valdošā koalīcija iespējami skaļi vaino iepriekšējos varasvīrus un saņem tikpat skaļus pārmetumus pretī. Pieklusinātākā versijā savstarpēju neapmierinātību pauž pašvaldībā un valstī valdošās personu grupas no gandrīz vienādām partiju kombinācijām, kuru atšķirības pārāk grūti uztvert tiem cilvēkiem, kas paši politikā nedarbojas.
Neatbilstība starp Rīgas galvaspilsētas statusā it kā automātiski ietilpstošajām pirmtiesībām apsaimniekot satiksmi ar citu valstu galvaspilsētām Baltijas jūras krastos un šo tiesību izmantošanas neveiksmēm vajā Rīgu jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, kad pilsēta kā Latvijas PSR galvaspilsēta vēl tikai gatavojās atgriezties Latvijas Republikas galvaspilsētas godā.
Neatkarīgā ir publicēju pētījumu par ļoti daudziem prāmju līniju izveidošanas mēģinājumiem Rīgā, kur “kuģi parādās un pazūd kā spoki”. 2020. gada pašā sākumā bija pamats domāt, ka Rīgai gandrīz kā uzliktais lāsts lauzts, jo mūsu kaimiņvalsts uzņēmums “Tallink” kuģoja Rīgas-Stokholmas līnijā jau vairāk nekā desmit gadus un aizvien palielināja pārvadāto pasažieru skaitu līdz 800 tūkstošiem, kam 69 tūkstoši kruīza kuģu pasažieru nāca klāt kā neliela piedeva. Taču tad atnāca Covid-19 un visu izmainīja. Tajā skaitā mainījās spēku attiecība starp Baltijas jūrā izveidoto prāmju līniju saimniekiem. Viņu vidū igauņiem tika ierādīta pieticīgāka, mazajai Igaunijai atbilstošāka vieta, nekā “Tallink” bija izcīnījis pirms Covid-19.
Līdz ar kārtējo prāmju līnijas zaudēšanas reizi Rīgai atliek uzsvērt atgriešanos pie pirmskovida laikiem vismaz kruīzu pasažieru segmentā. Jūras tūrisma 2022. gada sezonas atklāšanas priekšvakarā 20. aprīlī Neatkarīgā fiksēja Rīgas brīvostas nodomu apkalpot 120 kruīza kuģu vizītes, kas atvedīšot līdz pat 130 tūkstošiem pasažieru. Līdz augusta beigām Rīgā bijuši 89 kruīza kuģu ienācieni ar kopā 63 329 pasažieriem. Atlikuši bija vēl 11 ienācieni, kas septembrī tiek reāli izpildīti. Rezultātā šo ienācienu par 1/5 daļu vairāk, nekā caurmērā pirmskovida gados, bet par 1/5 daļu mazāk, nekā tika cerēts. Turpretī kuģu piepildījums salīdzinot ar pirmskovida laikiem sarucis gandrīz uz pusi.
Šogad notikušās izmaiņas diktē inflācija un karš Ukrainā. Dzīves dārdzības lēciena apstākļos ceļojumi ir pirmais, no kā cilvēki mēdz atteikties. Karš Ukrainā, no vienas puses, dod elegantu ieganstu naudas taupīšanai, motivējot to ar rūpēm par drošību, kuras liedz pietuvoties kara darbības zonai. Taču, no otras puses, šis pats karš iedzinis Daugavā vairāk kuģu, kam jāatrod sev vieta uz to laiku, ko iepriekš kuģi pavadīja Sanktpēterburgā un ceļā uz to vai no tās. Šogad kuģošanas kompānijas izvairījās rādīties agresorvalstī Krievijā un arī nākamo tūrisma sezonu plāno iztikt bez Krievijas. Līdz ar to Latvijas ostām radušās jaunas iespējas šos kuģus piesaistīt. Rīgā šī piesaistīšana izpaudusies arī tā, ka kuģi šeit palikuši uz nakti 18 reižu, kas iepriekš nenotika gandrīz nemaz.
Ventspils ir pārņēmusi Latvijas jūras pasažieru galvaspilsētas vietu, jo par spīti Covid-19 tai izdevies saglabāt prāmju līniju. Kā zināms, slimības apkarošanas pasākumi faktiski izbeidza cilvēku pārvietošanos, bet toties stimulēja preču pārvietošanu līdz mājsēdēs iesprostotajiem cilvēkiem. Sava daļa preču virzībā pienācās arī prāmim starp Latviju un Zviedriju. Tā, lūk, Ventspilij atmaksājās ieguldījumi industrializācijā, kas kovidlaikā uzturēja Ventspilī gan preču piedāvājumu, gan pieprasījumu. Tagad prāmī vietas sadala ar kravu kustību saistītie cilvēki, darba darīšanās braucošie un tūristi. Prāmju līniju darbina Zviedrijas uzņēmums “Stena Line”, kas faktiski izspiedis no tirgus igauņus. Labsajūtu zviedriem pārskata periodā mazliet pabojājusi kravas automašīnas aizdegšanās 30. augusta reisā no Ventspils uz Nīneshamnu.
Tie paši zviedri ir pārņēmuši arī prāmju satiksmi starp Liepāju Latvijā un Travemindi Vācijā. Industrializācijas veiksmi Liepājā paspilgtina atgādinājums, ka šī veiksme lielā mērā darināta no neveiksmes ar “Liepājas metalurgu”. To iepriekš bija grūti iedomāties, ka ne pilsētas, bet visas valsts mērogā liela uzņēmuma izputēšana atbrīvos resursus, kas tagad tiek izmantoti daudz efektīvāk nekā metāla kausēšanas laikos.
Šā gada tūrisma sezonā Liepājā ienākušie seši kruīza kuģi jau ir pietiekami daudz, lai atzīmētu pilsētas un tās ostas (speciālās ekonomiskās zonas) centienus šādus kuģus piesaistīt. Lai piepildās tas, kā Liepāja daudzina sevi, ka tai taču ir, ko parādīt: Trīsvienības katedrāli ar pasaulē lielāko nepārbūvēto mehānisko ērģeļu prezentācijas koncertiem, koncertzāli “Lielais dzintars”, Nikolaja katedrāli, Karostas cietumu, Jūrmalas parku, pludmali, tirgus (vairākus) u.c. arhitektūras pērles, kam izdevies izglābties no karu ugunīm vai arī nojaukšanas miera laikā.
