Statistiski vidējais Latvijas ierēdnis vai politiķis algā saņem daudz vairāk, nekā nodokļos samaksā statistiski vidējais Latvijas uzņēmums.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes klasifikācijas, pagājušajā gadā Latvijā “vispārējās valdības sektorā” strādājuši 63 356 cilvēki, kuri sadalījušies starp 43,2 tūkstošiem valsts un 20,1 tūkstoti - pašvaldību iestādēs. Savukārt Valsts ieņēmumu (VID) dienests pērn centies iekasēt nodokļus no 149 080 uzņēmumiem. VID veiksmes un neveiksmes rezultējušās ne tikai naudā, bet arī nodokļu maksātāju sarakstā. Tajā visi uzņēmumi nosaukti no viņiem reāli iekasētās naudas dilstošajā secībā. Pirmajā vietā degvielas tirgotājs “Neste Latvija” ar valstij samaksātiem 198 miljoniem eiro, bet 149 080. vietā SIA “LDz Cargo”, kurai VID galu galā samaksājis par 14,54 miljoniem eiro vairāk, nekā no uzņēmuma saņēmis.
Nodokļu maksātāju saraksta 63 536. vietā pagadījusies SIA “Kļavukalns”, kurā divi darbinieki cepuši cepumus un kaltējuši sausiņus, no kuru realizācijas ieņēmumiem uzņēmums 2021. gada laikā valstij samaksājis 1 570 eiro. Acīm redzami, ka par tādu gada atalgojumu valstij nevar strādāt pat viszemāk atalgotais slimnieku vai sociālais aprūpētājs, sētnieks vai trauku mazgātājs un mazgātāja. Visi aiz “Kļavukalna” esošie uzņēmumi maksājuši vēl mazāk vai vispār neko. Ar 85 242. vietu VID sarakstā sākas uzņēmumi, no kuriem izdevies gada laikā izkratīt 50 eiro. Jau diezgan sen atpakaļ šie 50 eiro tika novērtēti par summu, cik dārgi VID izmaksā gada garumā uzturēt ierakstu par uzņēmumu savā datu bāzē. Katrs šāds ieraksts taču vismaz teorētiski uzliek VID pienākumus painteresēties un atskaitīties, kāpēc VID no uzņēmuma nekādu naudu nav saņēmis un droši vien nekad arī nesaņems. Praktiski VID darbinieki droši vien to nedara, jo tādu uzņēmumu ir pārāk daudz un jebkurš solis uzņēmuma deklarēto īpašnieku un amatpersonu trenkāšanā izmaksātu daudz vairāk par 50 eiro.
No 93 473. vietas jau sākas un līdz 141 169. vietai turpinās uzņēmumu virkne, kuras maksājumi ir bijusi apaļa nulle. Tālāk 141 170. vietā iekārtojusies ārvalstu uzņēmuma “ALRUS Maschinenhandels GmbH” Latvijas filiāle bez juridiskās adreses un bez neviena darbinieka, kas tomēr spējusi piedzīt no VID 100 eiro (reāli samaksāto naudu VID noapaļojis uz 100 eiro).
Nodokļu maksātāju saraksts lieku reizi apliecina, ka aptuveni puse Latvijas uzņēmumu ir līķi un spoki, no kuriem valsts nevar izsūkt asinis, t.i., naudu, bet vēl citi uzņēmumi ir vampīri, kas izsūc naudu no valsts. Perspektīvā pat nodokļu iekasēšana Latvijā draud izvērsties par valstij zaudējumus nesošu darbību, kuras uzturēšanai naudu nāksies aizņemties.
VID darbu vadošā ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme par savu darbu pērn saņēmusi 42 318,27 eiro. Viņas algai vistuvākie nodokļu maksātāju sarakstā izskatās SIA “Medurga” masksājumi valstij. Tos nodrošinājuši pieci darbinieki, kuri prot specializētu projektēšanu. Par to viņiem augstā 15 328. vieta nodokļu maksātāju sarakstā, jo 9/10 nodokļu maksātāju saraktā iekļauto uzņēmumu taču atrodas zem viņiem. Turklāt pagājušais gads bijis neveiksmīgs I. Jaunzemei, kura sakašķējusies ar Finanšu ministriju, t.i., ar ministru Jāni Reiru. Un ministrs atņēmis viņai piemaksas, ar kādām viņa aizpērn saņēmusi 63,6 tūkstošus eiro. Ja šāda kašķa nebūtu, viņas gada algu nodrošinātu kāds no tiem uzņēmumiem, kuri nodokļu maksātāju sarakstā grupējas ap vienpadsmittūkstošo vietu.
Desmit vai pārdesmit tūkstoši uzņēmumu, kuri spēj uzturēt kaut vienu ierēdni, no sadzīviskā skatpunkta izklausās daudz, bet tūlīt pat jāatgādina, ka sev lielas algas noteikušo ierēdņu un politiķu ir vēl vairāk. Sagadījies tā, ka SIA “MGU” samaksātie 90 750 (VID noapaļota summa) eiro ir vistuvākie Valsts prezidenta Egila Levita pērn saņemtajiem kopā 90 740 eiro (alga viņam it kā pieticīgāka, bet komplektā ar to nākušas piemaksas, kompensācijas un pabalsti). Pēc VID datiem spriežot, “MGU” ir drēbju veikaliņš Cēsīs. Par iespēju uzturēt E. Levitu var priecāties gan 10 veikaliņa darbinieki, gan pircēji. Lai samaksātu tik, cik vienam prezidentam vajag, uzņēmumam jāatrodas nodokļu maksātāju astotajā tūkstotī no gandrīz 150 tūkstošiem. Te nosaukti tikai valsts tieši izdevumi, lai uzturētu E. Levitu personīgi, nevis prezidenta institūciju ar Rīgas pili, pils vārtu sargu utt. utt.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pagājušajā gadā nopelnījis 77 869 eiro un bijis pirmais starp līdzīgajiem, jo viņa ministri pelnījuši mazliet virs 73 tūkstošiem eiro katrs. Tikai uzņēmumi līdz pirmajiem 10 tūkstošiem ir spējīgi uzturēt katrs vienu ministru atkal kā fizisku personu. Vēl citiem uzņēmumiem jāpiemaksā par ministra darba vietu pie rakstāmgalda, dienesta auto un ļoti daudz ko citu.
Latvijā tradīcija tāda, ka ministri un tāpat Valsts prezidents nav valsts kases tukšotāju saraksta pirmajās vietās. Augstāk par viņiem jau sen bija iekārtojies Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kura mantinieka Mārtiņa Kazāka pēnā gada alga VID datos vēl neparādās, bet 2020. gadā tā bijusi 137 472 eiro. Grūti iedomāties, kāpēc lai pērn tā būtu bijusi mazāka, nevis lielāka. Līdzīgi jādomā par “Latvijas dzelzceļa” prezidentu Māri Kleinbergu, kurš 2020. gadā saņēmis 120 902 eiro no valstij piederošā dzelzceļa un 10 170 no pašvaldībai piederošā “Rīgas ūdens”. Valstī ir ne vairāk par sešiem tūkstošiem uzņēmumu, kuru maksājumi spēj uzturēt vienu tik vērtīgu valsts darbinieku. |Jāatgādina, ka “Latvijas dzelzceļš” tieši M. Kleinberga vadībā pārtapis no naudu pelnoša uzņēmuma par valsts budžeta iestādi.
Pagaidām nav eksponēta Latvijas valsts atalgojuma čempiona, “airBaltic” prezidenta Martina Gausa 2021. gada alga. 2020. gadā viņam tiešām klājās grūti, jo alga tika samazināta no 1,18 miljoniem eiro 2019. gadā līdz nieka 686 701 eiro 2020. gadā. 2021. gadā samaksāt valstij ap 700 tūkstošiem eiro un vairāk spēja apmēram 1400 Latvijas uzņēmumu.
Protams, sabiedrībai labāk pazīstamo valsts un tās struktūrvienību vadītāju algas ir augstākas nekā caurmērā šajās iestādēs, taču ap 20 tūkstošiem eiro pagājušogad pienācās katram, kas vispār pratis iekārtoties valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos. Kaut ko šie cilvēki tur dara, bet noteikti neko tādu, lai valstī vairotos tādi uzņēmumi, kuru gada laikā valstij samaksātie nodokļi spētu uzturēt kaut tikai vienu ierēdni vai deputātu.
