Nodokļu iekasētāji pagājušajā gadā izcīnījuši lielu darba uzvaru – pārsnieguši 2021. gada nodokļu iekasēšanas plānu par 401 miljonu eiro jeb 8,1%.
Latvijas valsts plānojusi pērn iekasēt nodokļos 4,93 miljardus eiro, bet dabūjusi 5,33 miljardus. Tā nebūt nav visa nauda, kas pērn apgrozījusies valsts un pašvaldību budžetos. Latvijas valsts taču uzliek sev par labu naudas sodus, saņem dividendes no saviem uzņēmumiem un, kas pats galvenais, bauda ārvalstu finanšu palīdzību gan kā naudas dāvinājumus, gan kā aizdevumus, par kuriem cerības, ka karš un inflācija tos visus norakstīs. Šajā reizē aplūkota tikai nodokļu ieņēmumu sadaļa, kuras izmaiņām būtu jāraksturo gan ekonomiskā situācija Latvijā, gan Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbs.
Nodokļu iekasēšanas plāna pārsniegšana Latvijā nav ne pašsaprotama, ne pierasta lieta. Samērā neseno aizpagājušo gadu VID pabeidza ar iztrūkumu vairāk nekā pusmiljarda eiro jeb 11,2% apmērā: VID bija uzdots iekasēt 5,07 miljardus, bet izdevās iekasēt 4,50 miljardus. Pašsaprotams šķita tāds iztrūkums, jo 2020. gads taču bija pirmais kovidgads ar milzīgiem saimnieciskās darbība ierobežojumiem, kam neizbēgami vajadzēja atspoguļoties valsts nodokļu ieņēmumos. Ar ko gan 2021. gads atšķīrās no 2020. gada? Vai tad kovids beidzies? Vai VID beidzot tomēr iznīdējis ēnu ekonomiku, ko sola kopš savas pirmās pastāvēšanas dienas? Vai Latvija piedzīvojusi tādu uzņēmējdarbības uzplaukumu, kāds iepriekš pasaulē nav noticis nekad un nekur? Uz visiem šiem jautājumiem jāatbild ar nē - nav noticis nekas no piedāvātā. Ir tikai palielināts valsts budžeta deficīts no 1,32 miljardiem eiro 2020. gadā līdz 2,41 miljardam 2021. gadā. Pēc būtības nenotika nekas vairāk par Finanšu ministrijā ievestās ārzemju naudas (runa ir par ierakstiem Valsts kases datoros, nevis naudas atvešanu vezumos) pārsūtīšanu tālāk uz šai pašai Finanšu ministrija pakļauto VID.
Pērnais gads tik tiešām neprasīja no VID lielu piepūli nodokļu ieņēmumu palielināšanā. Valsts taču novirzīja aizlienēto naudu pirmām kārtām ierēdņu un citu valsts kalpotāju (tika atlīdzināta mediķu un arī policistu cīņa pret kovidu u.tml.) algu celšanai, bet lielākas algas nozīmē lielākus nodokļus. Visām budžeta iestādēm valsts piešķīra vairāk naudas darbinieku algošanai, bet daļu no ar vienu roku iedotās naudas ar otru roku uzreiz atņēma kā algām uzliktos nodokļus. Valsts budžeta iestādes naudu valsti atdod bez pretī runāšanas. Tās pamatoti cer, ka no šo iestāžu nodokļu maksājumiem valstij šajā mēnesī formēsies valsts finansējums iestādēm jau nākamajā mēnesī un tā bez gala. Diemžēl mūžīgais dzinējs arī naudas plūsmām nav atklāts. Toties ir noformēti paņēmieni, kā valstīm aizņemties naudu, lai mēnesi pēc mēneša spētu samaksāt saviem kalpotājiem vairāk, nekā tiek savākts ar valsts kalpotājiem un visiem citiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem uzliktajiem nodokļiem.
Valstis izputētu tajā pašā brīdī, kad mēģinātu iztikt ar naudu, ko iespējams savākt tikai no saviem kalpotājiem. Nē, valstis ir noteikušas, ka tām pienākas naudā izsakāma daļa no jebkura darījuma gan starp fiziskām, gan starp juridiskām personām, kas reģistrētas attiecīgajā valstī. Algu maksāšana ir viens no šādu darījumu veidiem, bet darījumu veidu ir daudz. Valstis savu daļu mēdz noteikt gan ar fiksētu summu atkarībā no darījumu veida (akcīzes u.tml. nodokļi), gan ar procentiem no darījuma summas. Tādējādi valstu ieņēmumi aug proporcionāli darījumu summām. To pieaugumu, savukārt, dēvē par inflāciju. Sarunvalodā ar to apzīmē jebkuru cenu pieaugumu, bet oficiālā Latvijas valsts statistika inflācijas rādītāju ierobežo ar patēriņa preču un pakalpojumu cenām (neskaita ne ražotāju cenas, ne ražošanas līdzekļu cenas, ne būvizmaksas utt.) ierobežotam daudzumam preču un pakalpojumu. Rezultātā oficiālajam inflācijas rādītājam nozīme ierobežota, bet paldies par to pašu, ko Centrālā statistikas pārvalde dod. Pēc tās datiem, Latvija sākusi 2021. gadu ar cenu līmeni -0,5% janvārī pret 2020. gada janvāri un beigusi ar +7,9% decembrī pret 2020. gada decembri. Tādi inflācijas rādītāji jau pamanāmi pārsniedz Finanšu ministrija prognozēto 2% inflāciju 2021. un 2022. gadā, par kādiem ministrija informēja 2020. gada vasarā (aģentūras LETA arhīvā tāds ieraksts datēts ar 18. jūniju), kad gatavoja 2021. gada budžeta projektu. Ar tādu inflācijas prognozi nepietika nodokļu nominālo ieņēmumu palielināšanas plānošanai. 2020. gada vidū jau nojaušamā neveiksme, ka tam gadam ieplānotie 5,07 miljoni eiro nodokļos netiks savākti, spieda 2021. gadam plānot pieticīgākus 4,93 miljardu eiro ieņēmumus.
Ja samazinātais plāns pagājušajā gadā tika spoži pārpildīts, tad tas nozīmē, ka arī inflācija bijusi daudz augstāka par prognozēto.
Augstu inflāciju valsts tagad vairs neslēpj, bet droši vien, ka reāli tā pārsniedza 7,9% gada beigās. Nodokļu vākšanai ir daudz lielāka bāze nekā statistiķu veiktajiem cenu mērījumiem, tāpēc visticamāk, ka pērnā gada inflācija Latvijā bijusi plānoto 2% un VID virs plāna savākto 8% summa - tātad ap 10% gadā. Tik daudz visi krājēji un aizdevēji gada laikā neatgriezeniski zaudējuši no saviem iekrājumiem naudā. Algu saņēmējiem jādodas kaulēties pie darba devējiem, lai tie kompensē vismaz daļu no inflācijas radītajiem zaudējumiem. Uzkrājumiem mantās divējāds efekts. Jā, mājokļu un visu citu īpašumu un mantu cenas strauji aug, bet aug arī izdevumi to uzturēšanai, saglabāšanai, apsargāšanai utt.
Aizdomīgi ir tas, ka tagad jau divciparu skaitļus oficiāli sasniegusī inflācija (12 mēnešu rādītājs martā 11,5%) nav atstājusi gandrīz nekādu ietekmi ne uz valsts nodokļu ieņēmumu gada plānu, kam noteikts pieticīgs pieaugums līdz 5,41 miljardam, ne uz tā izpildi. Šā gada pirmajos trijos mēnešos, t.i., 1. ceturksnī iekasētie 1,27 miljardi eiro nesasniedz 1/4 daļu no gadam vajadzīgās summas. Inflācijas veidā apritē palaista nauda vai nu slēpjas ēnu ekonomikā, vai kompensē iekšzemes kopprodukta samazināšanos.
