Neatkarīgās pārtikas grozs vienu reizi iepriekš ir bijis dārgāks nekā šogad, bet nekad nav sadārdzinājies tik strauji kā laikā starp 2021. gada un 2022. gada Lieldienām.
17. aprīlī atkal tika piepildīts pārtikas grozs ar produktiem, kas maksimāli līdzīgi tiem, kādi 2004. gada Lieldienās maksāja piecus latus. Precīzāk sakot, toreiz samaksāti tika 4,97 lati, kas atbilda 7,07 eiro. Šogad par praktiski tādiem pašiem produktiem nācās samaksāt 14,01 eiro - tātad divreiz vairāk, nekā pirms 18 gadiem. Līdz ar to katram šā raksta lasītājam ir iemesls padomāt, vai viņa (ģimenes, mājsaimniecības) alga un citi ienākumi ir šo gadu laikā vismaz dubultojušies. Latvijas iedzīvotāju vairākumam uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši. Taču pēdējā gada laikā izdevumi jau sāk apsteigt ienākumus. Pagājušā gada Lieldienās pārtikas groza cena bija 10,91 eiro. Tātad cena augusi par 3,10 eiro jeb par 28%. Ne kurš katrs ierēdnis vai deputāts ir spējis pats sev palielināt vai no priekšniecības izdiedelēt reālajai inflācijai līdzīgu pielikumu algām, prēmijām, pabalstiem un kompensācijām. Valsts un Ministru prezidentu, ministru un Saeimas deputātu, valsts iestāžu un pašvaldību priekšnieku un citu kovidnaudas slaucēju ienākumi aug ātrāk nekā inflācija, bet tas attiecas uz vienu vai dažiem tūkstošiem cilvēku Latvijā. Visiem pārējiem jāsāk tērēt uzkrājumi un jāuztraucas, cik ilgam laikam šo uzkrājumu pietiks.
Šogad nācās konstatēt straujāko pārtikas groza kopējās cena pieaugumu viena gada laikā, bet pārtikas groza cenas rekords tomēr vēl nav sasniegts. Tas fiksēts 2014. gadā. Pāreja no latiem uz eiro attaisnoja bažas par inflāciju, jo pārtikas groza cena toreiz pieauga no 12,08 eiro 2013. gada Lieldienās līdz 14,63 eiro 2014. gada Lieldienās. Tas bija dārgāk nekā tagad, toties toreizējais cenu pieaugums kopā par 2,55 eiro atpalika no tagadējā cenu pieauguma par 3,10 eiro. Īstais pamats bažām par nākotni ir tas, vai straujais cenu pieaugums vēl turpināsies. Iepriekš nekad tā nav bijis. 2014. gada eiroažiotāžās uzšūpotā pārtika groza cena jau 2015. gadā noplaka līdz 11,34 eiro. Līdzīgi notika ar cenām tā sauktajos “treknajos gados”. To kulminācijā 2008. gadā Lieldienu pārtikas groza cena bija 7,64 lati, kas atbilda 10,90 eiro, bet jau 2009. gadā cenas bija pazeminājušās līdz kopā 6,70 latiem jeb 9,57 eiro.
Gribētos jau nu gan, lai turpinās 18 gados iekoptās tradīcijas - lai pārtikas cenu virsotnes tiktu zaudētas tikpat ātri cik iekarotas, tomēr pamata šādām cerībām vairs nav. Cenu celšanos nosaka eiro un citu valūtu masa, kas tiek uzpūsta kopš 2015. gada. Karš Ukrainā un tā izraisītais sankciju karš starp Krieviju un pārējo pasauli ir tikai iegansts cenu celšanai, jo segums jaunnodrukātajai (atšķirību starp skaidro un bezskaidro naudu šajā aspektā nav) naudai taču būtu jāatrod vienā, otrā vai trešajā veidā. Starp šiem veidiem tomēr neietilpst preču un pakalpojumu masas pieaugums, tāpēc atliek celt cenas, lai salāgotu nepieaugošu un īstenībā pat samazinošos preču un pakalpojumu daudzumu ar kāpjošu naudas daudzumu.
Kovidpieredze gan brīdina, ka iespējams apiet it kā pavisam skaidras un neizbēgamas ekonomiskās sakarības. Naudas drukāšanai vajadzēja izraisīt cenu celšanos jau pirms pāris gadiem, bet īstenībā cenas pazeminājās, jo šādam pazeminājumam tika atrasts atbilstošs līdzeklis. Pagājuša gada Lieldienu pārtikas grozā likto preču cenu izmaiņas Neatkarīgā atreferēja 2021. gada 6. aprīlī zem virsraksta “Covid-19 palētinājis pārtikas grozu”. Tagad kara uzdevums ir pamatot tādu cenu celšanās tempu, kas kompensēs pāris iepriekšējos gados nenotikušo cenu kāpumu, taču karš vai kādi citi, pavisam negaidīti pavērsieni var cenu kāpumu arī nobremzēt. Kovidlaikā, lūk, tika ieviesti tirdzniecības ierobežojumi, kas padarīja daudzas preces tikpat nenopērkamas, it kā tās būtu sadārdzinājušas 100 vai 1000 reižu. Tagad Ukrainā neko nevar nopirkt par naudu tur, kur preces izlaupījuši vai iznīcinājuši krievu okupanti. Un tur, kur nav par naudu nopērkamu preču un pakalpojumu, tur nav nekādas inflācijas.
Latvijā varam baudīt laiku, kad kovidierobežojumu preču pirkšanai vairs nav un hiperinflācijas vēl nav. Tajā skaitā varam pētīt dažādas sakarības dažādu preču cenu virzībā.
Piemēram, Neatkarīgās publikācija par 2009. gada cenām tā gada 15. aprīlī sākās ar virsrakstu “Izlīdzinās piena un ūdens cenas”, bet pēdējos gados cenu tendences pilnīgi pretējas. Piena un tā produktu cenas konsekventi aug, bet ūdens cena šogad zemāka nekā pērn. Salīdzinoši zema pēdējos pāris gados ir pārtikas grozā iekļuvuša gaļas produkta desas cena.
Par pārtikas grozā liekamo preču atlasi jāpaskaidro, ka tā tiek izdarīta pēc zemākas cenas kritērija, ja veikalā atrodas vairāki pēc lietošanas vērtības vienādi produkti. Piemēram, 82% sviests 200 g iepakojumā. Zemākā cena 17. aprīļa priekšpusdienā konkrētajā veikalā, kur iepirkšanās notiek jau kopš 2004. gada, šādam sviestam bija 2,09 eiro bet augstākā - 2,79 eiro. Kā jau pēdējos gados ierasts, lētākais sviests Latvijā ir no Lietuvas. Tāpat par 1,12 eiro tika nopirkts litrs Igaunijas piena, kamēr par saukli “Izvēlies Latvijas preci!” konkrētajā gadījumā būtu jāpiemaksā līdz 1,45 eiro. Piena produktu dārdzību lieku reizi akcentēja vērojums, ka pievakarē nekāda sviesta par 2,09 eiro tajā veikalā vairs nebija. Pievakarē nāktos pirkt lētāko sviesta paciņu par 2,29 eiro, kas piebīdītu šā gada pārtikas groza kopējo cenu daudz tuvāk 2014. gada virsotnei. No vienkāršā patērētāja viedokļa lētākās preces pazušana līdzvērtīga sviesta cenas pieaugumam par gandrīz 10% ne gada un ne mēneša, bet dažu stundu laikā.
