Vidējā alga uz papīra Latvijā pērn kāpusi par 11,8 procentiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Taču tas nenozīmē, ka algu kāpums bijis visās nozarēs un visiem strādājošajiem. Covid-19 pandēmijas ietekmē sašaurinot uzņēmējdarbību, lielākoties darbu zaudēja mazāk atalgotie, savukārt vispārējā valdības sektorā, veselības un sociālās aprūpes nozarē strādājošajiem algas pieaugums bija lielāks nekā vidēji valstī.
2021. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1277 eiro, liecina CSP dati, savukārt mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas - 939 eiro. Taču, tā kā gada laikā kāpušas arī patēriņa cenas, neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bijis 8,1 procents.
“Skatoties uz cenu pieaugumu veikalu plauktos un lielākiem pakalpojumu rēķiniem, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par iedzīvotāju pirktspēju. Inflācija apēd aizvien lielāku kumosu no algas pieauguma pīrāga, bet nudien ne visu. Situācija gan atšķiras pa nozarēm, un, protams, vēl raibāka tā ir katra cilvēka līmenī. Gada nogalē jau dažās nozarēs vidējā neto alga auga lēnāk nekā inflācija,” atzīst “Swedbank” ekonomiste Agnese Buceniece.
Viņa prognozē, ka algu izaugsme šogad palēnināsies - mazināsies pandēmijas ietekme uz darba tirgus struktūru, nebūs minimālās algas kāpuma atbalsta, arī ārstiem, cerams, būs jāstrādā mazāk virsstundu. Šie faktori jau bija zināmi iepriekš atšķirībā no Krievijas - Ukrainas kara un saistītajām sankcijām, kas neapšaubāmi nelabvēlīgi ietekmēs arī Latvijas ekonomiku.
“Jaunie apstākļi nozīmē augstāku inflāciju un lēnāku izaugsmi, kas visticamāk sabremzēs arī darba tirgus atkopšanos un liks vēl nedaudz vairāk, nekā prognozēts, atslābt arī algu kāpumam. Lielāka iedzīvotāju daļa var saskarties ar pirktspējas kritumu,” prognozē ekonomiste.
2021. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa privātajā sektorā bija 1273 eiro, un gada laikā tā pieauga par 11,9%. Sabiedriskajā sektorā vidējā darba samaksa bija par 20 eiro lielāka nekā privātajā (1293 eiro), un tās gada pieauguma temps bija nedaudz zemāks (11,8%). Vispārējā valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga līdz 1268 eiro jeb par 13,1%, rāda CSP dati.
Gada laikā vidējā darba samaksa visstraujāk pieauga veselības un sociālās aprūpes nozarē - par 28,2%, kur pieauga gan atalgojuma fonds, gan pilnas slodzes darbinieku skaits. Līdzīga tendence bija vērojama arī ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, apstrādes rūpniecībā, kā arī informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē. Kopumā vidējā mēneša darba samaksa virs vidējās valstī bija septiņās nozarēs - finanšu un apdrošināšanas darbību nozarē, informācijas un komunikācijas pakalpojumu, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu, veselības un sociālās aprūpes, enerģētikas, valsts pārvaldes, kā arī ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes nozarē.
Vismazākā vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas bija izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē (795 eiro).
“SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis gan norāda, ka algu dinamikā ekonomikā notiekošais atspoguļojas ar zināmu laika aizturi un arī tad reakcija ir salīdzinoši piesardzīga. Šobrīd esot neiespējami prognozēt, cik veiksmīgi katra no nozarēm spēs pārvarēt radušos šķēršļus.
“Gada sākums ir laiks, kad ierasti tiek pārskatīti darba līgumi un arī atalgojums, un Ukrainā notiekošais var paspēt ienest savas korekcijas. Tādēļ var pieļaut, ka vidējais temps var nedaudz kristies. Tomēr algas ir ļoti jutīgs jautājums, un visticamāk sarežģījumi ekonomikā atspoguļosies bezdarba datos, nevis algu pieauguma korekcijās,” uzskata D. Gašpuitis.
Pēc viņa teiktā - mazinoties Covid-19 ierobežojumiem, pastiprināsies pieprasījums pēc darbiniekiem pakalpojumu nozarēs. Negatīvākās tendences varētu skart tranzīta sektoru, iespējams, atsevišķus apstrādes rūpniecības sektorus, savukārt tūrisms jau ir situācijai pielāgojies un, līdzīgi kā citas nozares, nevarēs atļauties necelt, kur nu vēl mazināt algas. Tas pats attiecoties uz būvniecību.
Pārējās nozarēs notiekošais varētu nedaudz mazināt pārkaršanas riskus un spiedienu uz darba tirgu. Tādēļ skatījums, ka algu kāpums tuvākajos divos gados būs vidēji 8%, saglabājas, kas šajos apstākļos varētu būt pietiekami, lai vidējā pirktspēja nepasliktinātos, prognozē D. Gašpuitis.
Vislielākā mēneša vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas par pilnas slodzes darbu 2021. gadā bija Rīgā - 1434 eiro, savukārt viszemākā - Latgalē (896 eiro), kas ir par 38% mazāk nekā valsts galvaspilsētā. Gada laikā visstraujāk vidējā bruto darba samaksa pieauga Latgalē - par 13,0%, zemākais pieaugums bija Vidzemē (10,5%) un Pierīgā (10,6%), aprēķinājusi CSP.
Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane skaidro, ka Covid-19 dēļ vairāk darbu zaudēja zemāk atalgoti nodarbinātie, bet pieauga to darbinieku īpatsvars, kas pelna salīdzinoši augstākas algas.
I. Opmane norāda, ka Latvijā 2021. gada sākumā līdz 500 eiro tika palielināta minimālā alga, šogad tā nav mainījusies. Savukārt šogad minimālā alga palielināta Igaunijā (654 eiro) un Lietuvā (730 eiro). Lietuvā gan atšķirīgās nodokļu uzskaites dēļ neto minimālā alga ir zemāka nekā Igaunijā, tomēr augstāka nekā Latvijā.
“Varētu šķist, ka minimālās algas palielināšana palīdzētu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, taču joprojām aktuāls ir jautājums par ēnu ekonomikas īpatsvaru, arī to, ka uzņēmumu spēja maksāt darbiniekiem dažādos Latvijas reģionos ir krasi atšķirīga,” uzsver I. Opmane.
Ekonomiste norāda, ka Rīgā un Pierīgā ir krietni zemāks bezdarba līmenis un arī lielāka konkurence par darbiniekiem, un tas atspoguļojas arī algu statistikā ar lielāku vidējo algu šajā apkaimē. Tomēr minimālās algas celšana varētu izrādīties sāpīga godīgajiem uzņēmējiem attālākos Latvijas reģionos, kas to maksā nodarbinātajiem atbilstoši savai produktivitātei, nevis izmantojot kā “obligāto maksājumu”, pārējo algas daļu izmaksājot aploksnē.
I. Opmane uzskata, ka ilgtermiņā zemāk atalgoto darbinieku dzīves līmeņa uzlabošanu nevar risināt tīri mehāniski, spiežot uzņēmumus maksāt vairāk. Tā vietā ar valsts mērķtiecīgu politiku var veicināt apstākļus, kuros uzņēmumi paši spēj un vēlas paaugstināt algas nodarbinātajiem - sekmējot uzņēmumu produktivitāti, ieguldot nodarbināto un bezdarbnieku izglītībā un apmācībās, kā arī veicinot darba iespējas arī attālākos Latvijas reģionos.
