Padoms izvietot apkurei dārgo dabasgāzi ar daudz lētāko koksni izklausās pārāk vilinošs, lai būtu ticams, jo Latvijā nav nekādu mehānismu jeb garantiju kurināmās koksnes cenu stabilitātes un pieejamības uzturēšanai.
Latvijā tik tiešām ir tā, kā nupat sacījis Valsts prezidents Egils Levits, ka “elektrības un enerģijas cenu pieaugums ir visas pasaules jautājums” un ka “tirgus cenas mēs nevaram mainīt”. Attiecībā uz kurināmo koksni tas nozīmē, ka Latvija nevar ne apgādāt ar koksni visu pasauli, ne nepārdot koksni visai pasaulei, ja tā piesola augstākas cenas, nekā iespējams saņemt no vietējiem patērētājiem. Ja šeit kurināmā koksne atbilstoši vienas enerģijas vienības cenai no dažādiem kurināmā veidiem kļūs tikpat dārga vai dārgāka par dabasgāzi, tad šis pats vai nākamais Valsts vai Ministru prezidents varēs tikai atkārtot to pašu, kas nupat jau tika teikts, ka Latvija tādu situāciju izmainīt nekādi nevar.
Centrālās statistikas pārvaldes un Zemkopības ministrijas sniegtie dati par meža nozares produkcijas eksportu 11 mēnešos uzrāda kurināmās koksnes eksporta pieaugumu no 4,1 miljona tonnu pagājušajā gadā līdz 4,5 miljoniem tonnu šogad (+11% fiziskajam apjomam un +13,4% ieņēmumiem naudā). Kopējo rādītāju uz augšu dzinis granulu eksporta palielinājums no 2,1 miljona līdz 2,4 miljoniem tonnu (+16% tonnām un +14,6% naudai), kas lielā mērā noticis uz šķeldas un malkas eksporta samazinājuma rēķina. Protams, ka labāk pārdot dārgāku, nekā lētāku produkciju. Citos koksnes eksporta segmentos cēlušās cenas par apmēram vienādu pārdotās koksnes daudzumu, ko ierobežo tas, cik vispār Latvijā mežu un cik no tiem var un drīkst nocirst gada laikā. Arī tas labi, ka koki nav cūkas, kas jānokauj dažu mēnešu laikā neatkarīgi no tā, cik zema cūkgaļai cena konkrētajā brīdī. Meža ciršanu iespējams atlikt uz vairākiem gadiem. Tad, kad koksnes cenas augstākas, tiek mobilizēti spēki, lai izcirstu vairākos gados ietaupīto koksnes pieaugumu. Taču tas nekādi nenozīmē, ka kurināmo koksni Latvijā būs iespējams cirst katru gadu vairāk un vairāk līdz pat 2050. gadam, ko Eiropas Savienība pasludinājusi par termiņu fosilo energoresursu lietošanas izbeigšanai.
Kamēr mērķis par CO2 nulles emisiju paliktu spēkā, Latvijā izcērtamās koksnes apjoms drīz vien atdursies pret koksnes deficītu. Attiecīgi celsies koksnes cenas neatkarīgi no vietējo iedzīvotāju maksātspējas vai maksātnespējas, jo kurināmo koksni pirks bagātāko ES valstu patērētāji. Latvijai tādā gadījumā pienāktos samazināt kopējo enerģijas patēriņu vai maksāt soda naudu par Krievijas fosilo energoresursu izmantošanu. Pie tam vismaz kādu brīdi nāktos darīt abas šīs lietas vienlaicīgi, kas teorētiski nav iespējams. Proti, enerģijas patēriņa samazinājums nozīmē iedzīvotāju skaita un viņu ekonomiskās aktivitātes, tai skaitā labklājības samazinājumu, taču tādā gadījumā Latvija nespēs nopirkt CO2 emisijas kvotas, kuru cenas jau tagad tiek celtas debesīs ar mērķi padarīt tās nesamaksājamas.
Eiropas Savienība šobrīd var atļauties enerģijas cenu celšanu tāpēc, ka šo cenu celšanu diktējošas valstis saņem naudas daudzuma un laika ziņā neierobežotus kredītus no Eiropas Centrālās bankas. Tā tagad pērk parādzīmes no valstīm, pašvaldībām un uzņēmumiem par vairākiem desmitiem miljardu eiro mēnesī. Papildus parādzīmju pirkšanai notiek vēl arī Covid-19 vārdā nosauktas eiro papildemisijas triljonu (ne miljardu) sadalīšana.
Naudas dalīšanas specifika tāda, ka Latvija drīkst pārdot ECB tikai valdības parādzīmes un saņemt savu daļiņu no kovidtriljoniem, bet Latvijas pašvaldību un uzņēmumu parādzīmes ECB nepērk. Attiecīgi turienes patērētāji - siltuma gala lietotāji vai siltuma ražošanas uzņēmumi var nopirkt Latvijas koksni par neierobežoti augstu cenu, kādu nevar samaksāt Latvijas patērētāji, jo tie nevar likt pretī no zila gaisa radītajai rietumeiropiešu naudai no zila gaisa radītu, t.i., aizlienētu naudu.
Latvijā jāiztiek ar to naudu, kas nopelnīta par Latvijas iedzīvotāju darbu un dabas resursiem. Protams, līdz 2050. gadam šāda sistēma pastāvēt nevarēs, taču tāds secinājums nav atbilde uz jautājumu, vai ir jēga tagad ieguldīt naudu granulu kurtuvju iegādei individuālo patērētāju līmenī un šķeldas katlumāju būvei uzņēmumos, kas ražo siltumu pārdošanai vai savam patēriņam.
Piemēram, granulu katls pašreizējā cenu līmenī maksā divus līdz piecus tūkstošus eiro, kas vieniem Latvijas iedzīvotājiem (mājsaimniecībām) sīknauda, bet citiem iedzīvotājiem nekad redzēta summa. Pa vidu starp šādām galējībām ir cilvēki ar naudu un māju, kurai jāsakārto apkures sistēma vai nu šīs sistēmas nolietošanās, vai tagadējo dabasgāzes cenu dēļ. Neviens viņiem nevar dot nekādas garantijas ne par granulu cenu, ne pieejamību nākamgad ap šādu laiku. Pateiks atkal E. Levits un K. Kariņš tieši to pašu, ko šogad, ka valsts nevar ietekmēt tirgu, bet “mēs varam sniegt atbalstu tiem, kam tas ir nepieciešams”. Proti, izsniegt dažas malkas pagales, kuras nevar iestūķēt nekādā granulu katlā, bet taupības krāsniņās, kādas iepriekšējo reizi Latvijā tika izmantotas pirms trīsdesmit gadiem. Tik dziļas krīzes brīdī granulu apkures sistēmā ieguldītie eiro tūkstoši gan nebūtu pats sāpīgākais zaudējums, bet ticama ir arī balansēšana uz granulu apkures izmantojamības un neizmantojamības robežas ne tikai vienu, bet daudzus gadus pēc kārtas, kad nekad nebūs zināms, vai un kā granulas nopirkt vai dabūt (stāvēt rindā, rakstīt lūgumu utt.) Padomju cilvēki tā jau ir dzīvojuši, koksnes granulu vietā cenšoties sagādāt daudz maz kvalitatīvas akmeņogles vai kūdras briketes. Tā tas risinājās laikā, kad Latvijas PSR valdība negatavoja plānus malkas apkures aizliegšanai, bet solīja gazifikāciju.
Vēl jo grūtākā situācijā tagad pašvaldību un citu par siltumapgādi atbildīgo instanču vadītāji, jo arī šķeldas katlumāju un kurtuvju ierīkošana nozīmē tērēt līdzekļus ar neparedzamām sekām. Pamatjautājums ir tāds, vai Latvijā iespējama valdība, kas vajadzības gadījumā apturētu kurināmās koksnes eksportu.