Eiropas Centrālā banka (ECB) apņēmusies turpināt eiro drukāšanu un tagadējo inflāciju gatava izskaidrot ar jebko, bet tikai ne ar eiro drukāšanu.
ECB monetārajai politikai veltītā sadaļa iestādes mājaslapā sākas ar saukli “Cenu stabilitāte ir labākais ieguldījums, ko monetārā politika var dot ekonomikas izaugsmē” un tālāk ar zīmējumu, kas bez vārdiem atklāj, ko ECB uzskata par cenu stabilitāti. Tā nav cenu stāvēšana uz vietas, bet cenu pieaugums par 2% gadā. Labi, lai būtu tā, ka ECB matemātikā 0=2. Bet ko tagad, kad 0=5? “Eurostat” to uzrāda un ECB nenoliedz kā 2022. gada vidējo inflāciju eirozonā.
Pieņemsim, ka ECB var atļauties vienkārši ignorēt izteiksmes 0=12,0 Igaunijā, 0=10,7 un 0=7,7 Latvijā. Jāpaskaidro, ka šeit lietoti tādi inflācijas rādītāji, kas iegūti pēc īpašas, Eiropas valstu salīdzināšanai izveidotas metodikas, kas dod nedaudz atšķirīgus rezultātus, ja salīdzina 7,7% ar Latvijas statistiķu izskaitļoto 7,9% inflāciju. Necelsim traci par pazudušajiem 0,2 procentpunktiem, kas pircējiem veikalā nepamanāms lielums. Jautājums ir par to, kāpēc tračus neceļ pirmām kārtām Vācijas iedzīvotāji, kuriem jāsamierinās ar to, ka inflācija - oficiāli atzītie inflācijas rādītāji, kuri noteikti arī Vācijā atpaliek no reālās dzīves dārdzības pieauguma, - pērn samazinājusi viņu uzkrājumus un uzņēmumus par gandrīz sešiem procentiem. Pirmkārt, viņiem taču ir, ko zaudēt. Viņi uzkrājumi un daudzos gadījumos arī algas ir tādas, ka šie mīnus 6% radītie zaudējumi eiro izteiksmē ir lielāki, nekā cilvēki caurmērā vispār uzkrājuši vai nopelna Latvijā. Otrkārt, ECB taču ir novietota viņu valstī, Frankfurtē. Vai tiešām viņiem nav nekādu iespēju ietekmēt ECB, lai tā pārtrauktu ar jaunas naudas drukāšanu (bezskaidrās naudas emisiju, bet naudas formai nav nozīmes) padarīt bezvērtīgu naudu viņu bankas kontos un tāpat arī naudas makos?
Tik tiešam jāatzīst, ka ECB jaunā, speciāli uzceltā augstceltne ir apgādāta ar žogiem un bastioniem, lai pūlim tajā ielauzties būtu grūti, varbūt pat praktiski neiespējami, ja salīdzina ar to, kādās ēkās nupat kā ielauzās un aizdedzināja cilvēku pūļi Kazahstānā.
Tomēr tas nenozīmē, ka ECB ēka ar saviem darbiniekiem spētu izturēt kaut cik ilgstošu aplenkumu, nevis tikai briesmas vienas nakts garumā. Ar kaut ko tādu vācieši ESB tiešām draudēja tad, kad naudas drukāšana sākās 2015. gada pavasarī.
Ar draudiem domāts tas, ko varēja atļauties rakstīt vācu prese, sākot ar “Frankfurter Allgemeine”, kuras elektroniskais formāts pieejams arī Latvijā. Uz ECB logu dauzīšanu un dedzināšanu avīzes klaji aicināt neatļāvās, bet savu lasītāju satraukumu par viņiem draudošo izputināšanu pauda. Jāatgādina, ka hiperinflāciju Vācija ir piedzīvojusi pagājuša gadsimta 20. gadu sākumā, kad jaunizveidotā Veimāras republika tādējādi atkratījās no ķeizarvalsts parādiem - no kara aizņēmumiem un skaidrās naudas, kas bija sadrukāta un izplatīta visā vācu okupācijas zonā, ieskaitot Latviju. Hiperinflācija šo naudu un parādzīmes praktiski anulēja, bet kļuva par vienu no pakāpieniem Hitlera ceļā uz varu un nākamo pasaules karu. Vācieši tad nu zvērēja, ka neko tādu nekad vairs nepieļaus, bet pieļauj. Protams, inflācija 5% oficiāli un droši vien 10-15% reāli nav tas, ko viņi piedzīvoja tieši pirms 100 gadiem un pat ne tas, ko Latvija piedzīvoja tieši pirms 30 gadiem, taču pirmie soļi inflācijas virzienā vienmēr ir daudz lēnāki par katru nākamo soli. Tos var pielīdzināt par soļiem pa aizvien stāvāku nogāzi uz leju, līdz kamēr soļošana pārvēršas krišanā. Tāpēc ar šādām nogāzēm ir saliktas daudzas brīdinājuma zīmes, kas konkrētajā gadījumā ir solījumi nepieļaut inflācijas tempu virs 2% divpadsmit mēnešos. Solījumi pildīti netiek, bet sabiedrība samierinās vai pat priecājas vismaz par to, ka solījumi netiek atsaukti.
Lietas būtība ir vāciešu u.c. ECB tuvāk dzīvojošo tautu jeb tuvāk novietoto valstu piekukuļošana ar to pašu naudu, par kuras emisiju cilvēkiem jābūt sašutušiem. Proti, naudas emisija notiek, pērkot parādzīmes gan no valstīm, gan no uzņēmumiem. Tāpēc, lūk, “aizņemties divus miljardus eiro Latvijai nieks”, ka ECB aizdos vai nu pati, vai caur starpniekiem, kam tiek ļauts piepelnīties. Atšķirība starp jaunajām un vecajām ES dalībvalstīm tāda, ka tikai veco dalībvalstu un uzņēmumi un arī pašvaldības drīkst pārdot ECB savas parādzīmes, iegūstot praktiski bezgalīgu naudas daudzumu ne no kā. Dalījums jaunajās un vecajās ES dalībvalstīs no parādzīmju uzpirkšanas viedokļa, protams, nav oficiāls un publisks. Oficiāli skaitās, ka Latvijā, Baltijā u.tml. nav uzņēmumu vai pašvaldību ar tik augstiem kredītreitingiem, kādi garantējot naudas atdošanu. Patiesībā gan zināms, ka Rietumeiropas uzņēmumi vai pašvaldības finansiāli ir tādi paši staigājošie miroņi kā Latvijā. Ja tā tas nebūtu, tad nebūtu bijusi vajadzība pēc vairāk nekā pieciem triljoniem (ne miljardiem) eiro, cik sadrukāts kopš 2015. gada sākuma līdz šim laikam; nebūtu bijis vajadzības izdomāt arī Covid-19 vārdā nosauktu eiro papildemisiju.
Paliek jautājums, kāpēc naudu drukā un arī palaiž apgrozībā tur, bet cenas straujāk ceļas šeit. Tāpēc, ka nosacītie vācieši ar savu no zila gaisa radīto naudu cenšas izpirkt nosacīto Latviju tukšu, cenšas tikt vaļā no savas bezvērtīgās naudas vaļā jo ātrāk, jo labāk. Labticīgo Latvijas ierēdņu un banku propagandistu valodā tas saucas par Latvijas rūpniecības un eksporta uzplaukumu, kas pārsprāgst tajā mirklī, kad Latvijai jāiepērk energoresursi vai medikamenti par tagadējām cenām.
