Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izmanto par savu masku zviedru meitenes Grētas Tūnbergas seju, lai visi uzreiz redzētu, cik veltīgi tādai sejai stāstīt par “zaļās enerģijas” ražošanu un cenām.
Tik tiešām ir pamats uzskaitīt meteoroloģiskas un politiskas svārstības, ar kurām visu energonesēju un enerģijas paveidu cenas šoruden tika uzšūpotas līdz Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem nesamaksājamiem līmeņiem. Tomēr šīs svārstība nav tagadējo elektrības vai dabasgāzes cenu pamatā. Šīs svārstības tikai nokratīja dažus piesegus, kas līdz šim maskēja enerģijas cenu patieso izmaksu celšanos atbilstoši Eiropas Savienībā jau gadus 10-15 aizvien kāpinātai enerģijas iegūšanai no it kā atjaunojamiem resursiem. Par tādas enerģijas preču zīmi tika izmantota zaļā krāsa tik tiešām kā krāsa vai kā tās nosaukums vārdos. Ar vidusskolas līmeņa zināšanām fizikā pietiek un pāri paliek, lai saprastu, ka tā visa ir tikai mānīšanās. Nav pasaulē iespējama nekāda “zaļā enerģija”, kas nebūtu no fosilajiem energoresursiem iegūtas enerģijas pārvērstā, t.i., gluži vienkārši sadārdzinātā forma. Tikpat viegli saprotams, kāpēc tā tiek darīts. Ar dabas resursu ekspluatācijas pastiprināšanu tiek mākslīgi radītas darba vietas, uz fiktīva iekšzemes kopprodukta rēķina taisīti reāli parādi utt.
Nav lieki vēlreiz atkārtot piemērus, kas dod priekšstatu, kādā veidā un mērogā notiek enerģijas sadārdzināšana.
Pirmais piemērs, par kuru jau paši “zaļās enerģijas” taisītāji atzīstas, taisnojas, nožēlo grēkus un solās tā vairs nedarīt. Proti, neaudzēt kukurūzu pūdēšanai ar mērķi iegūt biogāzi (metānu) sadedzināšanai, lai gala rezultātā iegūtu elektrību. Tik tiešam jābūt marķētam ar Grētai Tūnbergai līdzīgu seju, lai nesaprastu, ka kukurūzas lauku aparšanai/apsēšanai/apkopšanai, kukurūzas savākšanai pūdēšanas bunduļos un puvekļu izklīdināšanai izmantoto naftas produktu sadedzināšana elektrostacijās dotu vairāk elektrības un lietderīgi izmantojama siltuma, nekā šāda paša naftas produktu daudzuma izlietošana traktoru, automobiļu u.c. tehnikas darbināšanai, lai pūdētu kukurūzu.
Otrais piemērs, par kuru Neatkarīgajai tieši tagad nākas rakstīt daudz. Proti, informēt par kārtējo vēja parku projektu šur, tur un visur kur. Šajā gadījumā ir mazāk uzskatāmi, bet tik un tā ne neaptverami, ka vēja ģeneratori dod mazāk enerģijas elektrības veidā, nekā fosilās enerģijas iztērēts to uzstādīšanai un darbināšanai. Pat ja nav pieejami precīzi dati, cik enerģijas tiek izlietots vēja ģeneratoru mastiem un spārniem nepieciešamā cementa, metāla u.tml. ražošanai, neviens nenoliegs, ka enerģijas tēriņi lieli, bet to atdeve atkarīga no vēja, kas var pūst un var nepūst. Lai bezvēja periodos tomēr uzturētu elektroapgādi, nākas līdzās vēja parkiem turēt termoelektrostaciju jaudas - tātad atkal iztērēt enerģiju cementam, metālam utt.; nākas, ja lietojam Latvijas piemēru, savlaicīgi iesūknēt dabasgāzi Inčukalnā, kas prasa izmaksas neatkarīgi no tā, vai gāze tiek vai netiek izlietota. Ir vēl arī variants būvēt elektropārvades līnijas pāri visai Eiropai, lai Baltija varētu izmantot Atlantijas vēju Portugāles krastā, bet tad jāparēķina, cik daudz enerģijas prasa šādu līniju izbūve, cik lieli ir elektropārvades zudumi, cik miljoni hektāru zemes atņemti lauksaimniecībai, mežam vai cilvēku mājokļiem.
Trešais piemērs ved tieši uz Zviedriju, kuras galvaspilsēta Stokholma lepojas, ka esot “klimatneitrāla”, jo savā termoelektrostacijā dedzina šķeldu. Atkal jāpasauc palīgā G. Tūnberga, lai norītu muļķību, ka no sadedzinātas koksnes atmosfērā ieplūdusi CO2 molekula klimata izmaiņas ietekmē savādāk, nekā no naftas vai oglēm ar dedzināšanu atbrīvota CO2 molekula. Šajā gadījumā nav svarīgi, cik pareizi vai nepareizi ir pieņēmumi, ka CO2 vispār ietekmē klimata izmaiņas. Pietiek ar to, ka Stokholmas termoelektrostacija tik tiešām pasliktina ekoloģisko situāciju pat pasaules mērogā pamanāmā teritorijā - 1000 km rādiusā, no kurienes uz Stokholmu jātransportē koksne sadedzināšanai. Šīs koksnes plūsma ir labi manāma Latvijas ostās. Īstenībā CO2 emisija pasaulē būtu mazāka, naftas pleķu Baltijas jūrā būtu mazāk un mežu atliktu vairāk, ja Stokholmā tiktu sadedzināti tie naftas produkti, ar kuriem Baltijā, Baltkrievijā, Krievijā un Ukrainā tiek darbināta meža cirtēju tehnika, koku vešanai no turienes izmantotie automobiļi, vilcieni un kuģi, koksnes smalcinātāji un ostu celtņi Baltijas un Zviedrijas krastos.
Enerģijas sadārdzināšana praktiski darbojas kā vēl viens nodoklis, ar kura palīdzību valstis un Eiropā uzbūvētās valstu savienības iestāžu piramīda ar U. fon der Leienu paša virsotnē pārdala eiropiešu naudu vispirms par labu sev un pēc tam arī citiem, kuri prot skaļāk paust savas prasības. Līdz ar to paliek spēkā tradicionālais jautājums, cik lielus nodokļus valdnieki var tautai uzlikt, nekaitējot paši sev. Eiropas Savienības un enerģijas (ņemsim vienkārši elektrību) cenu gadījumā situāciju sarežģī tas, ka cilvēku maksātspēja dažādās savienības dalībvalstīs būtiski atšķiras, bet enerģijas cenu veidošanas mehānisms ir visiem vienāds. Tas nenozīmē, ka cenas visur vienādas. Cenas var izrādīties dažādas, bet ne piesaistītas cilvēku caurmēra maksātspējai dalījumā pa valstīm.
Tirgus apmierina maksātspējīgo pieprasījumu jebkurā valstī un ignorē to, kas valstī notiek ar tiem, kuru maksātspēja šīm cenām neatbilst. Lai valstis mēģina šo situāciju labot, bet tagad enerģijas cenas ceļas pārāk strauji, lai trūcīgās Latvijas valdība spētu situāciju būtiski ietekmēt.
Atšķirības ES apvienojušos valstu iedzīvotāju trūcīguma ziņā var uzskatāmi parādīt, salīdzinot vidējās algas attiecībā pret elektrības cenām. Zviedru statistikas angļu versijā jaunākie dati vēsta, ka tur šā gada septembrī vidējā alga sabiedriskajā sektorā bijušas 40 200 kronas. Pie mums lietotajā naudā tas atbilst 3920 eiro. Latvijas statistikā jaunākie dati apraksta šā gada 3. ceturksni ar vidējo sabiedriskā sektora algu 1260 eiro mēnesī par pilna laika slodzi. Cita lieta, ka vidējā alga veidojas, liekot kopā daudzas minimālās algas ar ne pārāk daudzām, bet toties daudzus desmitus tūkstošus eiro lielām mēnešalgām tiem, kuri valsts vārdā iemanījušies sev šādas algas noteikt. Zviedrijā šādas atšķirības cenšas nolīdzināt ar progresīvo nodokļu skalu. No otras puses, algas gandrīz nekad nav vienīgie ieņēmumi mājsaimniecībām, jo ir arī pabalsti, pensijas vai medicīniskie pakalpojumi uz apdrošināšanas rēķina, kas atstāj cilvēkiem naudu, ko samaksāt par elektrību.
Ar atrunām par nodokļu un sociālās apdrošināšanas un nodrošināšanas sistēmu nevienādību Latvijā un Zviedrijā, caurmēra labklājības līmenis valsts kalpotājiem Zviedrijā jāvērtē kā trīsreiz augstāks nekā Latvijā. Toties elektrības cenas Nord Pool biržā var izrādīties pilnīgi identiskas. Katru dienu tā tas nenotiek, bet, ja runa par septembri, tad 15. septembrī līdz pēdējam eirocentam sakritušas biržas cenas elektrībai tieši Stokholmai, kur cena augstāka nekā pārējā Zviedrijā, ar cenu visai Latvijai, ieskaitot Latgali. Visiem bijis jāmaksā 169,36 eiro par magavatstundu. Attiecīgi - par vidējo algu zviedru kalpotājs varēja savu mājokli apsildīt, apgaismot un mājoklī elektroierīces darbināt, kopā patērējot 24,5 megavatstundas elektrības, bet Latvijas kalpotājs - tikai 7,8 megavatstundas. Te runa par patēriņa līmeņu attiecībām, nevis to precīzo apjomu, jo elektrības cena patērētājiem jūtami augstāka nekā biržas cena.
Tagadējais elektrības cenu lēciens Zviedrijā ir daudz lēnāks, ja rēķina attiecībā pret viņu ienākumiem, Jā, cenas cēlušas arī tur, bet šodien, 14. decembrī biržas cena Stokholmai noteikta 212,99 eiro par megavatstundu, kamēr Latvijai - 222,99 eiro par megavatstundu.
