Finanšu ministra Jāņa Reira īsais, bet zīmīgais gājiens no ministrijas uz Saeimu neizprovocēja protestus, kas mudinātu valdību pārskatīt nākamā gada budžeta projektu.
Finanšu ministra amatu Latvijā uzņemties var tikai tādi cilvēki, kuri nebaidīsies kaut reizi gadā vaigu vaigā tikties ar neapmierinātiem cilvēkiem. Proti, finanšu ministram jāiet kājām un pašam jāaiznes no ministrijas uz Saeimu nākamā gada budžeta projekts. Kuri šajā projektā pamana kaut ko pavisam nelāgu, tiem radīta izdevība savu attieksmi publiski paust. Ja kāds vispār uzņemas protestus rīkot, tad vēlams, lai protestētāju izrādītos vairāk vairāk nekā žurnālistu, policistu un drošības dienestu darbinieku.
14. oktobrī jau sesto reizi atkārtojās rituāls, kurā galvenās personas atkal bija finanšu ministrs Jānis Reirs un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Ministrs deva un priekšsēdētāja ņēma portfeli ar valsts budžeta likuma projektu. Tieši šāds tandēms izveidojās 12. Saeimas vēlēšanu rezultātā un atjaunojās pēc 13. Saeimas vēlēšanām. I. Mūrniece ir amatā divu sasaukumu laikā bez pārtraukuma, bet J. Reirs bija uz diviem gadiem bija aizsūtīts trimdā uz Labklājības ministriju. Kopumā tradīcija turpinās daudz ilgāk - kopš 1997. gada, kad to ieviesa toreizējais finanšu ministrs Roberts Zīle. Saeimas priekšsēdētājs tobrīd bija Alfreds Čepānis.
Precīzāk sakot, 1997. gadā tika ieviests publiskais noformējums procedūrai, kas radās līdz ar Latvijas valsti, kurā tika noteikta varas dalīšana starp valdību un parlamentu. Formāli šāda varas dalīšana ar budžeta likumprojekta izstrādāšana Ministru padomē un pieņemšana par Augstākajā padomē, kas it kā izveidoja un vadīja Ministru padomi, turpinājās arī padomju varas gados. Pārtraukums budžeta projektu iesniegšanā Saeimai ir izdarīts uz dažiem gadiem pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma (1934-1940) un Latvijas nonākšanas vācu okupācijā Otrā pasaules kara laikā (1941-1945).
K. Ulmanis, toties, pats to nezinot, ir piedalījies tagadējā rituāla izveidošanā tādējādi, ka viņa varas laikā tika nograuti vairāki kvartāli Vecrīgā un to vietā uzcelta tagadējā Finanšu ministrija. Tā atrodas tik tuvu Saeimai, ka finanšu ministri līdz Saeimai var aiziet piecās minūtēs vai lēnāk atkarībā no tā, cik dedzīgi viņi grib vai viņiem nākas atbildēt uz žurnālistu jautājumiem un protestētāju lozungiem. Cieši saistīta ar K. Ulmani ir arī Latvijas valsts sākotne, kad Saeimai tika izvēlēta ēka, no kuras izlika vācu muižniecības pārstāvniecību. Ja Finanšu ministrija un Saeima būtu novietotas savādāk, tad R. Zīle nebūtu varējis ieviest budžeta portfeļa nešanas tradīciju.
Budžeta projekta publiskā nodošana Saeimai sākās tad, kad šā projekta oriģināls tiešām bija papīru sainis 3-4 kilogramu smagumā. Saeima šos papīrus pavairoja 100 Saeimas deputātiem, lai viņi varētu pieņemt budžeta likumu, un vēl citiem interesentiem, kuri šai procedūrai sekoja. Latvijas stāšanās Eiropas Savienībā un 2008. gada ekonomiskā krīze padarīja budžeta projektu aizvien smagāku šā vārda burtiskajā nozīmē, jo ES ieviesa aizvien jauna prasības iekļaut katra nākamā gada budžetu turpmāko gadu plānos, kuru statuss tika nodrošināts ar to piekabināšanu budžeta likumam, kam tradicionāli augsts prestižs. Tagad tas gan slīd uz leju atbilstoši tam, kā ES pastiprina prasības budžeta projektu saskaņot savienības iestādēs Briselē. Pēc tam Saeima budžeta projektā drīkst izdarīt labi ja kosmētiskas izmaiņas. Lielu paātrinājumu šim procesam piešķīra pērnais gads ar Covid-19, kad Saeima pārgāja uz attālināto darbu, ko turpinās arī šogad. Līdz ar to vēl jo uzkrītošāk pamanāms, ka budžeta likuma projekta pārvēršana par likumu ir tikai formalitāte.
Budžeta fiziskais svars tajā paša laikā ir sarucis līdz pārdesmit gramiem vienai zibatmiņai, kas 2010. gadā tika ieviesta kā budžeta projekta papīra formāta dublikāts, bet pakāpeniski kļuva par vienīgo budžeta projekta nesēju. Tomēr šogad J. Reirs pieņēma lēmumu, ka R. Zīles portfelis nespēj izturēt pat tādu svaru un ir nomaināms. Nākamā gada budžeta projekta nešanā uz Saeimu debitēja tēlnieka Ivara Drulles darinājums, kas, pēc J. Reira paskaidrojumiem, simbolizējot rūpniecību un viedo reindustrializāciju, tas esot inovatīvs, izgatavots Latvijā no vietējiem un pie tam atjaunojamiem materiāliem.
Budžeta projektu iepakojumu nomaiņa vedina uz jautājumu, ko nozīmē budžeta apgrozītās naudas daudzuma pieaugums no 1,7 miljardiem eiro (pārrēķins no toreizējiem latiem) pirmajā publiski nestajā portfelī līdz 12,4 miljardiem eiro tagadējā portfelī. Kā naudas daudzuma pieaugums sadalās starp labklājības pieaugumu un valsts aparāta aizvien lielāko neefektivitāti, veicot vienu un to pašu darbu vienā un tajā paša teritorijā ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu, bet desmitreiz dārgāk, nekā kādreiz?
Nolietošanās sakarā jārunā ne tikai par portfeļa, bet Saeimas nama stāvokli, kura dēļ I. Mūrniece tagad pieņem finanšu ministru Saeimas vestibilā, nevis savā kabinetā, kā tas daudzus gadus šķita pašsaprotami. Tomēr aizpagājušajā gadā atklājās, ka viņas kabinetā ēkas trešajā stāvā nedrīkstot pulcēties daudz cilvēku, lai visa kompānija nenogāztos uz zemākiem stāviem. Divu gadu laikā tagadējā 12,4 miljardu budžetā esot ielikta nauda tikai izpētei, kā I. Mūrnieces kabineta grīdu sastutēt.
Nespēja pildīt daudzus valsts pienākumus netraucē katru nākamā gada budžetu pasniegt kā garantiju uzplaukumam un labklājībai. Pieticīgāk sakot, budžets ir līdzeklis pret skaļu un vardarbīgu protestu draudiem. Budžets pārdala naudu tā, lai pielabinātu tās profesionālās, teritoriālās, demogrāfiskās u.c. grupas, kurās pamanīts iespaidīgākais protesta potenciāls. 2022. gada gada budžets būtībā ir politiķu un ierēdņu labklājības nodrošināšanas budžets, pārvēršot viņu kovidpiemaksas par viņu slaistīšanos attālinātajā darbā par pamatalgu, virs kura konstruēt nākamās prēmiju, piemaksu, kompensāciju vai pabalstu piramīdas.
Budžeta projekta publiskajā nešanā uz Saeimu ir provokācijas elements. Tas ir aicinājums protestiem gatavākajām grupām parādīt sevi. Pagājušajā gadā J. Reira ceļu uz Saeimas namu izmantoja mākslinieki, lai paustu attieksmi pret nodokļu likmju palielināšanu autoratlīdzībām. Ja toreiz vai šoreiz protesti būtu vareni, tad vismaz teorētiski esošajā projektā sadalīto naudu vēl varētu pārdalīt, kam Briselē varbūt piekristu pret Latvijas apliecinājumu, ka valsts kopējie izdevumi nepalielinās.
Šā gada protestētāji - pāris simtu cilvēku gan nenāca prasīt naudu, bet atcelt obligātu vakcinēšanos pret Covid-19. Tas mazliet atgādināja aizpagājušo gadu, kad (precīzāk sakot sakot, akcija bija pieskaņota ne budžeta projekta iesniegšanai, bet pieņemšanai Saeimā) delegācija no Ziemeļlatvijas prasīja nepaaugstināt akcīzes likmi alkoholam, lai varētu to pārdot igauņiem un tādējādi sagādāt valstij papildu ieņēmumus. Tas atteicās uz 2020. gada budžetu, par kuru Ministru prezidents Krišjānis Kariņš 2019. gada septembrī jau bija teicis slavenos vārdus, ka “naudas ir vairāk kā jebkad”. Līdz ar to Saeima nekādās sarunās ar sīkajiem naudas solītājiem neielaidās un akcīzes likmju celšanu turpināja un turpinās.
Patiešām neierobežotu naudas daudzumu - ES uzraugu neierobežotas tiesības naudu aizņemties - Latvijai atnesa Covid-19. Rezultātā valsts 2020. gadu pabeidza ar 1,3 miljardu eiro deficītu un šajā gadā virzās uz 2,9 miljardu eiro deficītu. Nākamā gada budžeta projektā ierakstīts tikai 1,62 miljardu eiro deficīts. J. Reira vārdiem sakot, budžets tādā veidā esot “vērsts uz attīstību un ir līdzsvarots”. Budžeta projektā neesot ielikti tādi izdevumi 14. Saeimas vēlētāju pievilināšanai, kuru izpilde pēc tam liktu celt nodokļus.
Protestētāji pie Saeimas uzvedās pietiekami klusi un tika ignorēti, tomēr izpratni par notiekošo valstī I. Mūrniece izrādīja. Viņa paslavēja budžeta projektu arī par to, ka tur esot paredzēti līdzekļi trūkumcietējiem, lai viņi pārciestu elektrības sadārdzināšanos un vispār inflāciju.
