Lai gan salīdzināmās mērvienībās – procentos pret IKP – Latvijas valsts parāds izskatās piecreiz mazāks nekā Japānai, panesams tas piecreiz grūtāk. Atšķirībā no aritmētikas, ekonomika pieļauj izteiksmi 50>266.
Latvijas valsts 2022. gada budžeta projekta dokumenti apliecina, ka Krišjāņa Kariņa valdības laikā Latvijas valsts parāds pieaugs no 10,6 miljardiem eiro līdz vismaz 17 miljardiem eiro. Ar mērķi salīdzināt valstis pēc to parādu sloga tiek lietota parāda attiecība procentos pret attiecīgās valsts iekšzemes kopproduktu (IKP). Tādā noformējumā Latvijas valsts parāds K. Kariņa valdības pastāvēšanas laikā pieaugs no 37% līdz 50%, ja nākamā gada budžeta projekts tiks pieņemts un ja budžeta likuma izpilde daudz maz atbildīs likumā ierakstītajam. Ar šiem 50% Latvija joprojām izskatīsies kā samērā taupīga jeb pieticīga valsts, jo daudzas valstis ir aizņēmušās vairāk. Pasaules rekords pēc parāda procentos pret IKP pieder Japānai.
Šogad Japānas parādam jāsasniedz 13,11 triljoni ASV dolāru izteiksmē, no kuras viegli pāriet uz 11,27 triljoniem eiro pēc tagadējā valūtu kursa. Šie skaitļi doti, lai ilustrētu Japānas ekonomikas mērogu. Galvenais ir nesajaukt triljonus ar miljardiem, cik daudz savā gada budžetā apgroza Latvija. Japānas parāds attiecībā pret tās IKP novērtēts ar 266%. Vēl daudzas citas valstis aizpilda atstarpi starp 50% un un 266%, tāpēc ne uzreiz un ne visi saprot (vai saprot, bet izliekas nesaprotam, jo K. Kariņam tas var nepatikt), kāpēc vispār būtu jāuztraucas par Latvijas valsts parādu un tā pieaugumu. Tomēr ekonomika nav skolas aritmētika, kas nepieļauj izteiksmi 50>266. Ekonomikā tā tas var būt un diemžēl tā arī ir, ja salīdzina, no vienas puses, Latviju un, no otras puses, Japānu kopā ar citām tai līdzīgām valstīm.
Lietas būtība labumu gūšana no tā, ka valstis, lietojot oficiālo terminoloģiju, savu parādu “apkalpo”. Tas nozīmē aizņēmumu procentu izmaksu kreditoriem, kuri tādējādi tik tiešam tiek labi “apkalpoti”.
Atliek uzdot ļoti vienkāršu jautājumu, kas ir labuma guvēji no valsts parāda. Vai procentos izmaksātā summa paliek, vai nepaliek valstī, kas procentus izmaksā?
Ja valsts maksā procentus vietējām bankām, pensiju fondiem utt., kuri nogādā šo naudu līdz saviem noguldītājiem, akcionāriem, dalībniekiem, obligāciju kuponu uzrādītājiem u.tml., tad no naudas aprites viedokļa viss ir kārtībā. Ar to nav teikts, ka šāda naudas aprite automātiski nodrošina vispārēju labklājību un ka Japānas rekords ir tas, uz ko obligāti tiekties. Arī no Japānas regulāri nāk ziņas par ekonomiskām krīzēm, valdību maiņām, skandāliem un augstu pašnāvību līmeni. Japāņi to visu var atļauties tāpat kā lielus parādus savai valstij.
Latvijas 2022. gada budžeta dokumentu pakete neatklāj neko sensacionālu, kas līdz šim nebūtu zināms, bet tomēr ļoti uzskatāmā veidā - arī ar diagrammām - apliecina naudas aizplūšanu no valsts tāpēc, ka valsts “apkalpo” savu parādu, t.i., savus kreditorus. Šī pakete visiem interneta lietotājiem ir atverama Ministru kabineta mājaslapas valdības sēžu sadaļā, 12. oktobra sēdes mapītē un pārliecināties, kā tiks sadalīti 226 miljoni eiro, cik daudz valsts plāno šogad iztērēt sava parāda apkalpošanai: 186 miljoni eiro Latvijas parādzīmju uzpircējiem ārzemēs, 12 miljoni - vietējiem parādzīmju turētājiem un 27 miljoni - vēl pa diviem kanāliem pie vietējiem naudas saņēmējiem gan par naudas glabāšanu Valsts kasē, gan par Valsts kases naudas glabāšanu privātās bankās ar negatīvu depozītlikmi. Līdz 2024. gadam, cik tālu sniedzas nākamā gada budžetam veltītie paskaidrojumi, procentmaksājumu apjoma sarukumam līdz 205 miljoniem eiro jānotiek vienīgi uz vietējo saņēmēju rēķina, kuriem kopā paliks tikai 14 miljoni eiro.
Pietiek ar vispārzināmo par Japānas valsts parādu, lai nebūtu jāšaubās, ka japāņi starptautiskos finanšu spekulantus neapkalpo. Kā teikts “Wikipedia” šķirklī par Japānas parādu, kurā ierakstīto var pārtulkot latviešu valodā ar šādiem vārdiem: “Aptuveni 70% Japānas valdības obligāciju iegādājas Japānas Banka, un lielāko daļu no atlikušajām obligācijām pērk Japānas bankas un trasta fondi, kas lielā mērā izolē šādu obligāciju cenas un peļņu no pasaules obligāciju tirgus ietekmes un samazina to jutīgumu pret kredītreitinga izmaiņām. Ieguldījumi Japānas valdības obligācijās ieguvuši “atraitņu tirgus” (“widowmaker trade”) iesauku, kas norāda uz obligāciju cenu noturību pretēji tam, kā cenām vajadzētu mainīties atbilstoši tirgus izpētes rezultātiem.”
Šeit iezīmēta vēl viena priekšrocība Japānai un drauds Latvijai, kas komplektā ar naudas drukāšanu zaudējusi arī iespējas ietekmēt procentu likmes saviem aizņēmumiem. Jā, šobrīd likmes ir gandrīz nulle un zem nulles, bet tā taču nav garantija, ka tās nevar pacelties kaut 10%, kaut 100% augstumā. Lai tagadējās bezprocentu parādzīmes tādas arī paliek vairākus gadu desmitus līdz savu derīguma termiņu beigām, bet Latvija taču nevar atdot nevienu parādu pamatsummas vai procentu eiro, neaizņemoties divus eiro vietā. Tādējādi nav izslēdzams, ka kādā brīdī Latvijai nāksies piemaksāt 100% par naudu, kas nepieciešama, lai atpirktu 0% parādzīmi.
Tagadējā tendencē uz valsts parāda dubultošanos samērā nedaudzu gadu laikā slēpjas vismaz trīs draudi. Pirmais, ka parāda apjoms ļoti ietekmēs procentu maksājumus tajā brīdī, kad procentu likmes augs. Turklāt šī ietekme izpaudīsies pēc progresīvās skalas. Jo lielāks parāds, jo augstākus procentus kreditori prasīs par nākamajiem aizdevumiem, ierēķinot parāda neatdošanas riskus. Otrais, ka pietiek ar dažiem gadiem, kuros valsts aparāts var atļauties iztērēt (norakstīt, izšķērdēt, piesavināties) jebkādas naudas summas, lai citādi pastāvēt tas vairs neprastu. Trešais, ka parādu pieaugums mēdz novest līdz neizbēgamībai tos anulēt ar vardarbīgām metodēm.
