Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021. –2027. gadam salīdzinājums ar Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam lieku reizi apliecina degradācijas procesus Ekonomikas ministrijā (EM) un Krišjāņa Kariņa valdībā, ja to salīdzina ar Valda Dombrovska valdību.
Lielas jēgas, protams, nebija arī no V. Dombrovska valdības ar tās 2013. gada 28. maijā apstiprinātajām Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam. Šā dokumenta derīguma termiņa beigām un 2020. gada statistisko datu iegūšanas grafikam pieskaņotā pārskatā EM atzīst, ka “Latvija nav sasniegusi nevienu no Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam izvirzītajiem mērķiem”. EM atgādina, ka šādi mērķi bijuši četri.
Pirmais un galvenais (vieglāk uztveramais), lai apstrādes rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā 2020. gadā sasniedz 20%. Par atskaites punktu vecajā industrializācijas plānā kalpoja 2011. gads ar apstrādes rūpniecības īpatsvaru 14,1% no IKP. Faktiski (ja oficiālo statistiku automātiski pieņem par faktiem) 2020. gadā šis rādītājs samazinājies līdz 12,2%. Nav strīdu, ka rūpniecību deldējis Covid-19, bet šis faktors taču ir deldējis visu IKP. Rūpniecības īpatsvars ir pamanījies sarukt par spīti tam, ka tās īpatsvaram vajadzēja pieaugt tikai tāpēc, ka atskaites perioda laikā iznīcinošus triecienus ir saņēmis Latvijas finanšu sektors un tranzīts. Ja pat uz šāda fona rūpniecība nespēja parādīt pieaugumu ne pēc produkcijas fiziskā apjoma, bet pēc tā īpatsvara IKP, tad jāsaprot, cik ievērojams ir rūpniecības sarukums.
Otrais mērķis bija no 2011. gada līdz 2020. gadam palielināt apstrādes rūpniecības apjomu par 60%, bet palielinājums izrādījies tikai 22,7%. Ar to domāts rūpniecības produkcijas kopējās cenas pieaugums atbilstoši eiro, ASV dolāru u.c. valūtu drukāšanai visa Latvijas rūpniecības plānošanas vecā perioda garumā.
Trešais mērķis bija palielināt mērā apstrādes rūpniecības produktivitāti par 40%, no kuriem sasniegti 26,6%.
Ceturtais mērķis bijis palielināt pētniecībā ieguldāmās naudas apjomu no 0,7% no IKP līdz 1,5% no IKP. Šajā virzienā katastrofa pilnīga, jo faktiskais ieguldījums 2020. gadā izrādījies tikai 0,64% no IKP.
2020. gada rādītāji vēl nebija apkopoti, kad jau bija pienācis laiks pieņemt nākamās Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021. -2027. gadam. K. Kariņa valdība to izdarīja šā gada 11. februārī. Covid-19 attaisno to, ka jaunais plāns tika pieņemts tikai tad, kad plānojamais periods bija jau sācies, jo plānu nācās pieskaņot Eiropas Komisijas prasībām un solījumiem finansēt šo prasību izpildi. Turpretī nekas neattaisno EM mājaslapā izlasāmā dokumenta saturu, kas apliecina plānotāju degradāciju pēdējās desmitgades laikā. Šāds apgalvojums pamatojams ar četriem argumentiem.
Pirmkārt, jaunajā plānā jūtami vairāk pavisam nesaprotami samudžinātu vārdu virkņu, par kuru piemēru der šāds teikums, kas plānā nodalīts kā atsevišķa rindkopa:
“Uzņēmējdarbības atklājuma principa integrācija un nostiprināšana sistēmiskas uzņēmējdarbības atbalsta politikas īstenošanas procesā, kā arī nodrošināt sasaisti ar citu nozaru rīcību un nepieciešamo darbību plānojumu.”
Arābi saka tā, ka karavānas gaitu nosaka lēnākais kamielis. Attiecīgi - dokuments kopumā atbilst lielākajām muļķībām, kas tur ierakstītas.
Otrkārt, kaut ar atrunām objektīvi un pārskatāmi plāna izpildes rādītāji nomainīti ar daudz lielāku skaitu viegli manipulējamu un ar rūpniecību maz saistītu datu. To virkni atklāj prasība palielināt no 7,4% līdz 15% tādu cilvēku skaitu, kuri mācās, būdami vecumā no 25 līdz 64 gadiem. Diemžēl var gadīties, ka apmācāmo izrādīsies krietni vairāk, ja nāksies mācīt lasīt tos jaunos cilvēkus, kuri tagad noklīduši no attālinātajām mācībām. Šāda perspektīva pavērusies līdz ar Covid-19, bet Rietumeiropā sen ierasta prakse ir apmācāmo pieaugušo skaita uzpūšana ar pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kas nodibina brīvā laika pavadītāju klubiņus un ceļo no vieniem kursiem uz nākamajiem. Neviens no pieminētajiem variantiem nekādi neveicinās ne “viedo industrializāciju”, ne “zaļo pavērsienu” atbilstoši kalambūriem, kādus dažkārt mētā K. Kariņš.
Treškārt, jaunajā plānā ir pretenzijas sniegt “situācijas aprakstu”, bet nav ne vārda par to, ka šajā situācijā ietilpst Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2014.-2020. gadam izgāšanās. Tas taču nebija noslēpums jau ilgi pirms tam, kad tika aprēķināti 2020. gada precīzie rādītāji. Ja jaunajā plānā nav norādīts, kas turpmāk būs jādara savādāk, nekā pēc vecā plāna, tad tikai nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana ir notikusi “piecās reģionālajās Dizaina darbnīcās”, kur apspriesti “NIP mērķi un rīcības virzieni” utt.
Ceturtkārt, - un nobeigumam pataupīts galvenais - jaunajā plānā nav manāma vispār nekāda vadlīnija, kas vecajā plānā bija vērtība par spīti tam, ka nekur tā neaizveda. Lūk, ko rakstīja un arī rādīja Neatkarīgā 2013. gada 25. februārī, atreferējot tobrīd svaigā plāna prezentāciju: “Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts izvēlējās neakcentēt jeb ar vārdiem neatkārtot to, kas vārda tiešā nozīmē redzams plāna prezentācijas materiālos. Tās tātad ir izmaiņas valsts iedzīvotāju teritoriālajā izvietojumā. Ja ministrs par tām runātu, plāns būtu izpelnījies daudz lielāku ievērību nekā tagad, kad tas tiek uztverts kā kārtējā variācija par padomju laikā klajā laisto tēzi, ka ekonomikai jābūt ekonomiskai.”
Vecā plāna būtiskākā savdabība bija kopš padomju laikiem apjūsmotās ražošanas ar augstu pievienoto vērtību vietā “sekmēt ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu preču un pakalpojumu ar augstāku ienesīgumu ražošanai”. Citiem vārdiem sakot, lētu preču un pakalpojumu pārdošana arī varētu būt ienesīga ar zemām ražošanas izmaksām. Vēl vairāk pazemināt neierēdņu algas Latvijā nebija iespējams, tāpēc lētumu ieteica uztaustīt, koncentrējot rūpniecību tikai tur, kur nav vajadzīgi izdevumi infrastruktūras ierīkošanai. Drīz vien pēc D. Pavļuta ar līdzīgiem saukļiem uzstājās vēl divi ministri katrs savas kompetences ietvaros. Satiksmes ministrs Anrijs Matīss brīdināja, ka valsts nelabos un neuzturēs ceļus, pa kuriem maz braucēju, bet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs posās tūlīt pat samazināt pašvaldību skaitu no 119 līdz 30.
Īstenībā kopš 2013. gada notika nevis iedzīvotāju un ražošanas līdzekļu koncentrācija, bet vienlaidus iznīkšana visā valsts teritorijā, ieskaitot Rīgu. Pa nepilniem desmit gadiem kopš iepriekšējā plāna sastādīšanas šie resursi ir būtiski samazinājušies visur. Ja tos sāktu koncentrēt dažās vietās tagad, tik un tā vairs netiktu iegūts nekas tāds, kas atbilst rūpniecības nosaukumam.
