Statistiski vidējās vecuma pensijas pieaugums no 1,11 eiro 1990. gadā līdz 410,97 eiro šā gada maijā nenozīmē, ka pensionāru labklājība būtu cēlusies simtiem reižu.
Pensiju vidējais lielums un tā pieauguma ātrums ir jānovērtē saistībā ar vēl diviem rādītājiem.
Pirmkārt, pensiju nominālapmēra pieaugums ir jāsalīdzina ar cenu pieaugumu. Otrkārt, jāņem vērā nevienlīdzība starp cilvēkiem, kuri visi saucas pensionāri.
Vecuma pensiju lielumu nevienlīdzība Latvijā ir īpašas ievērības cienīga. Šā gada martā 4 510 pensionāru saņēmuši līdz 20 eiro, bet 3 548 pensionāri - virs 1500 eiro, no kuriem kaut daži īpaši čakli pensiju sistēmas izmantotāji saņēmuši virs 15 000 eiro. Ja visas šīs pensijas saskaita kopā un izdala uz pensionāru kopskaitu abās grupās, tad vidējā pensija izskatās daudz maz atbilstoša vispārējai situācijai Latvijā, kur ne kura katra alga pārsniedz vidējo pensiju. Ja turpina pārlūkot mazo jeb tikai simbolisko, izdzīvošanai ne ar kādām atrunām nepietiekamo vecuma pensiju saņēmēju grupas, tad atklājas, ka 1 130 pensionāru saņēmuši no 20 līdz 30 eiro, kaut skaitliski mazāka grupiņa 678 cilvēku sastāvā no 30 līdz 40 eiro utt. Izdevumos starp 90 un 100 eiro mēnesī jāiekļaujas 7 832 pensionāriem.
Kopumā ņemot, 100 tūkstoši no 440 tūkstošiem veco cilvēku Latvijā turpina 2021. gadā dzīvot tā, kā šī cilvēku grupa dzīvoja pagājušā gadsimta 90. gados. Toreiz viņu izdzīvošanai ar pensijām praktiska sakara nebija, lai gan Latvijas Republika nekad nav oficiāli atteikusies pārņemt Padomju Savienības saistības pret šiem cilvēkiem.
Latvijas Republika pārņēma saistības kopā ar valsts teritorijā esošiem īpašumiem, bet bez pensiju uzkrājumiem naudā. Šo īpašumu apsaimniekošanas efektivitātes raksturojums ir tāds, ka kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus un otrās puses, kad vispār kļuva iespējami cenu izmaiņu salīdzinājumi, cenas cēlušās reizes trīs, bet pensijas - reizes piecas. Vēlreiz jāuzsver, ka gan cenu pusē, gan pensiju pusē šie vidējie rādītāji līdzinās pacientu vidējās temperatūras izmaiņām slimnīcā, kur jau atlabušie pacienti gatavojas doties mājās, bet citi tiek sakrāmēti vešanai uz morgu.
90. gadu sākumā cilvēku pārtikas un citu iztikas minimuma izdevumu grozā tik lielu daļu aizņēma naturālās saimniecība, maiņas darījumu vai ēnu ekonomikas produkti, ka uz cenām veikalos raudzīties nebija lielas jēgas.
Pašas garākās viena un tā paša produkta cenu rindas Centrālā statistikas pārvalde sāk ar 1995. gadu. Tā gada laikā vidējā cena pienam izrēķināta 33 eirocenti par litru. Pērnā gada vidējā cena bijusi 86 eirocenti par litru. Šobrīd gan būtu grūti atrast veikalu un veikalā plauktu ar tādu piena cenu, bet pieņemsim, ka pērnā gada vidējo cenu uz leju vilkusi kodiddeflācija, kas tagad pārgājusi kovidinflācijā. Tādā gadījumā pensiju un cenu izmaiņu salīdzinājumam jāizmanto ne šā gada pavasara, bet pērnā gada pensijas. Tādējādi piena cenu pieaugumam 0,86/0,33=2,6 reizes atbilst pensiju pieaugums 364,32/42,93=8,5 reizes. Noteikti ir Latvijā pensionāri, kuri par pensiju var izdzert kaut ne astoņreiz, bet tomēr četrreiz vairāk piena, nekā viņi vai viņu vecāki viņu tagadējā vecumā dzēra 1995. gadā, taču uz lielām pensionāru grupām šī priecīgā ziņa neattiecas.
Daļai pensionāru piens veikalā 2021. gadā ar pensijas naudu ir tikpat nepieejams, kā bija 1995. gadā, bet citi nesāk dzert pienu tonnām tāpēc, ka viņu daudztūkstošu eiro pensijas šādu piena patēriņa apjomu pieļauj.
Pati savu cenu rindu uztur aģentūra LETA, uz kuru nekādi neattiecas aizdomas par cenu pieaugumu nepamanīšanu, kādas tiek adresētas valsts algotajiem statistiķiem. LETA dienu no dienas informē par degvielas cenām kopš 1998. gada 13. februāra, kad “Statoil” benzīntankos dīzeļdegviela maksājusi 0,284 latus un E95 benzīns - 0,324 latus par litru. Pārsaucot latus par eiro pēc kursa 0,702804=1, salīdzināšanai tiek iegūti attiecīgi 0,404 un 0,461 eiro. Atliek ņemt vērā, ka “Statoil” tagad ir “Circle-K”, un noskaidrot, ka šā gada 2. jūlija cenas bijušas 1,244 un 1,344 eiro par litru attiecīgās degvielas. Vienkārša aritmētika parāda, ka cenas trīskāršojušās, kamēr pensijas no 1998 gada līdz šai baltai dienai vairāk nekā pieckāršojušās (410,97/72,94=5,6). Pensiju vidējā pirktspēja pret degvielu pusotrkāršojusies. Noteikti ir pensionāri, kas tiešām brauc ar auto un izbauda savas pirktspējas pieaugumu attiecībā pret degvielu. Citos gadījumos vairāk naudas paliek ģimenēm, kur vispār kāds brauc ar auto vai pat nebrauc ar auto, bet neizbēgami pērk preces, kuru cenu pieaugumā iekļaujas arī transporta izdevumu pieaugums.
Praktiski neiespējami salīdzināt medikamentu cenas, jo vecos. neefektīvos un veselībai pat kaitīgos medikamentus gadu no gada nomaina aizvien jauni, progresīvi, efektīvi utt. medikamenti, kuru cenas dažkārt spējīgas nosūkt pat tūkstošiem eiro mēnesī saņemošu pensionāru ienākumus.
Statistiski vidējais labklājības pieaugums gadu desmitos kopš Latvijas Republikas atjaunošanas šķiet pašsaprotams sabiedrībai kopumā un pensionāriem tai skaitā. Tikpat ilgi šis pieaugums sadzīvojis ar valsts parāda un labklājības nevienlīdzības pieaugumu. Nekur pasaulē nav metožu, ar kurām iepriekš pateikt, cik ilgi visi šie pieaugumi vēl varēs turpināties, neiznīcinot viens otru.
